Nozīmīgie Latvijas valsts likteņa pagrieziena punkti – 1920., 1940. un 1990. gads ^{Apriņķis.lv}

1920. gads

Mūsu svētku un atceres dienu kalendārā 1920. gadu pieminam tikai 1. maijā, kad atzīmējam Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas gadadienu. Tajā pašā dienā, kad visā pasaulē atzīmē Darba svētkus. Tomēr ir vēl otrs – ne mazāk svarīgs – tā gada notikums.

1920. gadā mūsu jaunā valsts jau bija spējusi no naidnieku armijām atbrīvot teju visu teritoriju, un tās iedzīvotāji varēja sākt sakārtot jauno valsi. Un viena no visnepieciešamākajām lietām bija tiesiski to definēt. Citiem vārdiem, valstij vajadzēja konstitūciju – Latvijas Republikas Satversmi. Šim darbiņam 1920. gada 1. maijā Rīgā sanāca no gandrīz visas Latvijas ievēlētie pārstāvji. Panākt vienošanos nebija viegli, un tomēr Satversmes sapulce – Latvijas demokrātijas pirmais vispārējās pārstāvniecības veidotais parlaments – spēja izstrādāt valsts pamatdokumentu. 1922. gadā pieņemtā Satversme ar dažādiem papildinājumiem spēkā ir arvien.

Otrs notikums, ar kuru 1920. gads palicis mūsu valsts veidošanas vēsturē, bet ne kalendārā ierakstīts, ir 11. augustā ar Padomju Krieviju noslēgtais miera līgums. Mums svarīgākais bija punkts, kas noteica, ka Krievija (un tās tiesību pārmantotājas) "uz mūžīgiem laikiem" atsakās no Latvijas tautas un zemes. Ar vēstures perspektīvu zinām, cik ilgi Krievijas izpratnē izrādījās "mūžīgie laiki" – vien nieka divdesmit gadi. Par spīti tam, pats šādas vienošanās panākšanas fakts ir ārkārtīgi svarīgs mūsu diplomātijas sasniegums un arī valsti veidojošs dokuments. Šāds panākums bija iespējams ar mūsu jaunās valsts diplomātiskiem spēkiem sarunu kabinetos un mūsu pašu armijas sasniegumiem, un kaut kur fonā bija vēl arī Polijas pārsteidzošā uzvara karā ar Padomju Krieviju. Tā sacīt – katrai lietai ir savs pienesums.

1940. gads

Mūsu valstij starp kariem bija lemts īss mūžs – nepilni divdesmit gadi. Tomēr tie bija spoži un mūsu tautas un valsts vēsturē ļoti nozīmīgi gadi, kad no Pirmajā pasaules karā izpostītas zemes, no bēgļu un karadarbības ietekmē cietušas tautas mūsu valsts un tās iedzīvotāji spēja sasniegt ļoti daudz.

Tāpēc 1940. gadā Padomju Savienības (ne tieši, bet ar mūsdienu Krieviju ideoloģiski cieši saistītas valsts) īstenotā Latvijas okupācija bija brutāla mūsu valsts sasniegumu izzagšana un izlaupīšana, patiesībā – iznīcināšana.

Bez emocijām nav viegli skatīties uz nepārprotamajām paralēlēm starp Krievijas īstenoto Latvijas un pārējo Baltijas valstu iznīcināšanu pirms astoņdesmit pieciem gadiem un neseno Krimas atņemšanu un aizvien notiekošo karu Ukrainā un Krievijas centieniem atņemt tai citus reģionus. Toreiz un tagad ir vēlēšanas un it kā lūgumi pieņemt draudzīgās valsts sastāvā. Laikam jau precīzākais visu šo darbību raksturojums vienā vārdā ir farss, turklāt traģisks, jo mūsu senčiem un mūsu zemei teju pusgadsimtu ilgā padomju režīma okupācija nesa vien sāpes un ciešanas.

Lai arī 1940. gada Padomju Savienības īstenoto agresiju – Baltijas valstu, tostarp Latvijas, okupāciju un aneksiju – raksturoja primāri valstiskās neatkarības zaudējums, tas personiski skāra arī ļoti daudzus pilsoņus, piemēram, manai vecmammai padomju vara atņēma visus uzkrājumus studijām. Šī saikne starp valsts neatkarību un tās konstitucionālo iekārtu, no vienas puses, un parasto pilsoni, no otras puses, liekas tāla un teorētiska, tomēr šādas izmaiņas ļoti tieši skar vienkāršos iedzīvotājus. Vēl šodien neviens vien Krievijas pārstāvis pret latviešiem īstenoto genocīdu – masu represijas un vajāšanas – attaisno ar okupanta drošības interesēm.

