Aizbraucot zināja divas valodas, tagad runā jau sešās ^{Apriņķis.lv}

Anglija vairs nav tā, kas bija

"Anglijā iebraucām 1. aprīlī, un viss, kas tur notika, tiešām bija kā pirmā aprīļa joks. Mūs, piecus latviešus, atstāja pie mājiņas, kur bija paredzēts dzīvot, bet izrādījās – tur jau pieci citi viesstrādnieki dzīvo. Samaksājām kaut kādiem latviešu čaļiem no "Latvijas aģentūras", tie pazuda, un tā mēs tur palikām. Darba arī uzreiz nebija, lai gan tika solīts," atceras Valdis. Tikai aizejot uz Anglijas darba meklētāju aģentūru, tika sperts solis tuvāk mērķim strādāt. Lai arī sākotnēji bijusi doma Anglijā būt īsu brīdi, pēc pirmā mēneša darbavieta piedāvāja noslēgt darba līgumu.

Ierodoties Anglijā, Valda angļu valodas zināšanas bijušas niecīgas, vien pāris frāžu. "Aizbraucot es runāju divās valodās – latviešu un krievu –, tagad varu runāt sešās – latviešu, krievu, angļu, slovāku, poļu un čehu valodā. Kad iestājos darbā, poļi man teica, ka, ja nebūs poļu valodas, nebūs darba, jo mums pati priekšniece arī bija poliete," stāsta Valdis.

Gadu gaitā viņš vairākkārt paaugstināts amatā. "Jā, es kāpu pa karjeras kāpnēm, bet, jo augstāk tu kāp, jo grūtāk kļūst. Pa šiem gadiem ir ļoti mainījušies cilvēki un jaunatne. Arvien mazāk grib strādāt. Poļi un latvieši vispār vairs nebrauc uz Angliju. Tagad ir rumāņu un indiešu pieplūdums. Un, lai arī viņi negrib strādāt, tu nedrīksti viņiem neko teikt. Ja bļausi, tevi tūlīt iesūdzēs tiesā. Viss jādara pašam. Kad es ierados Anglijā un sāku strādāt, bija tā: ja nestrādā, lūdzu – ej prom, jo uz tavu vietu gaida simts citu, kas vēlas strādāt. Tagad nav pat, ko paņemt. Anglijā tiek maksāts par stundām. Tagad jaunie viesstrādnieki atnāk un atsēž stundas, neko nedarot," par pārmaiņām darba kultūrā stāsta Valdis. Kā galvenos iemeslus viņš min gan Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības jeb breksitu, gan kovida pandēmijas gadus.
Par vietējo sabiedrību gan Valdis varot teikt tikai to labāko. "Visi angļi ir laipni, uz ielas tevi vienmēr palaidīs. Tomēr tagad iebraucēji, piemēram, no Rumānijas vai citām valstīm, grib dzīvot pēc saviem noteikumiem. Tas visu maina. Viņi pat dedzina autobusus, ja kaut kas neapmierina," stāsta Valdis, piebilstot, ka viena no galvenajām atšķirībām, ko novērojis Anglijā, ir cilvēku attieksme citam pret citu.

"Anglijā cilvēktiesības ir pirmajā vietā. Latvijā tā nav. Piemēram, ja bērns ar vecākiem veikalā kaut ko netīšām apgāž un saplēš, tad pirmais būs darbinieku uztraukums par pašu bērnu. Viņi noskaidros, vai viņam nekas nenotika vai viss ir kārtībā. Latvijā sekotu nolamāšana un vēl liktu samaksāt par saplēsto. Anglijā uztraucas par bērnu, aicina citus netuvoties saplīsušā produkta vietai un mierina, ka visu tūlīt paši nokops," atklāj Valdis.

Valdis Stepāns ar savu līgavu slovākieti Petru.

Aizbrauca viens, atgriezās divatā

Par vienu no dzīves lielākajiem ieguvumiem Valdis min iepazīšanos ar slovāku meiteni Petru pirms vairāk nekā desmit gadiem.

