Voldemārs Lauciņš: Kā Latvijai klājas neatkarības "40 gadu ceļojumā tuksnesī"? ^{Apriņķis.lv}

Pagājuši trīsdesmit četri neatkarības gadi. Vai, tuvojoties nosacītai četrdesmitgadei, būtu kādi derīgi starpsecinājumi?

Par īstajiem četrdesmit gadiem tuksnesī

Šodien vairums cilvēku ne tikai ir vāji izglītoti par reliģijām, īpaši mums tradicionālo kristietību, bet pat nezina, ka mūsu senči bija labi izglītoti kristīgajā mācībā un absolūtā vairumā piederēja Baznīcai. Tāpēc bibliskas analoģijas lietošana prasa atgādni, bez kādas senāk varēja iztikt.

Bībeles pirmo daļu – Veco Derību – mēdz saukt par asins derību, jo tā runājot par asinīm (iedibinātās upurēšanas dēļ) un asins izliešanu (kariem un citu vardarbību). Tomēr tās centrālais notikums ir cits, proti, Israēla, t.i., patriarha Jēkaba, pēcnācēju jeb Dieva tautas izvešana no Ēģiptes verdzības.

Vecās Derības centrālā notikuma stāstu aizsāka Ābrahāma derība ar Dievu, kurā Dievs apsolīja Ābrahāmam mūsdienu Izraēlas un Palestīnas zemi, bet ne uzreiz. Notikumu attīstība vēl neparastāku gaitu pieņēma, kad Ābrahāma dēla Īzāka dēls Jēkabs ar pēcnācējiem, valdnieka uzaicināti, ieradās Ēģiptē, sākotnēji baudot visas, mūsdienīgi izsakoties, pilsoniskās brīvības un ekonomiskās iespējas. Laika gaitā viņu dzīve kardināli mainījās – viņus paverdzināja smagos fiziskos darbos un visādos spaidos, mocīja, pat nogalināja viņu bērnus. Tad, lai glābtu Jēkaba pēcnācējus, Dievs sūtīja Mozu – vienu no šīs tautas izglītotākajiem un valdības lietās pieredzējušākajiem pārstāvjiem.

Milzīga daudzuma vergu zaudējumu tā brīža Ēģiptes valdnieks, saprotamā kārtā, neuzskatīja par labu un izdevīgu. Tāpēc starp viņu un Dieva sūtīto Mozu sanāca stīvēšanās, kuras gaitā Ēģipte tika pakļauta daudziem vismaz vārda dēļ zināmām sodībām vai mocībām. Pēc pēdējās faraons atlaida tautu, un tā devās uz turpat ne tik tālo mūsdienu Izraēlu un ap to esošo reģionu. Ejot pa karavānu ceļiem, apkrautiem ar dažādām mājsaimniecības lietām un dzenot sev pa priekšu lopus, pārvietošanās visai tautai, arī maziem bērniem un sirmgalvjiem, bija lēna, tāpēc tolaik pierasto vienpadsmit dienu laikā varbūt bija jārēķina kāds mēnesis vai divi. Tomēr tautas ceļš tuksnesī ilga četrdesmit gadus, par kuriem tad arī ir runa.

Uzreiz jāprecizē, ka Dieva tauta tuksnesī sabija tik ilgi ne jau Mozus kļūdainas ceļa virziena izvēles vai apmaldīšanās trīs priedēs dēļ. Nē, šie četrdesmit gadi ietvēra ne tikai ceļojumu. No Ēģiptes Dievs izveda vergu baru, kuriem bija tik vien kā savi mazie uzraugi un vecākie, un no šī bara tuksnesī Dievs veidoja valsti ar likumu kopumu, administratīvo pārvaldi un armiju, kas arī iegāja Apsolītajā zemē.

Kopš četrdesmit gadu ceļa tuksnesī ir pagājuši aptuveni trīsarpus gadu tūkstoši, un var izdarīt kādus secinājumus. Lai arī kā šai tautai gāja pēc tik ilgiem gadiem tuksnesī, tostarp smagas vajāšanas, izraidīšanas un trimdas, tā arvien pastāv un pirms nepilniem astoņdesmit gadiem pat spēja atjaunot savu valstiskumu jau Vecās Derības minētajā vietā. Daudz ko no tuksneša laikā apgūtā šodien vairs nepraktizē, Izraēlā ir demokrātija, tomēr viena lieta ir mainījusies gaužām maz – reliģija un tās nesēja valoda. Gadu tūkstošu laikā ebreji arvien piepildīja sinagogas, lai arī kurā pasaules malā atrastos. Un šodien, lai arī modernajā Izraēlā nevalda teokrātija, tajā nav reliģiskās virsvaldības, kā tas ir, piemēram, Vatikānā, un reliģijām ir atstāta vien laulību sfēra, Izraēlā lielākā ietekme ir jūdaismam, un daudzi politiķi nevairoties atsaucas uz reliģiskiem iemesliem.