Svešā vara ar okupāciju un tai sekojošajām vardarbībām tomēr nespēja padarīt 1918. un 1920. gadā izveidoto Latviju par nebijušu. Visus okupācijas gadus padomju vara cītīgi apkaroja katru pozitīvu atsauci uz neatkarīgo Latviju, jo okupantiem tā bija bīstama, kaut arī tās it kā nebija. Bīstamība slēpās faktā, ka mūsu tauta spēja izveidot savu valsti. Un savā ziņā okupantiem bija taisnība.

1990. gads

Teju pusgadsimtu ilgās okupācijas laikā mūsu zemē brīvības bija maz, represīvais režīms arvien uzmanīja katru, spieda izsekot citam citu un mēģināja novērst jebkuru novirzi no ļautā. Tomēr pretestība kā kūdras ugunsgrēks klusi gruzdēja. Bija gan pašaizliedzīga šogad mūžībā aizsauktā Bruno Javoiša Latvijas karoga izkāršanas akcija Rīgas radiotornī, bija mazas skolnieces mesta tintnīca pret tautu slepkavas Staļina krūšutēlu vai grāmatu kioska darbinieka ar roku pārrakstīts pretpadomju dzejolis, kas varēja novest un daudzkārt arī noveda pie gariem gadiem cietumā un izsūtījumā. Šī daudzslāņainā pretestība nebūtu iespējama bez neatkarības gadiem.

1990. gadu darīja iespējama padomijas nenovēršamā ekonomiskā katastrofa. Runā, ka par komunistiskās ideoloģijas ietekmē izveidotā ekonomiskā modeļa nespēju funkcionēt ilgtermiņā pat tās vadības pārstāvji bija informēti tikai daļēji. Un tomēr pat ar šo fragmentāro informāciju 1985. gadā iepazīstinātais jaunais PSRS vadītājs Mihails Gorbačovs saprata, ka kaut kas ir jādara lietas labā. Viņa izmisīgie centieni reanimēt komunistu valsti aizsāka perestroiku (pārbūvi), kas prasīja arī glasnostj (atklātību). Sākotnēji abas šķita notiekam rāmi un skaisti Komunistiskās partijas atļautajos ietvaros, taču jau visai drīz robežas tika pārkāptas, īpaši Baltijas valstīs. Baltieši gribēja ko vairāk nekā tikai padomijas uzlabojumus, kurus solīja perestroika. Un šīs vēlmes pamatā bija atmiņas par 1920. gadā konstitucionāli izveidoto un 1940. gadā nodevīgi pazaudēto Latvijas valsti.

Ceļš uz 1990. gadu nebija vienkāršs un viegls, bet mūsu tautas pārstāvji virzīja notikumu gaitu uz brīvību, un Latvija sāka atdalīšanos no PSRS ar 1990. gada 4. maiju.

Atbalss 21. gadsimtā

Ko tagad mums nozīmē 1920. un 1990. gads?

Pirmkārt, šie gadi nozīmē ne tikai to, ka mūsu senči bija centīgi un mērķtiecīgi, bet arī to, ka viņiem bija vēsturiska iespēja, kuru viņi nepalaida garām.

Otrkārt, tas ir arī uzdevums mūsu paaudzei un pēcnācējiem. Nav jau tā, ka mums un mūsu pēcnācējiem vairs nekas nav un nebūs jādara. Mūsu senči izdarīja savu daļu, tagad ir mūsu kārta šo darbu pārņemt un turpināt. Kādam ir jādara lielās lietas – jānostiprina mūsu valsts ministriju un pašvaldību līmenī, bet vairumam cilvēku ir jādara tās šķietami mazās lietas – tādas kā, piemēram, savā valstī cienīt savu valodu.

Ko mums māca 1940. gads?

Pirmkārt un galvenokārt to, ka mums ir jābūt gataviem aizstāvēt savu valsti.

Un tas viss kopā – es ticu, ja katrs darīs savu darbu savā vietā, tad 1920. gads un 1990. gads nepaliks vienīgie nozīmīgie, bet tiem tagadnē un nākotnē sekos citi.