Rūpes par sevi nav vienkāršs pienākums Apriņķis.lv
- Autors: Daina Marcinkus, “Saldus Zeme”
Ģimenes Ārste Vita Opelte nogurdinošu darbu kabinetā kompensē ar aktīvu kustēšanos brīvajā laikā. Foto - no privātā arhīva
Ģimenes ārste Vita Opelte izvairās visus savus pacientus pirmspensijas vecumā raksturot vienādi. Katrs cilvēks esot citādāks.
– Vai starp jūsu pacientiem ir cilvēki pēc sešdesmit gadiem, kam jūs labprāt ieteiktu nestrādāt, jo veselība ir pārāk slikta?
– Varbūt daži būtu, taču tā noteikti nav tendence. Turklāt šādu slēdzienu sniedzu nevis es, bet arodslimību ārsts, kurš tad arī iesaka – pārtraukt strādāt vai pāriet uz vieglāku darbu, vērsties ar pieteikumu valsts atbalstam saistībā ar arodslimību vai kārtot invaliditāti. Cilvēki izmanto iespēju saņemt atbalstu, ja darba dēļ nodarīts kaitējums veselībai, kas novedis pie daļējas vai pilnīgas darbnespējas; pārejot uz vieglāku darbu un ar pabalstu un valsts apmaksātiem rehabilitācijas pakalpojumiem var izdzīvot diezgan labi.
Ir slimības, kas netraucē darbu, ja vien tiek kontrolētas un regulāri tiek ievēroti ārsta norādījumi, – piemēram, virkne sirds un asinsvadu slimību, ja pacients regulāri lieto zāles un ievēro veselīgu dzīvesveidu.
Bet ir dažādas situācijas. Neviens nevar pateikt: ej prom no darba! Jo kur tad tas cilvēks lai iet? Jā, arodārsts var noteikt ierobežojumus, taču tos ievērot visbiežāk spēj tikai lieli uzņēmumi ar augstu sociālo atbildību un daudzveidīgām darbavietām. Tāpēc cilvēki pat mēdz slēpt savas slimības, cieš sāpes, tomēr iet uz darbu. Man bija paciente, kurai kārtoju dokumentus invaliditātei; bija jānorāda, cik bieži bijusi darbnespēja, un izrādījās, ka viņa tikpat kā nekad nav slimības dēļ kavējusi darbu.
Ja pirmspensijas vecuma cilvēks ir pašnodarbinātais vai viņa galvenais ienākumu avots ir piemājas saimniecība, viņam nevar vienkārši ieteikt: strādā mazāk. Kā man reiz sacīja kāda muguras un gūžu sāpju nomocīta sieviete: “Dakter, ja es neiešu pie tiem lopiņiem, kurš cits to darīs?” Ja esi atkarīgs tikai pats no sevis, tad izšķiršanās par labu veselībai rada nepieciešamību pieņemt vēl virkni sarežģītu lēmumu. Kā lai nosaka, cik daudz drīkst strādāt pašnodarbināta friziere? Viņai jādara tik, lai spētu sevi uzturēt.
Tad mēs kombinējam medikamentus un rehabilitāciju, un veselīga dzīvesveida ieteikumus. Tableti iedzert ir visvieglāk, ar pārējo iet dažādi. Nereti atklājas, ka pacients pēc četrām piecām nodarbībām ar fizioterapeitu vairs nevingro, lai gan speciālists tikai iemāca viņam pareizi visu darīt patstāvīgi.
Veselīgs dzīvesveids it kā neprasa ieguldījumus, bet – ak, cik grūti ir mainīt paradumus un atteikties no netikumiem! Īpaši – smēķēšanas. Kāds pacients pārcieta infarktu. Pirmajā vizītē pie manis teica: “Jau vienpadsmit dienas nesmēķēju.” Atnāca pēc mēneša: “Nu, tikai četras cigaretes dienā.” Visbiežāk ieteikumus atbrīvoties no atkarībām, veselīgi ēst, kustēties nopietni sāk uztvert tikai post factum, kad jau piedzīvots infarkts, onkoloģiska slimība, endoprotezēšana…
Bet tas pilnīgi noteikti neattiecas uz visiem. Priecājos par darba devējiem, kuri apdrošina darbinieku veselību, un par darbiniekiem, kuri pilnībā izmanto polises sniegtās iespējas, lai veiktu izmeklējumus, ietu uz konsultācijām pie speciālistiem, rehabilitācijas procedūrām, masāžām un pārējā laikā atbildīgi izturas pret savu veselību.
– Jūs pati rādāt labu piemēru pacientiem ar aktīvu dzīvesveidu.
– Cenšos kustēties, lai gan neapgalvoju, ka mana veselība būtu nevainojama. No otras puses – kas zina, kāda tā būtu, ja es neko nedarītu. Trīsreiz nedēļā sešos no rīta eju vingrot, pārējos rītos peldu, arī ziemā – āliņģī. Kad atsāksies zumbas nodarbības, iešu uz tām. Ne vienmēr ir viegli izbrīvēt laiku, jo garas stundas paiet darbā, pienākumi mājās un ģimenē. Nesanāk laika lasīt grāmatas tik, cik gribētos, lai gan lasīšana ir ikdienas sastāvdaļa – medicīnā ienāk daudz jauna, un tas ir jāapgūst, lai labāk spētu palīdzēt pacientiem.
Šodien bez mācīšanās, manuprāt, nevar nevienā profesijā. Es negribētu sadarboties, piemēram, ar celtnieku, kam nav ne jausmas par mūsdienīgiem materiāliem un tehnoloģijām. Nespēja pieņemt, ka mūsdienās ir jāmācās visu mūžu, iespējams, ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc daļa cilvēku pirmspensijas vecumā izkrīt no darba tirgus. Jā, mūsu paaudze spiesta daudz mācīties, sākot jau ar datorprasmēm, ko apguvām nevis skolā, bet strādājot, taču mēs no tā nevarējām izvairīties.
– Tagad daudz runā par to, ka jau jaunībā ir jāsāk rūpēties par veselību, lai varētu nostrādāt līdz pensijai. Bet jaunā paaudze piemēru ņem ģimenēs, kur vecāki pieraduši strādāt pāri saviem spēkiem.
– Cik esmu vērojusi jauniešus no manu dēlu draugu loka, šķiet, ka viņi ir aktīvi, apzinīgi, vērsti uz veselīgu dzīvesveidu. Un vecāki virza – tāpat kā mēs savulaik jaunāko dēlu vadājām uz hokeja treniņiem, tā tagad viņa audzēkņu vecāki, turklāt viņi lūdz rīkot vairāk nometņu, lai bērni nesēž mājās. Ne visās ģimenēs tā ir, taču kopumā pieaug izpratne par kustību un sportošanas nozīmi, bet sports arī veicina interesi par citiem veselīgas dzīves aspektiem.
Tagad runā par izdienas pensijas vecuma palielināšanu. No ārsta viedokļa es to nekādā ziņā nepalielinātu operatīvajiem dienestiem, kur cilvēki dežurē diennaktīm, tāpat arī atvieglojumi pienāktos medicīnas darbiniekiem un ikvienam, kas darba dēļ naktīs neguļ. Darbs maiņās, miega ritma neievērošana ilgtermiņā rada būtiskas veselības problēmas, ko diezin vai atsver piemaksas, jo par naudu miegu nenopirksi. Mani pacienti, kas darba gados regulāri strādājuši naktīs, tā arī nav spējuši noregulēt miega režīmu un cieš no bezmiega un tā izraisītām sirds un asinsvadu, nervu un citām slimībām.