Latvija, tuvojoties neatkarības 40 gadu slieksnim

Pēdējā okupācija Latvijai un latviešiem atnesa daudz sāpju un ciešanu. Apzināta okupācijas varas politika bija visos veidos noniecināt un apkarot atmiņas par mūsu valsts neatkarību. PSRS Latviju bez sirdsapziņas pārmetumiem izsūca savām saimnieciskajām vajadzībām, turklāt vēl izlaupot to pašu nedaudzo palikušo.

Arī mūsu tauta okupācijas režīmu neinteresēja. Oficiāli padomju sistēma it kā atbalstīja latviešu kultūru, nomināls uz naudaszīmēm – rubļiem – pat bija latviski. Tikmēr zem tautu draudzības lozungiem faktiski tika veicināta maskēta krievu valodas un kultūras ekspansija. Tās ietvaros valsts pārvaldē oficiālais saziņas līdzeklis bija krievu valoda, apmēram septiņsimt tūkstošiem plānveidā no citām PSRS daļām ievestiem viesstrādniekiem (kolonizatoriem) nebija obligāti jāapgūst latviešu valoda, skolā latviešu bērni krievu valodu mācījās jau no otrās klases, kamēr krievu skolās latviešu valodas mācības visbiežāk bija ļoti nosacītas, un tā tālāk. Šāda prakse rezultējās ar to, ka iebraucēji Latvijā ieviesa savas izcelsmes reģiona, pārsvarā Iekškrievijas, publisko vidi, mainot Latvijas sabiedrību tā, ka vairums šeit dzīvojošo varēja sazināties krieviski, kamēr latviešu valoda bija ierobežota pārsvarā vien pašu latviešu starpā.

Tomēr ne tikai valoda bija pakļauta mērķtiecīgai okupācijas varas ierobežošanai. Padomju režīms īpaši vērsās pret kristietību, kas līdz okupācijai bija saaugusi ar latviešu tautu, pārsvarā evaņģēliski luteriskajā tradīcijā un ar Romas katoļu dominanci Latgalē. Par Baznīcas nozīmi latviešu dzīvē liecina kaut vai tas vien, ka pirmā trimdas organizācija, kas pulcināja pa visu Rietumu okupācijas zonu un jau ārpus tās izkaisītos latviešus pēc Otrā pasaules kara, bija tieši Baznīca.

Trešā atmoda daudzējādā ziņā pozitīvi ietekmēja valodas jautājumus, bet tolaik daudzi arī atrada vajāšanu laikā pazaudēto kristīgo identitāti. Tā, 1992. gadā tika kristīti vairāk nekā deviņdesmit procenti jaundzimušo, draudzēs bija liels pieplūdums, tika atgūti un atjaunoti dievnami. Vairumam gan pēc īsas virspusējas jūsmas nesekoja dziļāka un noturīgāka seno ieradumu atgūšana. Tomēr varētu teikt, ka ar neatkarību mūsu tauta un valsts atguva ne tikai savu valodu par valsts saziņas līdzekli, bet arī sevi mēģināja atkal formulēt kā bagātā kristīgā mantojuma daļu. To ilustrē atjaunotās svētku dienas – ne tikai 18. novembris, bet arī lielie Baznīcas svētki: Kristus piedzimšanas svētki jeb Ziemassvētki, Augšāmcelšanās svētki jeb Lieldienas, Svētā Gara izliešanas svētki jeb Vasarsvētki.

Tomēr šobrīd liekas, ka abās no šīm minētajām lietām mums ne īpaši labi sekmējas. Neatkarības laikā, galvenokārt caur valsts apmaksātu izglītības sistēmu krieviski, ir ne tikai nostiprinājies liels iepriekš latviski nerunājošu iedzīvotāju skaits, bet tiem ir piebiedrojušies arī daudz latviski runāt negribošu jaunās paaudzes cilvēku. Un, kas vēl pārsteidzošāk, ir ļoti daudz latviešu, kuri aizbildina pāriešanu uz krievu valodu sarunā, pat to veicina. Arī ar kristietību mums ir gājis ievērojami mazumā.

Nevilšus rodas jautājums: kāpēc tā? Kas tam par iemeslu? Vēl vairāk – rodas jautājumi par to, vai, ja mēs pirmajos četrdesmit gados mūsu neatkarības ceļā netopam stiprāki un vienotāki vismaz valodas un kristietības ziņā, cik ilgi mēs izturēsim grūtībās, vajāšanās un ciešanās?

Sanāk, ka šobrīd mums neklājas nemaz tik labi. Varbūt te ir kāda lieta jāmācās no Vecās Derības četrdesmit tuksneša gadu pieredzes? Vismaz no tā, kas Dieva tautai ļāva pastāvēt cauri visiem spaidiem un grūtībām – ticībā un valodā.