Imants Liepiņš: Klāt Dzejas dienas! ^{Apriņķis.lv}

Kad 1965. gadā par godu Raiņa simtgadei Rakstnieku savienība pirmo reizi rīkoja Dzejas dienas, visā pasaulē bija vērojami lieli jaunrades uzplūdi. Sešdesmito gadu kontrkultūra Amerikā un Britu salās, avangarda kino Rietumeiropā un Japānā, Āfrikas valstu atbrīvošanās no koloniālajām lielvarām, Indijas tradicionālās kultūras augošā popularitāte citās zemēs, iedzīvotāju neapmierinātība ar komunistu valdīšanu Austrumeiropā – cilvēkus sāka interesēt ne tikai materiālās vērtības, kas viņiem pieder, bet arī tas, kā vērtējama viņu pašu sabiedrība.

Latvijā par vienu no galvenajām publiskajām formām, kā izpaudās šie meklējumi, kļuva Dzejas dienas. Vācu okupācijas durkļiem nomainoties ar padomju armijas zābaku, latviešu literatūra Staļina laikā bija iedzīta turpat, kur visa pārējā māksla, – kolhoznieku dzīves atainošanā un partijas slavināšanā. Bet lasītāji un autori gribēja atgriezties pie tautiskuma un latviskuma, pie īstuma un dziļuma, tāpēc Dzejas dienas kļuva par vienu no tiem pasākumiem, ko padomju varai bija grūti pilnībā izkontrolēt. Un pēc tam to, kas vienreiz jau izskanējis pasākumā, bija vieglāk nodrukāt, pat ja ikvienu tekstu pārbaudīja ne vien redaktors, bet arī iepriekšējā cenzūra.

Deviņdesmitajos gados, kad Latvija bija atguvusi brīvību politiski (pat ja ne uzreiz ekonomiski, turklāt daudzu galvās pat vēl šodien saglabājas ne līdz galam izgaisuši arhaiski padomju laika koncepti), Dzejas dienas nekavējoties mainīja nozīmi. Ilgu laiku tās bija kopīgs forums tradicionālajai un eksperimentālajai literatūrai. Tiek uzaicināti ārzemju autori, kuru lirikas atdzejojumi nesen kļuvuši pieejami latviski, bet no latviešu dzejniekiem galvenie katru gadu ir tie, kuriem kopš iepriekšējām Dzejas dienām iznākusi jauna grāmata. Šis literārais festivāls ir saglabājis savu unikāli tautisko būtību tādā ziņā, ka Dzejas dienām pat nepiemīt viena «centrālā autoritāte», kas organizē vai saskaņo pasākumus, – ikvienā pilsētā, novadā, bibliotēkā, skolā var izdomāt un rīkot savu notikumu jebkādā stilā un formātā, informāciju par to nosūtot iekļaušanai “Dzejasdienas.com”.

Tā, piemēram, Ulbrokas bibliotēkas telpās šo piektdien noritēs dzejas un mūzikas vakars “Dzeja svin” ar komponista Valta Pūces un režisores Daces Pūces dalību, bet sestdien pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērniem būs iespēja kopā ar vecākiem piedalīties radošajā nodarbībā “Dzejas klasītes” Bulduru bibliotēkā Jūrmalā. Svētdien, 7. septembrī, Bulduros pie jūras norisināsies pasākums “Vārds. Skaņa. Krāsa” ar lasījumiem, dziedājumiem, krāsojumiem un brīvo mikrofonu dzejas autoriem, savukārt 9. septembrī Jūrmalā varēs doties dzejas pastaigā kopā ar Guntaru Godiņu un Ivaru Šteinbergu.

13.septembrī jau no paša rīta Sauriešu bibliotēka aicina visus doties ceļojumā ar Dzejas autobusu: “Dzejas dienām aprit sešdesmit gadi! Arī mēs Ropažu novadā šo dienu aizvadīsim kopā ar dzeju, mūziku un mākslu. Dienas gaitā apmeklēsim sešas novada bibliotēkas. Katrā pieturā mūs sagaidīs tikšanās ar radošiem cilvēkiem – dzejniekiem, mūziķiem un māksliniekiem.”

Protams, ikviens var izvēlēties arī jebkuru citu no daudzajiem Dzejas dienu pasākumiem visā Latvijā, bet kopumā jāsecina: Pierīgā šogad vispamatīgākā programma ir Jūrmalā, kur divu nedēļu garumā gandrīz katru dienu notiks pa kādam publiskam Dzejas dienu pasākumam. Aktīva ir arī Jēkabpils, bet 6. septembrī jau divdesmit sesto reizi norisināsies Kurzemes Dzejas dienas, kam šogad kārta notikt Talsos.