Slīkst, jo nemāk peldēt un dzer Apriņķis.lv
- Autors: Viktorija Slavinska-Kostigova
Biznesa attīstības un stratēģiskā konsultante, ilggadēja SIA “Olimpiskais sporta centrs” vadītāja, trīs dēlu mamma Zane Gemze ir arī viena no biedrības “Peldēt droši” dibinātājām un vadītājām. Foto - publicitātes
Mācību gads noslēdzies. Bērni priecīgi par atpūtu un gatavi saukt: “Lecam iekšā vasarā un... ūdenī!” Protams, atpūta pie ūdens un uz ūdens ir neatņemama vasaras mēnešu sastāvdaļa. Diemžēl eksperti ir satraukti un atgādina, ka Latvija joprojām “attaisno” slīcēju lielvalsts statusu. Zane Gemze, viena no biedrības “Peldēt droši” dibinātājām, norāda: mēs stabili ieņemam pirmo vietu Eiropā noslīkušo skaita ziņā. Katru gadu mēs zaudējam turpat simt divdesmit dzīvību. Zanes lielākais sapnis ir panākt, lai katrs bērns Latvijā mācētu peldēt. Tas maksimāli novērstu bērnu slīkšanu un samazinātu bēdīgo statistiku noslīkušo ziņā.
– Ja vecāki nejūtas droši par sava bērna peldētprasmi un arī to, ka var paši iemācīt peldēt, ko jūs ieteiktu?
– Peldētprasme, tāpat kā jebkura cita specifiska prasme, apgūstama profesionālu cilvēku vadībā, jo tad tas notiek ievērojami patīkamāk un efektīvāk. Peldēšanas treneris ir apguvis dažādas metodes, kas nodrošina veiksmīgu apmācības procesu, spēj objektīvi novērtēt to pielietojumu atbilstoši bērna spējām, iespējams, arī bailēm un nepatikai pret ūdeni vai tieši pretēji – pārgalvībai ūdenī. Tamdēļ es pilnīgi noteikti iesaku vecākiem nodrošināt saviem bērniem peldētapmācību peldēšanas treneru vadībā, pat ja pašam šķiet – es arī to varētu. Tas gluži nav tas pats, kas iemācīt braukt ar riteni vai cept smilšu kūkas. Tas ir process vismaz trīs gadu jeb teju simt peldētapmācību stundu garumā, lai varētu teikt, ka bērns, nonākot dzīvībai bīstamā situācijā, spēs izglābt savu dzīvību. Protams, apmācību process un spējas ir atkarīgas no bērna vecuma un vairākiem parametriem, par kuriem vislabāk pratīs pastāstīt peldēšanas treneris.
– Kā jūs vērtējat pēdējo gadu novērojumus – kā ir ar bērnu un jauniešu peldētprasmi Latvijā?
– Lai izdarītu secinājumus, ir nepieciešami dati. Latvija izceļas arī ar to, ka datu par bērnu peldspēju nav. Mēs nevaram pateikt, cik bērnu un jauniešu māk peldēt, kādā kvalitātē un vai tie ir pieci, divdesmit pieci vai divsimt metri, vai spēj ienirt, spēj atpazīt bīstamas situācijas, spēj izkļūt krastā, iekļūt laivā, ja tā apgāzusies, vai – īsāk sakot – apguvuši ūdenspratību, kas sastāv no piecpadsmit dažādām kompetencēm. Igaunija tādā ziņā mums ir tālu priekšā. Var ielūkoties viņu mājaslapā, kur ir apkopota Igaunijas bērnu peldētprasme.
Jau vairākus gadus cenšamies peldētapmācības sistēmu ieviest arī Latvijā, tai skaitā – datu vākšanu kā novērtējumu peldētapmācības programmas efektivitātei, lai varētu atbildēt uz jūsu jautājumu nevis sajūtu vadīta, bet balstoties datos. Pagājušajā vasarā veiktā skolu aptauja deva indikatīvus rādītājus, kas nesniedz pilnvērtīgu informāciju par bērnu spējām. Tie, kas nonāk biedrības “Peldēt droši” rokās, ir visādi – no ļoti labiem peldētājiem līdz tādiem, kas nespēj pat ielikt ūdenī kājas. Tas, ko novērojam, – palielinājies piedāvājums peldētapmācību nodrošināšanai, nometnes ar peldētapmācības nodarbībām. Tas nozīmē, ka ir palielinājies pieprasījums, un tas, protams, mūs priecē. Gribētos domāt, ka peldēšana ar katru brīdi kļūst arvien populārāka bērnu un pusaudžu vidū, jo tā sniedz tik daudz pozitīvu efektu gan fizioloģiskā un emocionālā jomā, gan drošības ziņā un dzīvības saglabāšanā.
– Kā jūs komentētu – vai, ja māk peldēt, piemēram, vietējā ezerā vai mierīgā upē, tikpat droši var justies arī jūrā?
