Voldemārs Lauciņš: Arhibīskapa nomaiņa, kuru tas interesē? ^{Apriņķis.lv}

Valsts un tautas baznīcas svars

Arī mūsdienu sevi par sekulāru uzskatošā sabiedrība nevar noliegt, ka katrai valstij ir pastāvēšanas mērķis, kas visbiežāk ir šā vai tā formulēts.

Satversmes pašā sākumā atrodam vārdus: “Latvijas valsts ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes un balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tai neatņemamām pašnoteikšanās tiesībām, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem, nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību.”

Lai arī kā lokāmies, vairāki no minētajiem ir gana reliģiski lielumi, jo pārsniedz viena cilvēka dzīves ilgumu un sagaida noteiktas rituālas darbības. Tas, ko šeit vēlos pateikt, ka valsts mērķis un jēga arvien ir valstu pastāvēšanas pamatā, un tie ir reliģiski lielumi, pat, ja runa ir par šķietami laicīgu sfēru.

Kādreiz to, kas deva šādas valsts vai citu valstisku veidojumu pamatu, pa tiešo ņēma no reliģijas. Piemēram, antīkajās pilsētvalstīs bija šo pilsētu dievi ar noteiktiem rituāliem. Ja gāja labi, šādu dievu vai dievus uzskatīja par spēcīgiem un reizēm pat uzspieda citiem. Tomēr ļoti daudzi lokālie dievi pazuda, un tas arī ir pašsaprotams, jo viņu starpā ne mazums bija ļoti pārklājošas funkcijas – saistītas ar drošību un labklājību, utt.

Kristietība mainīja pieeju šādai dievbijībai pēc būtības, kamēr praktiskais pastāv ar daudzām paralēlēm. Proti, arī kristīgajā ietekmes sfērā bija kāda baznīca, kas pildīja valsts reliģijas funkcijas un ar kuru ne tikai reliģiskais indivīds, bet sabiedrība plašākā nozīmē apvienojās un tiecās pēc kopējiem mērķiem.

Luteriskā baznīca ir šobrīd Latvijā ilgāk pastāvējusī valsts vai tautas baznīca. Proti, lai arī ir pieņemts spriest, ka luterāņu pirms Reformācijas nebija, luterāņi līdzās, piemēram, Romas katoļiem, ir no pirmsreformācijas nākusī baznīca. Tas ir, pirms Reformācijas pastāvējusī baznīca kļuva par luterāņu baznīcu mūsu zemē, un nepiekrītošie nedaudzie devās citviet.

Tieši tāpat notika daudzās vēlāk par Romas katoļu baznīcu tapušās zemēs, kur vairums izvēlējās šo konfesiju, bet citiem nācās doties prom. Šajā jautājumā liela daļa vadās pēc vienkāršota modeļa – bija pāvests un ir pāvests, tāpēc viss ar pāvestu saistītais ir nācis no laika pirms Reformācijas. Tomēr tā īsti nav.

Tā nu, lai arī Latgalē ar 18. gs. ienāca Romas konfesija, tieši luterāņi ir vēsturiskā pēctecībā mūsu zemē un bijusi vairuma baznīca līdz pat PSRS okupācijas pretreliģiskajai darbībai.

Šīs vēsturiskās slodzes dēļ luterāņu baznīcas vadības nomaiņa ir nedaudz savādāka nekā citu konfesiju vadības nomaiņa, kam sava izmēra dēļ nedaudz var pielīdzināties divas pārējās ievērojamākās tā saucamās vēsturiskās konfesijas – Romas katoļi un pravoslāvi (pareizticīgie). Vēsturiskās saiknes dēļ interesantā statusā šobrīd jau kā pietiekami atsevišķa nostabilizējusies Latvijā ir bijusī luterāņu baznīcas trimdas daļa. Skaitā gana neliela, bet ar pretenziju uz savu daļu no vēsturiskā svara, šogad viņa arī tika pie jauna vadītāja, tomēr rezonanse par to bija gaužām neliela un specifiskos burbuļos.

Tas vēl nenozīmē, ka šodien mūsu sekulārā sabiedrība pievērsīs lielu uzmanību LELB vadības maiņai, bet kaut kādas vēja pūsmas varēja jau samanīt sabiedriskajos plašsaziņas līdzekļos, un gan jau šis tas parādīsies arī ap pašu nomaiņu.

Aizejošais LELB vadītājs – Jānis Vanags

Pēdējā gadsimta laikā luteriskās baznīcas vadītāji savā amatā ir bijuši ļoti atšķirīgu laiku. Jānis Vanags, ievēlēts 1993. gada janvārī, šī augusta noslēgumā būs bijis amatā vairāk nekā 32 ar pusi gadus, visilgāk šinī atbildībā. Proti, viņa darbības laikā, 1993. gadā, piedzimušajiem jau var būt paaugušies bērni. Proti, var runāt par vismaz pusotru paaudzi.

