Vientulība, kas sāp klusumā ^{Apriņķis.lv}

Viņam varbūt ir kādas garīgas sāpes, viņš arī jūtas vārgs un runā ar grūtībām. Šādos brīžos vientulība iegūst eksistenciālu svaru – neviens vairs neuzklausa, neviens neuzdod jautājumu: “Kā tu jūties patiesībā?”

Un tieši tad parādās kāds, kurš neklausās ar steigu, bet ar sirdi. Kapelāns. Viņš ienāk telpā, kur nav nepieciešami dziedināšanas brīnumi, bet vienkārši klātbūtne. Par to arī sarunā ar Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra “Biķernieki” un Latvijas Infektoloģijas centra kapelāni Kristīni Vanagu. Par garīgo aprūpi, cerību un ticību cilvēka dzīves vientulības nogrieznī. Kā kapelāns var kļūt par cilvēka vienīgo sarunu biedru, un kāpēc vientulība nav tikai fiziska? Dzīve starp četrām slimnīcas sienām.

Atrast piederību

“Viens no ieteikumiem, kā izkļūt no šīs vientulības, ir atrast veidu, kā atkal izjust piederību. Gadiem ejot, mēs visi kļūstam vecāki, un daudzi paliek vieni. Slimnīcās bieži vien ir aprūpe, bet cilvēks meklē ceļu, kā tikt tam visam pāri. Viens no risinājumiem ir ticība vai kāda nodarbe, piemēram, kāds hobijs vai piedalīšanās kādās kopienas aktivitātēs. Var lasīt, meklēt sarunu biedrus. Iesākumā var vienkārši iziet svaigā gaisā. Fiziskā kustība un skābeklis palīdz atgūties gan fiziski, gan garīgi,” stāsta Kristīne Vanaga.

“Nereti pietrūkst vienkāršas cilvēciskas klātbūtnes. Cilvēks guļ viens, neviens viņu neapciemo, neuzklausa, un tas rada ļoti smagu emocionālu noskaņojumu – depresiju, trauksmi, bezcerību. Cilvēks kļūst nomākts, vairs nerunā, pat nevēlas ēst vai izkāpt no gultas. Dažiem ir grūtības runāt – ne tikai fiziski, bet arī emocionāli. Viņi it kā jūtas izslēgti no sabiedrības. It īpaši tie, kuriem nav ģimenes vai kuri dzīvo vieni. Vientulība ne vienmēr nozīmē fizisku izolētību – dažkārt cilvēks jūtas vientuļš arī starp citiem, ja viņš netiek uzklausīts vai pieņemts.

Viens no pirmajiem soļiem ir kustība – kaut vai īsa pastaiga vai vienkārši loga atvēršana, lai tiktu svaigs gaiss. Tas šķiet sīkums, bet skābekļa pieplūdums uzlabo pašsajūtu un var radīt impulsu turpināt dzīvot. Garīgā veselība ir ļoti cieši saistīta ar fizisko.

Tālāk nāk garīgās prakses – ticība, lūgšana, meditācija vai vienkārši saruna ar kādu, kurš patiesi klausās. Kapelāns nereti ir tas cilvēks, kurš nāk, nevis lai ārstētu slimību, bet lai būtu klāt cilvēka iekšējā cīņā, palīdzētu izrunāties un rast mieru. Slimnīcā to bieži vien neviens cits nepiedāvā.”

Likums piedāvā kapelānu
Saskaņā ar Pacientu tiesību likumu visiem pacientiem ir tiesības saņemt kapelāna pakalpojumus bez maksas. Likuma 3. panta 5. apakšpunkts nosaka: “Pacientam un viņa tuviniekiem ir tiesības saņemt garīgo aprūpi, kuru saskaņā ar kapelānu dienestu un reliģisko organizāciju darbību regulējošiem normatīvajiem aktiem sniedz ārstniecības iestādes kapelāns.” Taču iniciatīvai ir jānāk no paša pacienta vai viņa tuviniekiem. Daudzviet slimnīcās ir pastāvīgi kapelāni, it īpaši lielajās, piemēram, Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā vai Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā. Mazākās slimnīcās garīdzniekus piesaista pēc pieprasījuma.