– Katra ūdenstilpe ir ar savu raksturu. Ja ezers ir mierīgs, ūdens siltāks, bet grunts ir dūņaina un krasti ar zālēm aizauguši, tas nebūt nenozīmē, ka tā ir drošāka peldvieta kā jūra. Pēc statistikas, visvairāk noslīkt tieši ezeros (16,9%), upēs (25,4%) un dīķos (19,7%). Jūrā noslīkušo ir vismazāk (7,2%), jo lielākais apdraudējums ir lieli viļņi, nepiemēroti laikapstākļi peldēšanai, savu spēju pārvērtēšana. Spēju peldēt vislabāk ir novērtēt peldbaseinā – vienā laidā mēģinot nopeldēt divsimt metrus, tai skaitā piecdesmit metrus uz muguras, kas ir starptautiski pieņemts definējums cilvēka peldspējai. Ja nevar nopeldēt šos divsimt metrus, tas nozīmē, ka pārvērtējat savas spējas, un vislabākais ieteikums – mācīties peldēt nevienā vecumā nav par vēlu. Ja ūdenī nejūtaties droši, uzvelciet peldvesti. Šobrīd tās ir pieejamas tik dažādas, ka katra gaume var tikt apmierināta. Tas pats attiecas uz bērniem un jauniešiem. Ja nav peldspēja, uzvelc vesti un droši dodies ūdenī. Tas gan nenozīmē, ka var no bērniem nolaist acis vai peldēties doties viens. Peldi vienmēr kopā ar kādu!
– Kādi ir bijuši galvenie iemesli dažādiem negadījumiem un pat traģiskiem notikumiem saistībā ar ūdeni un peldēšanu pēdējos gados?
– Latvijā nenotiek tādu datu vākšana un analīze, lai noskaidrotu iemeslus, lai gan uz simt divdesmit gadījumiem gadā tas būtu iespējams, un citas valstis to dara. Par traģiskajiem notikumiem mēs uzzinām no medijiem, ja par to ir dalījušies aculiecinieki vai tuvinieki. Citādi – noslīkšanas fakts ir tikai cipars statistikas ailē bez paskaidrojuma.
Biedrība “Peldēt droši” kopā ar Latvijas Peldēšanas federāciju jau divas reizes ir veikusi pētījumu par iedzīvotāju peldspēju, un būtiskākais secinājums ir tāds, ka ļoti labi peldēt māk tikai pieci procenti. Trīsdesmit divi procenti norāda, ka peldētprasme ir laba. Ja liktu visiem nopeldēt divsimt metrus, pieļauju, ka situācija būtiski mainītos, jo ir jāapzinās, ka aptaujās ir tikai cilvēku pašvērtējums.
No statistikas datiem, kas pieejami, varam secināt, ka būtiska loma peldspējā ir alkohola klātbūtnei. Tas konstatēts organismā sešdesmit sešiem procentiem noslīkušo, kas bijuši vecāki par piecpadsmit gadiem. Slīcēja profils: vīrietis vecumā no četrdesmit pieciem līdz sešdesmit četriem gadiem, reibumā. Cilvēki slīkst visu gadu, un tikai četrdesmit četri procenti noslīkst vasaras mēnešos. Tas liek secināt, ka pārdrošība, savu spēju pārvērtēšana kombinācijā ar alkoholu ir galvenie iemesli noslīkšanai. Īsāk sakot – liela daļa nevis māk peldēt, bet domā, ka māk peldēt.
Pēdējā laika skaļākais gadījums, visticamāk, nebūtu noticis, ja makšķernieki būtu uzvilkuši vestes, nevis izmantotu tās, lai mīkstāka sēdēšana laivā. Ministru kabineta noteikumi paredz obligātu vestes lietošanu tikai bērniem līdz divpadsmit gadiem. Kas notiek pēc tam? Trīspadsmit gadu vecumā pēkšņi parādās zivs spuras un visi iemācas peldēt? Piedodiet, ka ironizēju, bet man nav saprotams šāds noteikums. To šobrīd cenšos mainīt. Tāpat kā daudzas lietas normatīvajā regulējumā, kas varētu ietekmēt noslīkušo skaita samazināšanos ilgtermiņā.
– Kam jūs šovasar ieteiktu pastiprināti pievērst uzmanību gan vecākiem, gan pašiem bērniem un jauniešiem?
– Ir jāapzinās, ka ūdens ir dabas stihija, ar kuru jārēķinās, tādēļ pret to ir jāizturas ar pietāti un bijību. Tas nebūt nenozīmē, ka ūdens prieki ir liegti. Ir jādodas peldēt, tikai vienmēr kopā ar kādu. Izvēlieties peldvietas, kas ir labiekārtotas atbilstoši drošas peldvietas ieteikumiem. Vislabāk, ja peldvietā ir glābējs. Ja nejūtaties droši ūdenī vai neesat pārliecināti par savām peldspējām, uzvelciet peldvesti sev, dzīvesbiedram, bērniem, sunim, arī kaimiņam un kopā lieliski pavadiet laiku ūdenī.
Esiet vērīgi arī par to, kas notiek apkārt: ja kāds rīkojas pārgalvīgi – lec uz galvas ūdenī – vai vairāk skatās telefonā nekā uz savu bērnu, kas plunčājas ūdenī, lieto alkoholu un grib doties atvēsināties ūdenī – aizrādiet. Sliktākais, kas var notikt, – jūs dzirdēsiet par sevi ne visai glaimojošus vārdus, bet cilvēks varbūt apstāsies, aizdomāsies, un jūs, iespējams, izglābsiet viņam dzīvību. Lai silta, droša un priekpilna vasara!