"Petra atnāca pie mums strādāt, un tad sekoja Ziemassvētku balle. To arī uzskatām par savas draudzības sākumu," atceras Valdis, kurš ikdienā ar savu mīļoto vairāk komunicē viņas dzimtajā slovāku valodā. Apciemojot Valda vecākus Latvijā, Petra cenšas runāt latviski. "Petra ļoti labi saprot latviešu valodu. Ar runāšanu gan vēl neiet tik labi, bet pagājušajā nedēļā jau viena pati bija šeit pie zobārsta," lepojas Valdis. Petrai Latvija ļoti patīkot tās sakoptības un rietumnieciskās attīstības dēļ.

Jautāts, kāpēc abi nolēma pārcelties uz dzīvi Latvijā, Valdis stāsta: "Mēs pirms kāda pusotra gada jau runājām, ka varētu ko mainīt un doties dzīvot citur. Bērnu mums pagaidām vēl nav. Anglijā mēs abi ar Petru strādājām nakts maiņās. Tās tur pat ir vieglākas, jo dienas laikā nemitīgi nāk dažādas pārbaudes. Tomēr uzņēmums februārī nolēma, ka vērs ciet nakts maiņas. Mums piedāvāja vai nu pāriet uz dienas maiņu, vai izmaksāt kompensāciju. Tā kā pa šiem gadiem mums kopā sanāca diezgan laba kompensācija, nolēmām to pieņemt un doties arī prom."

Sākumā esot bijusi doma, ka abu dzīvesvieta varētu būt arī Slovākija, tomēr dzīvošanas izmaksas tur esot ievērojami augstākas, tāpēc izlēmuši par labu Latvijai. "Lai arī es slovākiski runāju labāk, nekā mana līgaviņa latviski, tomēr nolēmām mēģināt šeit. Tagad esam četrus mēnešus šeit atpūtušies, nupat esmu sācis strādāt."

Latvija ir vieta, kur atgriezties

Saikne ar Latviju pa šiem četrpadsmit gadiem Valdim nebija zudusi. "Mēs braucām atvaļinājumos uz Latviju. Dzimis esmu Madonā, bet lielāko daļu dzīves pavadīju Ogrē. Es uzskatu, ka Ogre ir ļoti skaista vieta, kur dzīvot. Lai arī bijām pilnībā Anglijā izremontējuši māju un iegādājušies jaunas mēbeles, tas neatturēja no pārcelšanās. Daļu no mēbelēm atvedām uz Latviju. Svarīgāko paņēmām līdzi, pārējo atdevām citiem," stāsta Valdis.

Viņš uzskata, ka šobrīd Latvija ir vieta, kur var atgriezties ārzemēs strādājošie, tomēr ir bažas par to, vai Latvija būtu gatava visus uzņemt. Ja kaut puse vienā dienā izlemtu atbraukt, tā varētu izvērsties par "samērā lielu katastrofu", saka Valdis. "Lai arī, no otras puses, tas varētu Latvijai palīdzēt. Visi sastātos bezdarbniekos, pieprasītu pabalstus, un valstij nāktos sākt domāt, ko darīt. Varbūt uzceltu un atjaunotu kādas rūpnīcas, lai cilvēkiem būtu kur strādāt."

Pats viņš nesen esot darbu atradis un smaidot saka, ka arī Petrai tuvākajā laikā šeit būs, ko darīt. "Viņai ir jāiztirgo savs pustūkstotis kurpju pāru. Viņai to ir tik daudz, pilnīgi jaunas un nelietotas."

Valdis ikdienā seko līdzi arī tam, kas notiek Latvijas politikā, un uzskata, ka noteikti ir jāiet uz pašvaldību vēlēšanām. Pats viņš bijis viens no pirmajiem balsotājiem iepriekšbalsošanā Ogrē. "Ir jāiet balsot, nevar palikt mājās! Jo cits domā ne tā, kā tu, un iebalsos savu, un tev atkal būs slikti. Bet varēji taču pats iet un balsot par labajiem!"

Valdis saka: “Anglija bija lieliska pieredze, 14 gadu laikā esmu iemācījies četras jaunas valodas un man ir Petra, es nenožēloju ne dienu, ko esmu tur pavadījis. Petra noteikti ir iedevusi manai dzīvei jēgu.”