Parasti cilvēks vēršas pie ārsta vai māsas un lūdz kontaktu ar kapelānu. Ja tāda nav, slimnīca sadarbojas ar draudzēm un atrod piemērotu cilvēku – pat ja tas ir citā novadā. Ir arī slimnieki, kuri meklē internetā vai lūdz palīdzību tuviniekiem. Viss ir iespējams, ja vien ir vēlme.

Kristīga palīdzība ne tikai kristiešiem

Kapelāns palīdz visiem – ne tikai kristiešiem. “Mēs tiekam saukti pie cilvēkiem, kuri ir ateisti, agnostiķi, musulmaņi, ebreji vai hinduisti. Ja cilvēks vēlas, mēs sameklējam viņa ticībai atbilstošu garīdznieku. Piemēram, ja pacients ebrejs vēlas redzēt rabīnu, mēs meklējam šādu iespēju sadarbībā ar attiecīgo kopienu. Likums nodrošina kapelāna pakalpojumu, bet praktiski viņš darbojas kā starpnieks starp pacientu un viņa garīgo vajadzību risinājumu,” stāsta kapelāne.

Likums nosaka, ka kapelāna klātbūtne ir jānodrošina slimnīcās, bet viņi darbojas arī pansionātos jeb veco ļaužu namos. Pansionātos bieži vien darbojas brīvprātīgie mācītāji. Viņi regulāri rīko dievkalpojumus, sarunu grupas, piedāvā iespēju saņemt sakramentus. Dažos pansionātos tas notiek pēc iepriekšēja pieraksta vai iestādes vadības uzaicinājuma, bet daudzviet mācītājs pats atbrauc noteiktās dienās.

Kapelāns nav mācītājs tikai ticīgajiem. “Mēs palīdzam arī tiem, kuri šaubās, kuri meklē vai vienkārši vēlas parunāt. Kapelāns ir arī atbalsts tuviniekiem, it īpaši paliatīvajā aprūpē, gan pieaugušajiem, gan bērniem. Arī šos pakalpojumus valsts šobrīd nodrošina bez maksas. Vajadzības gadījumā kapelānu var aicināt uz mājām, ja cilvēks atrodas hospisa vai mājas aprūpē,” teic Kristīne Vanaga.

Sāk mācīties un studēt Bībeli

Lielajās slimnīcās parasti ir vairāku konfesiju kapelāni – katoļi, luterāņi, pareizticīgie. Mazākās iestādēs biežāk ir tikai vienas konfesijas kapelāns. Ja pacients nevēlas konkrētās konfesijas pārstāvi, viņam ir tiesības pieprasīt citu. “Mēs sadarbojamies savā starpā – ja esmu luterānis, bet pacientam nepieciešams katoļu priesteris, es viņu sazvanu un aicinu. Tāpat arī ar adventistiem, baptistiem, metodistiem. Piemēram, ja pacients adventists atrodas slimnīcā Viļānos, bet tur nav viņa konfesijas pārstāvju, mēs sazināmies ar viņa draudzi un meklējam iespēju, lai kāds varētu atbraukt,” saka Kristīne Vanaga.

Ir daudzi, kas pensijas vecumā sāk studēt Bībeli, apmeklē Alfa kursus, pievienojas mājas grupām vai garīgās izaugsmes semināriem. Daži pat iestājas Lutera Akadēmijā un kļūst par ordinētiem mācītājiem. “Viens cilvēks man reiz teica: kad beidzu strādāt, sākās īstā dzīve – meklēt, kas es patiesībā esmu un ko Dievs grib no manis,” stāsta kapelāne

Šādi piemēri apliecina – garīgais briedums nav atkarīgs no dzimšanas datuma. Ticību vai izpratni par dzīvi var meklēt un atrast jebkurā vecumā. Un dažkārt tieši ciešanas vai izolācija kļūst par impulsu garīgas atmošanās brīdim.

“Tātad cilvēks var mainīties jebkurā vecumā?” jautāju kapelānei.

