Voldemārs Lauciņš: Kam patiesībā jāpievērš uzmanība diskusijā par mošeju būvniecību ^{Apriņķis.lv}

Vispirms – fakti

Arheoloģiskajos izrakumos atrastās arābu monētas ļauj minēt, ka pa kādam musulmanim jeb muslimam mūsu zemi šķērsoja jau gana sen, laikos, kad Daugava bija tirgotāju ceļš starp Eiropas ziemeļiem un Konstantinopoli. Lietuvas–Polijas ūnijas armijā bija arī muslimu tautas, tāpēc var domāt, ka arī tolaik pie mums paviesojās kāds. Tomēr to skaits nedaudz pieauga ar mūsu zemes pievienošanu Krievijas impērijai. Tad līdzās muslimiem armijā un tirdzniecībā parādījās arī krievu–turku karu gūstekņi, no kuriem daži še nomira, daži atgriezās savā zemē, daži integrējās. Pirmā pamanāmā kopiena iezīmējās īsi pirms Pirmā pasaules kara, pamatā tatāri, kad dibinājās draudze, bet bez kulta celtnes. Karš to mainīja, un 1935. gadā Latvijā reģistrēti vien 66 muslimi, iespējams, vairākas dzimtas. Īsi, nekā pietiekama, lai runātu par vēsturisku “pēdu”.

Ievērojamākais muslimu skaita pieaugums saistīts ar padomju okupācijas īstenoto pārtautošanas, rusifikācijas un sovetizācijas politiku, kad Latvijā ieveda lielu daudzumu civilkolonistu, arī no tradicionāliem islāma reģioniem – Vidusāzijas un Kaukāza. Režīma ateistiskās propagandas ietvaros islāma draudzes veidošana nebija iespējama, un rosība sākās līdz ar mūsu valsts neatkarības atgūšanu. Kopš tā dažādos laikos bija atšķirīgs skaits kopienu, sasniedzot pat kādas piecpadsmit pirms 10–15 gadiem, bet nu tas ir nostabilizējies pie deviņām, no kurām divas ir draudzes. Visvairāk to ir Rīgā, mazākā skaitā – arī Daugavpilī, un viena bija Ventspilī.

Vairākums šo kopu tikās pielāgotās vai uz konkrētu reizi īrētās telpās, gluži kā citas Latvijā ienākušās jaunās reliģiskās kustības vai vēsturisku baznīcu jaunās draudzes vietās, kur iepriekš dievnamu nav bijis. Tātad muslimiem Latvijā jau ir lūgšanu un tikšanās vietas. Pēdējos gados Latvijā iebraukušo muslimu skaits ir pieaudzis, tāpēc mošeja ar minaretu (vienkāršoti izsakoties – torni ticīgo saukšanai uz lūgšanu) līdz šim nav bijusi, bet par to runā aizvien noteiktāk.

Kristiešu uzdevums – iesaistīties diskusijā

Pagaidām diskusijā – gan par, gan arī pret – dominē politiķi. Pa reizei iesaistās arī garīdznieki, un vienai šādai sarunai (precīzāk – reakcijai uz tajā sacīto) veltīšu kādu rindiņu. Tajā jaunais luterāņu vadītājs Rinalds Grants pauda, ka lūgšanu vietām vajadzētu būt, bet bija rezervēts par atsevišķu namu – mošeju – celtniecību. Skaļākās žurnālistu un arī politiķu reakcijas uz viņa sacīto lika jautāt, vai bļāvēji ir uzklausījuši, izlasījuši jaunā arhibīskapa sacīto, vai arī vadījušies tikai pēc virsraksta un citu viedokļiem. Rinalds Grants kā Latvijas vēsturiskās valsts/tautas baznīcas vadītājs aizstāvēja ticības brīvību un pietiekami piesardzīgi runāja par mošeju celšanu, kamēr daļa viņu apzināti vai neapzināti pārprata.

Vien piebildīšu, ka luterāņu arhibīskaps labi un pareizi aizstāv reliģijas un reliģiskas pulcēšanās brīvību. Te runa nav tikai par demokrātisko principu, ka reliģija un reliģiskās pulcēšanās brīvība ir pilsonisko tiesību pamatā, bet arī par to, ka viņam – kristietim, kristīgas konfesijas vadītājam – ar valsts vai pašvaldības līdzekļiem nav jāierobežo kādas reliģijas izplešanos (un tā nevajadzētu darīt nevienas reliģijas pārstāvim). Kristiešu uzdevums ir iesaistīties diskusijā un misijā, lai vēl par Kristus tautu netapušos ar gudriem vārdiem un labiem darbiem vedinātu pārvērtēt savas līdzšinējās reliģiskās domas un prakses. Tam ir tikai viens atbilstošs instruments – Dieva Vārds un atklāsme Bībelē.