Godprātīgu Jāņa Vanaga kalpošanu varēs sākt vērtēt ar minimālu laika distanci, bet jau tagad ir jāatzīst, ka ar viņu aiziet vesels nozīmīgs pieredzes laikmets ne tikai baznīcas, bet arī mūsu zemes vēsturē.

Viņa baznīcas darbība ir visiezīmīgākā ar to, ka viņš ir luterisko baznīcu pagriezis uz krietni konservatīvāku pusi, nekā tā būtu gājusi bez viņa. Tā var spriest, vērojot kaimiņos, piemēram, Skandināvijā, esošās luterāņu baznīcas, kuras, ja vēl 1993. gadā risināja līdzīgus jautājumus LELB, tad šodien pilnīgi noteikti ir atstājušas konservatīvo alternatīvu tālu aiz muguras.

Lielas izmaiņas piedzīvoja baznīcas, ne tikai luterāņu, pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, un daļa no tām ir cieši saistītas arī ar luterāņu darbošanos. Lai arī pirmie un ievērojamākie spontānie baznīcu un draudžu atjaunošanas pūliņi bija pirms Jāņa Vanaga ievēlēšanas baznīcas vadītāja amatā, vēl krietnus gadus viņa vadībā šīs aktivitātes kārtojās un stabilizējās.

Šeit gan lielākā izmaiņa ir tāda, ka ja pirms vairāk nekā trīs dekādēm mūsu tauta neapzināti pauda savu vēlmi atjaunot ar okupāciju zaudēto Latvijas tēlu, tajā skaitā atbalstot arī pirms tās par tautas baznīcu uzskatītos luterāņus, tad šobrīd esam nonākuši situācijā, kurā vairāk, šķiet, rezonē vēl okupācijas laikā uzspiestais ateisms, brīvi korelējot ar modernās sabiedrības kristīgo (pat – vispārreliģisko) analfabētismu un nevēlēšanos asociēties ar kristīgo mantojumu.

Liekas, trešā nozīmīgākā šobrīd fiksējamā Jāņa Vanaga darbības sfēra bija politiskā. Ļoti daudz ar baznīcu vēsturiski saistītais mūsdienās ir regulēts ar tiešu vai netiešu luterāņu iesaisti. Viņš bija tas, kurš nebaidījās iestāties par tautiski kristīgu skatījumu līdz pakāpei, kas, šķiet, bija noteicošā, kad 2000. gada 18. novembra valsts dievkalpojumā vēsturisko konfesiju vadītāji nevadīja dievkalpojumu, vien piedaloties kā baznīcēni.

Tomēr te nav runa tikai par šādiem lielās politikas jautājumiem, Jānis Vanags ir bijis aktīvs diskusiju dalībnieks arī bēgļu un ekonomiskās krīzes laikā, nav vairījies runāt par aborta un eitanāzijas jautājumiem u. c.

Tas viss veido fonu, kuru jaunajam LELB vadītājam nebūs iespējas atkārtot, bet būs jāmeklē ceļi jaunu izaicinājumu un pārbaudījumu priekšā.

Kalpošanu uzsākošais LELB vadītājs – Rinalds Grants

Rinalds Grants, pagājušajā gadā pārkāpis pusmūža slieksni un jau teju gadsimta ceturksni LELB mācītājs, pāris gadus kalpojis kā Jāņa Vanaga palīgs, ir jaunas paaudzes pārstāvis. Viņš par kristieti kļuva jau neatkarību atguvušās Latvijas laikā un tāpēc varētu vieglāk saprast šī laikmeta dažādās kustības. Labākais, ko šobrīd mēs varam viņam dot, ir jaunā darbinieka uzticības kredītu, cerībā, ka viņam izdosies uzturēt Jāņa Vanaga iesākto labo un attīstīt kaut ko vēl neatklātu kristietībā, kas arvien ir nemainīga saturā un mainīga formā.

Tā nu, īsi pirms skolas gada sākuma, LELB mainīsies vadība, kas varētu rezonēt sabiedrībā plašāk nekā daudzas citas lietas, bet daudz iezīmīgāk būs vērot, kas un kā mainīsies vai nemainīsies pirmām kārtām luterāņiem, bet arī kristiešiem plašākā spektrā un visai sabiedrībai kopumā. Jo to labo ir labi atbalstīt.

Paldies Jānim Vanagam par teju trešdaļu gadsimta garu LELB vadītāja pienākumu pildīšanu, lai Dievs palīdz viņa pienākumus pārņemošajam Rinaldam Grantam, un mūs visus mūsu valstī lai Dievs svētī!