Māris Zanders: Skaits nenozīmē kvalitāti – arī grāmatu jomā Apriņķis.lv
- Autors: Māris Zanders
Foto - arhīvs
Septembra sākumā Latvijas Nacionālā bibliotēka publicēja ziņojumu par Latvijas iedzīvotāju lasīšanas paradumiem. Akcents secinājumu daļā likts uz to, ka, lai gan septiņi no desmit Latvijas iedzīvotājiem lasa grāmatas, aptauja liecinot, ka palielinās to līdzpilsoņu skaits, kuri grāmatas nelasa, – no divdesmit trīs procentiem 2017. gadā līdz trīsdesmit vienam procentam tagad.
Tā, protams, nav iepriecinoša ziņa, tomēr, manā skatījumā, grāmatu lasīšanas paradums arī nav nekāds kritērijs, jo lasīt var – formulēsim tā – dažādas kvalitātes grāmatas. Tā tas ir arī citās valstīs. Kontekstā ar nesen iznākušo Dena Brauna jaunāko izstrādājumu zīmīga ir “YouGov” aptauja, kas liecina – Brauna slavenais savārstījums “Da Vinči kods” popularitātes ziņā (73. vieta) apsteidz, piemēram, Džordža Orvela “1984” (81. vieta).
Jebkurā gadījumā – tas, ka gandrīz septiņdesmit procenti aptaujāto pēdējā gada laikā ir lasījuši grāmatu, manuprāt, neko neizsaka. Attiecības ar grāmatu ir attiecības, nevis nejaušība, ja cilvēks izlasa grāmatu mēnesī. Savukārt, ja skatās aptaujas daļu, kur runa ir par šo kritēriju, tad redzam, ka sešpadsmit līdz divdesmit grāmatas gadā (tātad vismaz vienu mēnesī) lasījuši tikai četri procenti. Īsi sakot, nemānīsim sevi.
Man svarīgāki liekas daži citi aspekti, kas parādās Latvijas Nacionālās bibliotēkas ziņojumā, proti, astoņdesmit divi procenti no tiem, kas grāmatas lasa, dara to “atslodzei”. Tas nozīmē, ka akadēmiska rakstura izdevumiem nākotne nav sevišķi spoža. Četrdesmit viens procents grāmatas izvēlas, vadoties no radu un paziņu ieteikumiem, dažādas recenzijas un apraksti medijos ietekmē krietni mazāk – divdesmit sešus procentus. Tas netieši liecina, ka tas, ko mēs varētu saukt par “kultūras medijiem”, nav sevišķi ietekmīgi.
Interesanta daļa ir atbildes uz jautājumu par “dzīvē nozīmīgām grāmatām”. Visbiežāk minētā ir Bībele, tad seko Mihaila Bulgakova “Meistars un Margarita”, Antuāna de Sent-Ekziperī “Mazais princis”, Aleksandra Dimā “Grāfs Monte Kristo” un Ērika Marijas Remarka “Trīs draugi”. Pirmajā desmitniekā no latviešu autoriem parādās Aleksandra Grīna “Dvēseļu putenis” un, kas nedaudz amizanti šodienas kontekstā, arī Annas Sakses “Pasakas par ziediem”.
Vispirms jāpiebilst, ka Bībele tiem, kas to lasa, ir kaut kas vairāk par vēl vienu grāmatu, tādēļ Bībeli pareizāk būtu šajā analīzē neņemt vērā. Savukārt, ja skatās atlikušos nosaukumus, skaidri redzams, ka starp tiem nav mūsdienu autoru – nedz ārzemju, nedz latviešu. Citiem vārdiem sakot, ik gadu Latvijā izdod desmitiem jaunu grāmatu, bet, kad lasītājam prasa par sirdī iekritušām, nekur tālāk par veco labo Dimā un Remarku mēs netiekam.
Manai replikai nav zemteksts, ka izdevniecības Latvijā dominējoši drukā mēslus. Ticamāk, ka mēs saskaramies ar situāciju, ka jaunais piedāvājums ir tik mulsinoši plašs, ka lasītājs tveras pie tā, ko varētu saukt par klasiku.
Varētu piekrist bibliotēkas secinājumam, ka lasīšanas paradumus ietekmē pieredze bērnībā. Piemēram, no tiem respondentiem, kuriem bērnībā mājās nav lasīts priekšā, četrdesmit septiņi procenti atzīst, ka pēdējā gada laikā nav lasījuši vispār (lai gan līdzīgi atbildējuši arī divdesmit četri procenti, kam ir pretēja pieredze bērnībā). Lai kā arī būtu, diezgan viegli modelēt tālāko: ja pieaug to skaits, kuri nelasa tagad, pēc desmit, divdesmit gadiem grāmatas nelasošo īpatsvars būs vēl lielāks par pašreizējo.
Vai tas ir traģiski? Es šādu vērtējumu nelietotu, jo orientējos uz iepriekš minētajiem četriem pieciem procentiem, kas lasa regulāri. Domāju, ka šī daļa nesamazināsies.