Māris Zanders: 21.gadsimta pasaulē vairs nav "tas uz mums neattiecas" ^{Apriņķis.lv}

Banālākais – degvielas cenu kāpums pasaulē. Jo īpaši tad, ja: a) konflikts ievilksies, b) Irānas rīcībā joprojām būs resursi, lai uzbruktu ne tikai Izraēlai, bet arī apdraudētu tankkuģu kustību Irānai netālajā Ormuzas šaurumā. Turklāt dārgāka degviela ir ne tikai kaut kas nepatīkams mums kā patērētājiem (inflācija utt.). Ņemot vērā to, ka Putina režīms joprojām māk apiet Rietumu sankcijas, jo dārgāka nafta, jo lielāki šī režīma ienākumi. Ar visām no tā izrietošajām sekām.

Neatkarīgi no tā, cik daudz ASV valdība zināja un cik lielā mērā piekrita tam, ka Izraēla sāk uzbrukumu Irānas kodolobjektiem un citiem militārajiem mērķiem, ir jau zināms, ka Trampa administrācija ir rezervējusi, piemēram, pretgaisa aizsardzības iekārtas gadījumam, ja tās būs nepieciešamas Izraēlai. Nav noslēpums, ka šādu iekārtu skaits ir ierobežots un ka runa ir par iekārtām, kurām vajadzēja nonākt Ukrainas rīcībā. Ar visu no tā izrietošo Ukrainas cīņā pret Krievijas agresiju. Tāpat skaidrs, ka šī papildu krīze mazinās ASV interesi par Ukrainu un Eiropu, jo īpaši, ja konflikts Tuvējos Austrumos izvērsīsies plašāks. Relatīvi pozitīvais – cik nu par tādu var runāt kara gadījumā – ir tas, ka Irānas militāro resursu noplicināšana apgrūtinās šīs valsts militāru palīdzēšanu Krievijai. Baidos gan, ka iepriekš minētie mīnusi būs jūtamāki par šo plusu.

Palielinās terora aktu iespējamība Eiropā (un ne tikai, protams). Tam, ka Irānā dominējošā islāma virziena – šiītu – attiecības ar daudzskaitlīgāko un plašāk izplatīto virzienu – sunnītiem – ir saspringtas, nav lielas nozīmes. Islāma radikāļi vardarbībā nav izvēlīgi, ja vien var atrast attaisnojumu, lai uzbruktu Izraēlas sabiedrotajiem Rietumos, pat ja tikai iedomātiem. Mēs jau to esam piedzīvojuši Gazas un palestīniešu kontekstā.

Visbeidzot – globāli šādi konflikti nostiprina pārliecību, ka diplomātija, vienkārši sakot, nestrādā. Turklāt šādi secinājumi rodas visām iesaistītajām pusēm. Izraēla (es vulgarizēju) var secināt, ka bija bezjēdzīgi mēģināt pārliecināt Irānu neattīstīt kodolieročus, bumbot vajadzēja jau sen, savukārt Irāna var secināt, ka pilnīgi lieki bija ielaisties sarunās par kodolprogrammu, vajadzēja slepenībā vispirms šos ieročus radīt un tad nostādīt pasauli fakta priekšā. Tā nav mana spekulatīva konstrukcija. Ir zināms, ka, piemēram, Fordovā urāna bagātināšanas iekārtas Irāna izvietojusi 80 metrus zem zemes, un Izraēlas rīcībā nav tehnisku iespēju tik dziļi bumbot (tāda iespēja teorētiski ir amerikāņu GBU-57/B bumbām). Ja Izraēla būtu nevis gaidījusi, vai Irāna piekāpsies Rietumiem, un bumbojusi tad, kad pretinieki vēl nebija tik dziļi, ja tā var teikt, ierakušies, tā savu mērķi – atturēt Irānu no kodolieroču arsenāla izveides – būtu jau sasniegusi, turklāt ar mazāku piepūli. Tas ir nokavēts. Citiem vārdiem sakot, šādi konflikti veicina domāšanas veidu, ka sarunas ir bezjēdzīgas, svarīgi, kuram lielāka kara vāle. Blakusefekts šim domāšanas veidam – palielināsies to valstu skaits pasaulē, kuras centīsies bez lieka trokšņa izstrādāt savus kodolieročus, jo tādi, pēc šo valstu domām, dotu konkrētajām valstīm pavisam citu svaru pasaulē. Neveselīga atmosfēra, ziniet.