Imants Vīksne: Aizrādīšanas kultūra un politika Apriņķis.lv
- Autors: Imants Vīksne
Foto - arhīvs
Minos ar velosipēdu pa tukšu ielu, un kādā brīdī aizmugurē cieši pielipinājās viens kašķīgs, bārdains parketnieks. Sāku skatīties, ko grib. Šis beidzot piebrauc blakus, atrauj logu un kliedz, kāpēc es traucēju satiksmi, lai braucu pa otru pusi, kur ir veloceļš.
A man nevajag to otru pusi – šķērsām divām tramvaja līnijām un četrām auto joslām. Man vajag šito, un neko es netraucēju. Viņam kreisajā pusē vismaz metrs brīvs, lai mani apbrauktu. Dziļākas izpratnes veicināšanai izmantoju roku žestus, savukārt bārdainais mani tikmēr knipsēja. Laikam par piemiņu.
Vakarā mazbērns, kas pa dārzu ganījās, kādā brīdī ienāk iekšā ar sagrauztu ūdens pudeli, ko es sunim spēlēties pametu, un didaktiskā tonī paziņo: “Kas tas ir? Viss dārzs piedrazots.” Un tai brīdī es sapratu, ka viņa jau no mums, pieaugušajiem, mācās šo didaktisko toni un aizrādīšanu kā sava veida atriebību. Pamācīt, aizrādīt, pārmetoši komentēt. Apņēmos mazo vairs nebakstīt, vismaz par niekiem ne. Jo arī tas bārdainais vecis, kam traucē velosipēdisti, jo tādi eksistē satiksmē, ne jau par satiksmes drošību rūpējās, bet vienkārši izgāza savu kašķīgo noskaņojumu.
Un arī mūsu avīzei ir pāris tādu fanātisku sekotāju, kas skrupulozi izlasa katru rindiņu un, atrodot kļūdu, steidz to publiskot savos sociālajos tīklos un apsaukājas tā vietā, lai atsūtītu ziņu: hei, tev tur neuzmanības kļūda, palabo!
Ar šo visu aizdomājos līdz pašvaldību vēlēšanām (dārgie lasītāji, lūdzu, neaizmirstiet šosestdien nobalsot!). Politisko partiju savstarpējā kasīšanās un piekasīšanās jau gadu desmitiem diskreditē politisko procesu Latvijā kopumā. Tāpēc jau cilvēki kūtri iesaistās politikā, jo tur viņus citi nekavējoties par idiotiem pataisa un viņi paši citus sāk par tādiem pataisīt.
Sava daļa atbildības par to, protams, ir jāuzņemas medijiem, tomēr pirmie sāk politiķi. Jo tāda ir pie mums pieņemtā kritizēšanas (nevis kritikas) un aizrādīšanas kultūra. Nepārtraukti pamācīt un analizēt citu darbu, nevis mierīgi darīt savējo.
Arī šajās vēlēšanās daudzas partijas nevis runā par to, ko pašas darīs, bet stāsta, ko tās citas dara nepareizi. Sak, balsojiet par mums, lai nepieļautu, ka pie varas nonāk tas tur, jo viņš dara briesmīgas lietas, remontē nepareizās ielas, runā nepareizus vārdus utt. Bet patiesībā – nevis nepareizus, bet atšķirīgus.
Viedokļi mēdz atšķirties, rīcība mēdz atšķirties, tāpēc jau demokrātijā ir vairāku partiju sistēma, lai vēlētāji brīvā balsojumā varētu izvēlēties, ko šajā četrgadē pilnvarot pašvaldības vai valsts vadīšanai. Un tā ir pietiekami laba sistēma, lai ievēlētu jēdzīgus cilvēkus.
Lai izdodas labi nobalsot!