Līvija un Staņislavs Menči Carnikavā: Mums patīk pats process – katru ziediņu kopt un apmīļot ^{Apriņķis.lv}

“Mūsu darbs sākas 12. februārī,” atklāj Līvija, kura šobrīd audzē tikai puķuzirņus. “Darbs ir milzīgs, ilgs – stādīt, siet, ravēt, laistīt un mēslot. Kādreiz strādāju “Saktas” ziedu tirdziņā, tagad tikai pa mājām, un atdodam ziedus vairumā.” Sarunā ar “Ādažu Novada Vēstīm” Staņislavs un Līvija stāsta par iepazīšanos, pievēršanos ziedu biznesam un saviem vaļaspriekiem.

– Kā sākās jūsu aizraušanās ar ziediem?

Līvija: Ar puķēm nodarbojamies jau kopš 1972. gada – kā apprecējāmies ar Staņislavu. Visu apguvām pašmācības ceļā. Vīramāte strādāja dārzniecībā, es tirdzniecībā, vīrs bija inženieris mehāniķis. Sāka dzimt bērniņi, un radās sajūta, ka ar naudiņu ir tā paknapi. (Smejas.) Un tolaik ar ziediem varēja labi nopelnīt.

– Kā jūs iepazināties?

Līvija: O, mums bija fantastiska iepazīšanās! Tā bija manā mūžā pirmā balle. Man bija gara, skaista bize. Vispirms jau es pamanīju, ka kāds vīrietis skaisti dejo. Viņam bija mode uzaicināt meiteni uz deju un tad nolūkot sev “upuri”. (Smejas.) Rokas satikās, acis saskatījās, un tā sākās mūsu draudzība. Toreiz es vēl Saulkrastos skolā gāju. Pēc skolas pabeigšanas mani pierunāja dancot, un mēs ne pa jokam sadancojāmies. Mūsu sauklis kāzās bija: “Ir labi tad, ja kāds tev klusi saka: draugs, neskumsti, tev blakus esmu es.”

– Minējāt, ka mācījāties Saulkrastos. Vai tā ir jūsu dzimtā puse?

Līvija: Nē, esmu dzimusi Lietuvas pilsētā Jaunakmenē, bet no 1961. gada dzīvoju Kalngalē. Pēc kāzām dzīvojām Vēju ielā Carnikavā.

Staņislavs: Es savukārt esmu dzimis Latgalē, taču nodzīvoju tur pavisam maz. Manu tēvu aizveda uz Sibīriju, bet mamma viena ar trim bērniem pārcēlās uz Madonu. Mamma baidījās, ka arī izvedīs, tāpēc muka prom no Latgales.

Līvija: Pēc tam Pļaviņas, un kur tik vēl viņš nav dzīvojis!

Staņislavs: Lubāna, Madona, Pļaviņas un Carnikava.

Līvija: Pēc institūta pabeigšanas mehanizētajās darbnīcās viņam piedāvāja darbu. Kaut kādus gadus nostrādāja, bet gan mani, gan viņu “paņēma” puķes.

Staņislavs: Nekāda dižā alga jau nebija, bet ar puķēm varēja nopelnīt krietni labāk.

– Tagad audzējat tikai puķuzirņus. Kā bija agrāk?

Līvija: Kad vīramāte mūs ievadīja puķu biznesā, viņa dārzniecībā audzēja krizantēmas, un ar tām tad arī mēs sākām. Visu ko esam izmēģinājuši: vispirms bija krizantēmas, pēc tam neļķes, rozes, gerberas, lilijas, tulpes, frēzijas. 1991. gadā izlasījām avīzē, ka Ogres rajona Lēdmanē izīrē siltumnīcas. Braucām apskatīt un atzinām par labu esam. Divus gadus vēlāk siltumnīcas privatizējām.

– Kā jūs izvēlējāties ziedus, ko audzēsiet?

Staņislavs: Skatījāmies, kas “viņā galā” patīk labāk.

Līvija: Jā, ko pircēji vairāk vēlas.

– Vai ziedu pieprasījuma ziņā gaume cilvēkiem laika gaitā ir mainījusies?

Līvija: Jā. Tāpēc vispirms atteicāmies no krizantēmām, bet attiecībā uz citiem ziediem – skatījāmies un jutām, kas cilvēkiem patīk un ko viņi vēlas iegādāties.

Staņislavs: Tas pats puķuzirnis ir sezonas puķe, ko pērk konkrētā laika periodā. Citā laikā – ļoti negribīgi.