“Noteikti. Neatkarīgi no vecuma vai veselības stāvokļa cilvēks var mācīties, atklāt jaunu jēgu dzīvei, sākt ko jaunu,” stāsta Kristīne Vanaga. “Es pazīstu sievieti, kura sešdesmit astoņu gadu vecumā pabeidza kursus un kļuva par māsu palīdzi – ne tikai lai palīdzētu citiem, bet arī savam vīram, kurš bija guļošs. Viņa teica: “Es jūtos vajadzīga.” Un šī sajūta, ka esi vajadzīgs, ir dziedinoša.”

Mācīties var jebkurā vecumā. Protams, ja ir veselības problēmas, tas var būt sarežģīti, bet, ja tās nav pārāk smagas, tas ir iespējams. Ir cilvēki, kuriem jau ir augstākā izglītība, bet vēlāk viņi iestājas profesionālās skolās – piemēram, apgūst māsas palīga profesiju, kas noder gan darbam, gan palīdzot saviem tuviniekiem.

Meklēt tiltu uz patiesību

Jautāta, ko ieteikt cilvēkam, kurš jūtas ļoti vientuļš, vairs neredz izeju un uzskata, ka visi viņu ir pametuši, dzīvei nav mērķa un jēgas, Kristīne Vanaga iesaka: “Pirmais – neaizvērties. Vēlreiz – kaut vai vienkārši atvērt logu. Meklēt sarunu, meklēt tuvību – caur ticību, draudzi, kapelānu, hobiju, lasīšanu. Atļaut sev būt cilvēkam ar vajadzībām. Dievs darbojas caur cilvēkiem – viņš atnāk kā draugs, kā māsiņa, kā garīdznieks, kā vienkārša saruna.

Un arī – ja jūties vērsts uz garīgām tēmām, atļauj sev studēt Bībeli, interesēties par savu ticību, uzdot jautājumus. Nav jābūt pārliecinātam, lai tuvotos Dievam, – bieži vien tieši šaubas ir tilts uz patiesību.

Vientulība nav tikai fiziska – tā bieži sākas pašapziņas trūkumā. Īpaši to izjūt tie, kas auguši padomju laikā, kad tika apspiesta individualitāte. Ja cilvēks domāja citādāk, nekā valsts pieprasīja, viņš tika marginalizēts. Šodien tas izpaužas kā nespēja izteikt savas vēlmes, saprast, ko pats vēlas.

Daudzi saka: “Es nezinu, kas man patīk. Nezinu, ko es vēl gribu mācīties.” Bet pat astoņdesmit gadu vecumā cilvēks vēl var iemācīties ko jaunu,” sarunas noslēgumā saka kapelāne Kristīne Vanaga.

Kristīnes Vanagas svarīgākās atziņas

► Bībelē teikts, ka Dievs iedvesa cilvēkā elpu, un viņš kļuva par dzīvu būtni. Tāpēc garīgā “elpa” – tā, kas nāk caur sarunu, lūgšanu, cerību, – ir tikpat nozīmīga cik fiziskā.

► Un varbūt tieši tur ir būtība, ka, atverot logu, cilvēks atver arī sirdi. Ka, satiekot kapelānu, viņš pirmo reizi pēc ilga laika jūtas sadzirdēts. Un ka, pat ja nav ticības, ir iespēja atgriezties pie cerības.

► Ja cilvēkam ir pietiekami daudz spēka, viņš var apmeklēt draudzi, kur jūtas vislabāk. Ja spēka nav, garīdznieku var aicināt arī uz mājām. Vientulībā ļoti būtiska ir pašapziņa – ja cilvēks nejūtas pārliecināts par sevi, viņš, pat būdams sabiedrībā, joprojām jūtas vientuļš.

► Daudzi no šobrīd vientuļajiem cilvēkiem ir auguši padomju laikā, kad bija tikai viena “patiesība”, kurai vajadzēja pielāgoties. Ja kāds domāja citādāk, viņš tika izstumts no kolektīva. Šī pieredze daudzus ir ietekmējusi – viņi nav īsti sapratuši, ko paši vēlas, bet darījuši to, ko no viņiem gaidīja citi. Tas joprojām var radīt grūtības – neskaidrību, ko es pats vēlos, kas man patīk, ko gribu mācīties, darīt.

Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija. Sadarbībā ar laikrakstiem "Saldus Zeme", "Druva", "Stars", "Neatkarīgās Tukuma Ziņas", "Laimīgā Programma" un žurnālu "Patiesā Dzīve".