Imants Liepiņš: Var sanākt alkoholisma veicināšana ^{Apriņķis.lv}

Pēc ieviestajiem ierobežojumiem nepieaug nelegālā alkohola patēriņš – izrādījies, ka ir vēl sliktāk. Dzērāji pavisam legāli pērk lētos odekolonus un apreibinās. Atgriezusies prakse, ko atceras visi, kas paspēja piedzīvot 80. gadus līdz ar tajos izplatīto sērgu dzert odekolonus vai tehnisko spirtu, ko mūsdienās atstāstīja saviem bērniem kā padomju laiku iezīmi, uz ko parasti no tādiem, kas dzimuši pēc 2000. gada, saņēma neticīgu atbildi: “Nevar būt!” Un tagad tas notiek atkal.

“Vienlaikus ar ierobežojumiem ir palielinājušies odekolona pārdošanas apjomi, atkarībā no veikala atrašanās vietas – no divām līdz desmit reizēm! Parādījies inovatīvs dzēriens ar 60% un mazāk izteiktu smaržu. Šiem dzērieniem nav akcīzes markas, līdz ar to cena plauktā ir tikai 1 eiro vai 2 eiro par 300 mililitriem,” TV3 ziņām pastāstīja Tirgotāju asociācijas vadītājs Henriks Danusevičs.

Psihoneiroloģiskās slimnīcas Narkoloģiskās palīdzības dienesta vadītāja Astrīda Stirna izsakās vēl skarbāk par pelnīšanu uz atkarīgo rēķina: “Acīmredzot sabiedrība ir slima, ja atbalsta šādu biznesu, kas grib pelnīt uz šiem nelaimīgajiem cilvēkiem, un mēs vēl stimulējam to. Iespējams, būs sekas, jo mēs galīgi nezinām šo sastāvu un kādi tur ir piemaisījumi.” Skaidra lieta – odekolonu vai spirtotu dezinfekcijas šķidrumu taču neražo ar domu, ka tas varētu nokļūt kādam kuņģī.

Kad Veselības ministrija rosināja jaunos ierobežojumus, argumentācija bija, ka Latvijā alkohola patēriņš ir viens no augstākajiem Eiropā. 2023. gadā absolūtā spirta patēriņš uz vienu iedzīvotāju bija 11,7 litri (ieskaitot tūristus – 12,5 litri). Pērn, ieskaitot tūristus, tie bijuši 12 litri (Eiropā vidēji ap 10 litriem “uz degunu”).

Piebilde par ārzemnieku patērēto nav mazsvarīga. Lieta tāda, ka pēdējos gados Latvijā dzērienu cenas bijušas jūtami zemākas nekā Igaunijā un Lietuvā, tāpēc kaimiņi brauc iepirkt dzeramo vairumā pie mums. Grenctālē, Skaistkalnē, Valkā un citur dzērienu veikali atrodas pārsimt metru no robežas. Tāpēc dzeršanas statistikā Latvijā nopirktais alkohols izskatās daudz nelāgāk nekā pie mums faktiski izdzertais.

2018. gadā Lietuvā toreizējā konservatīvā valdība ieviesa pat vēl stingrākus ierobežojumus. Vidējais patēriņš pie mūsu kaimiņiem samazinājies par gandrīz 2,5 litriem jeb 17%. Taču šajā statistikā nav iekļauti tie dzērieni, ko lietuvieši iepērk pie mums vai Polijā un pēc tam izdzer savās mājās.

Ukrainā, kur līdz karam lielā mērā turpinājās “mūžīgie deviņdesmitie”, alkoholu varēja dabūt cauru diennakti, līdz pirms gadiem desmit ikviena pašvaldība ieguva tiesības pati noteikt savus ierobežojumus. Kijivas mērs Vitālijs Kličko izpelnījās dzērāju lāstus, kad aizliedza tirgot pēc plkst. 23.00, un tika bez problēmām pārvēlēts ar nedzērāju balsīm. Tagadējos kara apstākļos dzeramos var pirkt saskaņā ar katra apgabala militārās administrācijas izdotiem noteikumiem – atskaitot frontes tuvumā, protams.

Ķīnā žūpību novērš ar progresīvu akcīzi: nestiprajiem dzērieniem (alus, sidrs) akcīze ir tikai daži procenti no cenas, kamēr vīniem tā palielinās, liķieriem vēl vairāk, bet stiprajiem dzērieniem virs 38% akcīze ir milzīga. Tas veicina to, ka iedzert gribētāji parasti paliek pie mazāk kaitīgajiem dzērieniem.

Līdz ar to pēc kāda pusgada varēsim aplūkot izmaiņu rezultātus Latvijā, bet pašlaik iezīmējas tendence, ka faktiskā dzeršana nemazinās, jo normālu dzērienu nepieejamības gadījumā sācis augt surogātu patēriņš. Tieši tāpat kā savulaik PSRS un ASV “sausā likuma” darbības laikā.