– Ziedus audzējat abi, bet ar tirgošanos vairāk nodarbojas Līvija?

Staņislavs: Jā, tirgotājs esmu vājš. (Smaida.) Manā pārziņā vairāk ir transports. Savulaik daudz braukājām pa Krieviju ar tulpēm un rožu stādiem. Braucām tur uz 8. martu, jo Starptautiskajā sieviešu dienā traki pirka.

Līvija: 8. martā varējām nopelnīt jaunu mašīnu. (Smejas.) Atbraucām mājās, nauda uz dīvāna, un skaitījām, cik esam nopelnījuši.

Staņislavs: Ja uz 8. martu var autiņu nopelnīt, tad jautājumi lieki. Cik gadus vajadzētu strādāt par mehāniķi vai atslēdznieku, lai to paveiktu? Man mehāniskajā darbnīcā alga bija simt divdesmit rubļu, atslēdznieki pelnīja divsimt.

– Kuros svētkos tagad pieprasījums pēc ziediem ir īpaši liels?

Līvija: Tas pats 8. marts, Mātes diena, Jāņi.

Staņislavs: Jā, bet puķu pirkšanas uz Jāņiem nav, tur vairāk tie zaļumi, jāņuzāles. (Smejas.)

– Jūs apprecējāties 1972. gadā, kas nozīmē, ka pirms dažiem gadiem atzīmējāt Zelta kāzas. Pastāstiet par savu ģimeni.

Līvija: Mums ir trīs bērni. Vispirms piedzima meita, tad pēc trim gadiem dēls, bet vēl pēc trim – atkal dēls. Vecākais dēls dzīvo Skotijā, jaunākais Rīgā, bet meita Ikšķilē. Mums ir seši mazbērni un pieci mazmazbērni. Un viņi tik brīnišķīgi sadzīvo – gan mazbērni, gan mazmazbērni. Cits citu mīl un uzmana.

– Jums ir radoši vaļasprieki – ne tikai dejošana, bet arī dziedāšana.

Līvija: Jā, desmit gadus nodziedāju Carnikavas korī. Kādā brīdī bija doma vairs nedejot, bet tad mēs aizgājām uz ļoti skaistiem deju svētkiem un… vīram sirds neizturēja. (Smejas.) Tā arī mēs turpinājām dejot – vispirms Carnikavas vidējās paaudzes deju kolektīvā “Arnika”, vēlāk arī “vecīšos” (senioru deju kolektīvā “Tacis”, – J.P.). Šogad gan vairs nedejojam. Visam savs laiks. Dejojuši esam visu mūžu, arī tad, kad dzīvojām Lēdmanē. Taču ļoti dzīvoju līdzi čatiņā tam, kā klājas deju kolektīvam. Sirdī es joprojām esmu kopā ar kolektīvu.

– Pastāstiet sīkāk par Lēdmanes posmu. Jūs tur nodzīvojāt divdesmit gadus!

Līvija: Vispirms tur privatizējām siltumnīcas, vēlāk uzcēlām pirtiņu, kur arī nakšņojām. Taču tik un tā daudz bijām kustībā – daudz asfalta un riepu ir deldēts, jo tik un tā regulāri braucām uz Rīgu, uz “Saktas” tirdziņu, ziedus pārdot.

– Pircēji uzticēja jums arī kādus personiskus stāstus?

Līvija: Ne īpaši. Protams, pircēji interesējās, no kurienes mēs esam, taču dziļākas sarunas gan neveidojās.

– Un tad dzīve jūs atkal atveda atpakaļ uz Carnikavu?

Līvija: Jā, kad Staša tantes vīrs devās mūžībā, viņa mūs sauca atpakaļ uz Carnikavu apsaimniekot māju. Nācās atteikties no Lēdmanes siltumnīcām. Tas, ka mēs nodarbojamies ar ziedu tirgošanu, bet māja atrodas uz Ziedu ielas, gan ir sakritība. Dzīvojot Lēdmanē, attālinājāmies no Carnikavas dzīves, tāpēc, atgriežoties šeit, bieži vien nezinājām, kas par cilvēku mūs sveicina. Viens otram jautājām: “Kas tas tāds bija?” Izrādās, ka bērnu klasesbiedri, kas jau izauguši lieli un skaisti. Patīkami, ka mūs novērtē un atceras. Tagad arī esam iekarojuši cieņu ar savu darbu. Taisu pušķus tepat uz vietas. Īpaši uz izlaidumu laiku vai kāzām pieprasījums ir.

