Jāzeps Baško: Kā palikt pie varas? Apriņķis.lv
- Autors: Jāzeps Baško, juniors
Foto - arhīvs
Pēdējo gadu ģeniālajiem, demokrātiju “stiprinošajiem” noteikumiem, kas arvien grūtāku padara jaunu politisku spēku rašanos un reālu konkurēšanu ar tiem, kas jau ir pie varas, draud pievienoties vēl viens šedevrs.
Ceturtdien, 22. maijā, Saeimas kārtējā sēdē otrajā lasījumā tika atbalstīti grozījumi Saeimas vēlēšanu likumā. Tie paredz, ka partijām un partiju apvienībām, lai startētu parlamenta vēlēšanās, jābūt ar vismaz tūkstoš biedriem līdz šim prasīto piecsimt vietā. Citiem vārdiem, turpinās Latvijas demokrātijas brucināšana.
Ja nebūtu Jānis Domburs raidījumā “Kas notiek Latvijā?” apvaicājies, mēs nemaz neuzzinātu, ka grozījums virzīts ar viscēlākajiem nodomiem.
Frakcijām nepiederošā, no “Jaunās Vienotības” frakcijas izslēgtā deputāta Andreja Ceļapītera mērķis esot “iesaistīt Latvijas iedzīvotājus valsts pārvaldē”. Latvija ir pēdējā vietā Eiropā pēc partijās iestājušos iedzīvotāju īpatsvara, tāpēc mums biedru skaits partijās ir jāpalielina.
Mērķis ir labs, bet izvēlētais līdzeklis ir stipri apšaubāms. Tieši tāpat kā ar savulaik pieņemto lēmumu partijas finansēt no valsts budžeta un ierobežot ziedojumu apmēru no viena cilvēka, lai pat desmit Latvijas miljonāri nevarētu nofinansēt partiju, kas reklāmas tirgū spētu legāli konkurēt ar pie varas esošajiem. Neaizmirsīsim arī ierobežojumu dibināt jaunas partijas mazāk nekā gadu pirms Saeimas vēlēšanām.
“Providus” direktore Iveta Kažoka precīzi norādījusi, ka tas ir pēdējās desmitgadēs tipisks Latvijā pie varas esošo gājiens konkurences slāpēšanai.
Pēc jaunākajiem Uzņēmumu reģistra datiem, no partijām un apvienībām, kas ir pie varas, šo grozījumu dēļ biedru skaits būtu jāpalielina tikai “Progresīvajiem”. Tāpēc nāk smiekli, kad deputāti gan TV raidījumā, gan Saeimā stāsta, ka šis likšot partijām piesaistīt vairāk biedru.
Kāpēc politiķiem vajadzētu rūpēt, ka Latvijā iedzīvotāju iesaiste politiskajos procesos ir zemāka nekā citviet Eiropā? Tāpēc, ka tas atsaucas uz Saeimas un Ministru kabineta pieņemto lēmumu leģitimitāti. Jo mazāka leģitimitāte, jo mazāka tiesiskās demokrātijās ir politiskās varas rīcības brīvība relatīvi pret sabiedrības nostāju attiecīgajā jautājumā.
Latvijas iedzīvotāju zemā iesaiste politiskajos procesos padara Latvijas demokrātiju par vienu no švakākajām Eiropā. Kā uz to reaģē Latvijas parlaments? Palielinot minimālo partiju biedru skaitu tādā veidā, ka jauniem spēkiem ienākt politikā kļūst grūtāk. Ģeniāli.
Lai arī tas nav minēts nevienā pamatojumā, jāatzīst, ka prasībā pēc lielāka biedru skaita var saskatīt zināmu mēģinājumu veicināt iekšējo demokrātiju partijās. Jo vairāk biedru partijā, jo lielāka, vismaz teorētiski, iekšējā ideju konkurence un lielāka iespēja partijas galvgalī nonākt spējīgākiem, vairāk atbalstītiem kadriem. Latvijas apstākļos gan šī prasība drīzāk iztulkosies kā partiju ideoloģiski intelektuālā atšķaidīšana vai pasīvo biedru pulka uzblīšana. Mēģinājumi no ārienes kontrolēt politisku organizāciju sastāvu var rezultēties tikai to vājināšanā. Šo var uzskatīt arī par pārlieku jaukšanos gan pulcēšanās brīvībā, gan tiesībās kandidēt uz Saeimu.
Mums nav tiešās demokrātijas. Saeimas deputāts ir tautas priekšstāvis un savos lēmumos rīkojas tautas vārdā, nevis savu vēlētāju uzdevumā. Tāpēc politikā jādarbojas cilvēkiem ar īpašām dotībām, ar īpašu atbildības un pienākuma izjūtu. Vai mums ir tik daudz tādu cilvēku? Politiķi veido piedāvājumu, kuru vēlētāji izvēlas atbalstīt vai nē. Ja jebkuru jaunu piedāvājumu valsts pieprasa atšķaidīt ar simtiem cilvēku, kurus nav iespējams pārbaudīt vai sagatavot, kā tas uzlabo jauna politiska piedāvājuma rašanos?
Tā vietā, lai izmisīgi līmētu ciet visas spraugas, pa kurām politikā var ienākt jūsu konkurenti, jums, dārgie politiķi, vajadzētu ķerties pie pēdējos gados vēlēšanu konkurenci būtiski ierobežojušo un Latvijas švako demokrātija vājinājušo likumu normu atcelšanas. Citādi kariņi, mieriņas un siliņas nebūs mūsu zemākais punkts.