Andris Upenieks: Viss mierīgi, trauksme nav trauksme... Apriņķis.lv
- Autors: Andris Upenieks
Foto - arhīvs
Joprojām dzīva vecā sentence: neej ar stipru lauzties, ar bagātu tiesāties! Jau 2022. gadā tika pieņemts Trauksmes celšanas likums, kurā ierakstīts, ka "likuma mērķis ir veicināt, lai sabiedrības interesēs tiek celta trauksme par pārkāpumiem, un nodrošināt trauksmes celšanas mehānismu izveidi un darbību, kā arī trauksmes cēlēju pienācīgu aizsardzību". Skaisti! Bet kā šī tikumība un likumība darbojas dabā?
Kā trauksmes cēlējiem veicies līdz šim, atmiņa svaiga. Piemēram, Normunds Orleāns par aplokšņu algām “Jaunās Vienotības” partijiskajā, “brālīgi tiesiskajā” kompānijā, Renāra Kadžuļa publiskais paziņojums LTV1 par Arta Kampara (JV) centieniem ietekmēt vēlēšanu rezultātus. Vai SIA “SOAAR” vadītājs Renārs Kadžulis pamatoti vai nepamatoti apvainojis “Vienotības” kādreizējo ģenerālsekretāru, Arta Kampara prasību pret uzņēmēju par apmelošanu sākusi izskatīt tiesa.
Augstākās tiesas plēnums jeb senatoru kopsapulce atzinusi, ka nav pamata ģenerālprokurora Jura Stukāna atlaišanai no amata. Augstākās tiesas priekšsēdētājs Aigars Strupišs LTV sižetā faktiski uzstājās kā Stukāna aizstāvis. “Netika konstatēts, ka būtu izteikti draudi karjerai, labklājībai, netika izteikti arī disciplināratbildības draudi, un netika konstatēts bosings, ar ko saprot sistemātisku cilvēka pazemošanu,” situāciju komentējis Augstākās tiesas priekšsēdētājs Aigars Strupišs. Par bosingu Strupišam acīm redzami savāda izpratne. Balsojumā piedalījušies 30 tiesneši. No tiem 29 pauduši viedokli, ka Stukāns nav atbrīvojams no amata, bet viens tiesnesis balsojumā atturējies.
Savu balsojumu Strupišs neatklāja, bet ieskicēja, kā tieši Stukāna komunikācija ar darbinieci notikusi: “Diskusiju laikā izskanējušas divas frāzes, kuras bija norādītas trauksmes cēlēja ziņojumā un kuras var uztvert kā personisku apvainojumu. Viena frāze bija “tikai idiots var tā uzskatīt”, bet otra – “kā tu skolu varēji pabeigt?”. Konkrētajā gadījumā varot runāt par koleģiālo ētiku, un tas norādīts atzinumā, ka “pašas par sevi šīs frāzes nesasniedz tādu pakāpi, kurā ģenerālprokuroru var atbrīvot no amata”. Prasās uzzināt: cik aizskarošām, aizvainojošām “šīm frāzēm” vajadzētu būt, lai “priekšnieks” apzinātos, ka nav pasaules naba, ka tiesu sistēmā nedrīkst darboties padomju laika ētika, kur “es priekšnieks, tu muļķis, tu priekšnieks, es muļķis”! Nemaz nerunājot par “līmeni” tiesu varas kungu komunikācijā, kuriem ir jārāda piemērs zemāk stāvošiem kolēģiem…
Ar kļūdu atzīšanu augstiem kungiem veicas pagalam tradicionāli: Stukāns kategoriski noliedz, ka būtu teicis iepriekš minētās frāzes: “Kategoriski noraidu šāda veida vārdu lietošanu! Nu piedošanu, darba sanāksmēs tiek risināti ļoti nopietni jautājumi, šādam apzīmējumam nav pamatojuma.” Vēl trakāk, ģenerālprokurors var atļauties izteikt apgalvojumus, kas būtu jāglabā dziļi pie sevis: Stukāna ieskatā, trauksmes celšana tikusi veikta, lai nogāztu viņu no amata… Tomēr Augstākās tiesas plēnums atzīst – ģenerālprokuroram vajadzētu piedomāt pie savas komunikācijas ar darbiniekiem: “Tas ir ētikas jautājums, kuram būtu ģenerālprokuroram jāpievērš uzmanība savā darbībā.” Jāpievērš vai jānovērš?
Stukāns savu “fūrmaņa” komunikācijas stilu mainīt negrasās: “Redziet, es esmu no Latgales [kas tas par argumentu? – A. U.]. Daudziem nepatīk šis akcents, tieša runa. (..) Jā, es vienmēr biju atklāts pret kolēģiem, bet pārmetumi, kurus jūs piesaucat, man nav zināmi, nezinu, kādus pārmetumus trauksmes cēlēja izvirza man.” Nez ko saka paši latgalieši par tādu Stukāna “latgalisko” vaļību? Turklāt klaji necienīgu apvainojumu izteikšana diez vai taisnīgi pielīdzināma jēdzienam, ko sauc par diskusiju. Nu vai nav tā, ka, jo dziļāk mežā, jo vairāk brikšņu?
Grozi, kā gribi, aina no tiesu varas koridoriem nav pievilcīga.