– Ņemot vērā jūsu ieguldīto laiku, darbu un enerģiju, vai nebija grūti atstāt Lēdmani?

Līvija: Tā jau nav, ka nebija žēl doties prom, asaras jau lija.

– Cilvēki nāk pie jums arī pēc padoma ziedu audzēšanā?

Līvija: Jā, ne vienreiz vien. Piemēram, cilvēki no deju kolektīva jautā, kas jādara, kad jādara vai kas par vainu augam piemetusies. Ik palaikam palīdzam ar padomu, bet reizēm pašiem jāprasa padoms. Ja cilvēks nopietni grib nodarboties ar ziedu audzēšanu, viņam jārēķinās, ka vajadzēs sevi pilnībā ziedot darbam. Brīvā laika nav. Kad bijām jaunāki un nebijām tik traki aizņemti, pāris reizes gadā braucām uz Latgales ezeriem, tagad tam laika nepietiek. Bērniem esam iemācījuši, ka ar darbu daudz ko var panākt.

– Jums ir divas lielas siltumnīcas. Tad jau darba pietiek…

Līvija: Jā, bet šķiet, ka drīz jau pārstāsim [audzēt ziedus, – J.P.]. Likās jau, ka šogad puķuzirņu audzēšanu beigsim, bet kas zina…  Neesam mācējuši sev sarūpēt lielas pensijas, tāpēc varbūt turpināsim. Cilvēkiem puķuzirņi patīk.

– Kas ziedu audzētāja darbā ir visīpašākais?

Līvija: Mums abiem patīk pats process. Tu vari ziedus apmīļot, aprunāties vai sarāt, ja neaug. (Smejas.) Vari padraudēt, ka izmetīsi ārā, ja neuzvedīsies, kā nākas, un pēc tam izrādās, ka tas augs ir saņēmies.

– Kas pārsvarā ir jūsu klientu lokā?

Līvija: Pārsvarā privātpersonas, nevis uzņēmumi. Kādu laiku viena sieviete Teikā no mums iegādājās ziedus, bija mums arī tirdzniecības vieta tirgū. Ilgus gadus mums “Saktā” bija divas tirdzniecības vietas ar visu no tā izrietošo – nodokļiem un atskaitēm.

– Tad jau kādam no jums jābūt arī grāmatvedim!

Līvija: Pati arī tiku galā. Summas jau nebija nemaz tik lielas. Lai gan sākumā, kad audzējām rozes un frēzijas, braukājām uz Krieviju, peļņa bija laba. Tagad tā peļņa ir izkususi, braukājot pa pasauli. (Smejas.) Esam daudz izbraukājuši un redzējuši  – gan paši individuāli ar tūrisma birojiem, gan ar deju kolektīvu. Neesam naudu makā krājuši, bet baudījuši dzīvi, tāpēc tagad pie tiem puķuzirņiem arī turamies.

– Kuras no pasaulē redzētajām vietām uz jums atstājušas vislielāko iespaidu?

Līvija: Man patīk Horvātija un Taizeme. Esam bijuši arī Jemenā, Meksikā, Gruzijā, Šrilankā. Ar deju kolektīvu esam daudz kur bijuši – Šveicē, Itālijā, visu nemaz nevar atcerēties. Pat vienas valsts ietvaros bijuši spēcīgi kontrasti: vienā vietā – kārtība, citā – drausmīga elle. Un arī viņi dzīvo interesantu dzīvi – pa trīs četriem dibeniem sēž uz maza mocīša un tādā veidā vadā bērnus uz skolu, turpat uz ielas gatavo ēst, notekcaurulēs mazgā traukus, mazie sēž mašīnām aiz izpūtēja un ēd maizi. Un visi ir sveiki un veseli.

Staņislavs: Mani sākumā pārsteidza Taizeme, jo tur viss ir izteikti citādāk, tajā skaitā arī paši cilvēki. Tā bija viena no pirmajām zemēm, ko apmeklējām.

– Neviens no bērniem jūsu pēdās nav gājis?

Līvija: Vecākais dēls gribēja ar to nodarboties, taču kādu laiku darbojās nekustamo īpašumu jomā, bet vēlāk pārcēlās uz Skotiju. Tagad tur dzīvo jau piecpadsmit gadus. Meita strādā Valsts probācijas dienestā. Mazbērni arī jau ir augstskolas beiguši. Visi ir malači, lai gan ar ziedu audzēšanu nenodarbojas neviens. Bieži sazvanāmies un tiekamies. Ļoti priecājos, ka bērni un mazbērni ļoti labi saprotas.