Tas nav sekulārs jautājums

Un te nu es esmu nonācis līdz sava sakāmā svarīgākajai daļai, par ko mošeju celšanas kontekstā runā maz vai nemaz. Izejas līnija ir tas, ka mēs, mūsu sabiedrība, uzskatām sevi par sekulāriem, laicīgiem, tomēr tie ir maldi.

Vienkāršoti izsakoties, vēlme iet uz labklājības sabiedrību un veicinātā patērētāju kultūra pati par sevi veido gana konkrētu reliģisku fonu, lai cik nepierasti tas liktos. No šī fona izriet izvēļu kopums un prakse, kas ļauj iezīmēt mūsu sabiedrības reliģisko “perimetru”. Īsi to raksturojot: emocionāli sekli, intelektuāli plāni un ar citu atbalstu maz vai nemaz nesaistīta reliģija, precīzāk – surogātreliģija. Līdz ar to jebkuram ar reliģiju saistītam jautājumam mūsu sabiedrība pieiet reliģiski, nevis sekulāri. To var maskēt vai mēģināt noliegt paši sev vai citiem, bet, izsverot lietas tādas, kādas tās ir, mums ir šis vienkāršais secinājums.

Un kāpēc tas būtu svarīgi? Atbilde ir gaužām vienkārša. Ja te būs mošeja ar minaretu, tad būs definēta kopiena, kura savā apkārtnē sākotnēji klusi, bet ar laiku arvien noteiktāk prasīs savu reliģisko telpu. Un šī prasība ne tik ļoti skars citas reliģijas, cik diezgan noteikti ietekmēs mūsu sabiedrības surogātreliģiju. Jau tagad ne vienā vien rietumvalstī (un te nav tik svarīgi, vai runa ir par ASV vai Zviedriju) pašvaldībās, kurās ir attīstītas islāma kopienas, bērni neapmeklē skolu islāma svētku laikā, sievietēm var nākties pierast pie prasības pielāgoties citiem, mums neierastiem noteikumiem, turklāt var sākt parādīties prasība kaut ko iztiesāt pēc islāma tiesisko, sadzīves un reliģisko normu kopuma, kam pamatā ir korānā iekļautie likumi, jeb šariata kārtības.

Izaicinošākais ir tas, ka pret šīm prasībām, kuras pamatos demokrātiskā pieejas principā mūsu sabiedrība nemācēs rast atbildi, jo tā ir jau sen noraidījusi patiesību, ka sen, sen atpakaļ mūsu likumiem bija izejas līnija no vispārējās kristīgās kultūras, kurā vēsturiski atradāmies. Kaut kādā brīdī šī sakne tika nocirsta, palika no kristietības izpratnes nākušas tiesības, bet tika atmests kristietības kodols – mācība par svētu Dievu un grēcīgu cilvēku, problēmu, ko var atrisināt vienīgi Jēzus Kristus. Sabiedrībai tad nebūs pretargumentu ļoti vienkāršai islāma reliģiskai prasībai, jo sevi par sekulāru uzskatošā, bet patiesībā uz surogātreliģijas pastāvošā sabiedrība nespēs ilgi noturēties pret patiesas, kaut mūsu senčiem nepieņemamas reliģijas – islāma – noteikumiem.

Nav jau tā, ka situācija būtu bezcerīga, bet mūsu iedomātajiem sekulāristiem tā nepatiks gan. Jo idejiska pretpote pret vienu reliģiju, turklāt idejiski un praksē tik spēcīgu kā islāms, ir tikai tikpat vai pat spēcīgāka reliģija, un tā ir kristietība. Protams, runa nav par mūsdienu kultūrai pilnīgi pakārtojušos kristietības formu, kas ir tapusi par iepriekš minētās labklājības un patērētāju surogātreliģijas variantu. Runa ir par kristietību, kurā grēks – nepaklausība Dievam – tiek saukts par grēku, un Dieva žēlastība Jēzū Kristū tiek apliecināta katram grēciniekam par iepriecu un visai sabiedrībai par šķīstīšanu. Turklāt kristīgā ticība veido kultūru, kas mūsu tautai un zemei jau reiz bija tik palīdzoša izaugsmē un spēkā un to spēj darīt arvien.

Tik daudz par sabiedrībā burbuļojošajām diskusijām un tās aspektu, kas ir vissvarīgākais mums pašiem, mums kā sabiedrībai. Šķietami vieglais solis no surogātreliģijas uz kristietību nav viegls vai patīkams, bet ar tā speršanu pašlaik diskusijas subjekts – mošejas celtniecība – sabiedrībai nav izšķirošs, jo ne jau nami vai torņi ko nosaka, bet gan cilvēku spēks patiesā pamatā. Tieši tāpēc mudinu cauri diskusijai par mošeju celtniecību paskatīties uz patiešām nozīmīgo – mūsu realitāti surogātreliģijā un iespēju stiprināt mūs kā tautu un kā valsti kristietībā.