Docente: Skola nedrīkst atņemt bērniem iespēju domāt Apriņķis.lv
- Autors: Daiga Kalniņa, mācību līdzekļu autore un redaktore, Latvijas Universitātes docente
Foto - www.pexels.com
Saskaņā ar Piažē kognitīvās attīstības teoriju ikviens bērns piedzimst kā pētnieks, vēlas izzināt pasauli un iepazīt jaunas lietas. Bērniem patīk veikt dažādus eksperimentus, tāpēc sākumskolā vērojama ļoti liela interese par dabaszinībām, jo šajā mācību priekšmetā galvenais ir eksperimentēšana un pētīšana. Taču nav noslēpums, ka, absolvējot vidusskolu, samērā maz jauniešu izvēlas studēt fiziku, bioloģiju vai ķīmiju. Interese par dabaszinībām būtiski sarūk posmā no sākumskolas līdz vidusskolai, visbiežāk tāpēc, ka netiek īstenota bērnu vēlme pētīt.
Nereti mēs kļūdaini pieņemam, ka bērni ir nevarīgi un nespējīgi, vēlamies viņiem visu pateikt priekšā un iedot vienu pareizo atbildi, tādējādi atņemot iespēju domāt. Tas nokauj arī pētnieka garu un rezultātā zūd interese par dabaszinībām un līdzīgiem mācību priekšmetiem.
Mācību līdzekļi, kas sekmē pētnieka garu
Ja dabaszinības tiek apgūtas atbilstoši vecumposmam un pilnveidotajam mācību saturam, liekot uzsvaru uz pētniecisko darbību un pētniecisko prasmju attīstību, bērniem tās ļoti patīk un interesē. Svarīgi, lai skolēniem būtu iespēja pašiem darboties praktiski, izdarīt secinājumus un risināt problēmas. Nevar iemācīties spēlēt basketbolu, tikai skatoties, kā to dara citi, un tieši tāpat nevar iemācīties pētīt, ja pats to nedara.
Mūsdienu bērni diezgan daudz laika pavada viedierīcēs, tāpēc izpratne par to, kā dažādas lietas notiek dabā, ir vēl svarīgāka. Lai to panāktu, nepieciešami mācību līdzekļi un metodes, kas mudina izzināt un pētīt.
Iespējas padarīt dabaszinību stundas aizraujošas
Lai skolēni varētu veikt dažādus eksperimentus, sākumskolas posmā nav nepieciešamas sarežģītas iekārtas vai palīglīdzekļi. Interesantus un aizraujošus dabaszinību eksperimentus var veikt ar ļoti vienkāršām lietām – magnētiem, mērglāzēm, cukuru, sāli, citronskābi. Ar šiem materiāliem un mūsdienīgiem mācību līdzekļiem dabaszinību stundas kļūst aizraujošas. Skolēniem ir jāveic noteikti uzdevumi, viņi pēta, apspriežas, darbojas grupās – pedagogam atliek vien sekot un palīdzēt tām grupām, kam tas nepieciešams. Starp citu, tāda darbošanās palīdz attīstīt arī pašvadītas mācīšanās un sadarbības prasmes, kā arī atbildību un apziņu, ka pēc darbošanās ir jāsakārto vide un visas lietas jānoliek savās vietās.
Praktiska darbošanās arī skolotājiem palīdz saprast, cik labi katrs bērns ir apguvis mācību saturu. Proti, ja skolotājs stāv klases priekšā un sniedz zināšanas, vienmēr paliek jautājums, cik daudz katrs bērns no tā paņem. Savukārt praktiska darbošanās, piemēram, zīmējot grafikus, veidojot tabulas, izsakot viedokļus un izdarot secinājumus pēc eksperimentiem, palīdz skolotājam saprast, ko skolēni ir apguvuši, ko nav. Bet bērniem tāda darbošanās pamato, kāpēc ir jāmācās viena vai otra tēma, kā tā palīdz atrisināt konkrētas problēmas u.tml. Mācīšanās kļūst jēgpilna un praktiski lietojama.
Maldīgi pieņemt, ka bērni ir nevarīgi
Sākumskolas vecumā bērnos ir pētnieka gars, bet posmā līdz vidusskolas absolvēšanai tas bieži vien pazūd, jo netiek īstenota bērnu dabiskā vēlme pētīt. Kamēr bērniem ir interese pētīt, tā ir jāizmanto, un šī prasme pamazām jānostiprina. Ja kaut kas izdodas, ir rezultāts, par ko mājās pastāstīt mammai un tētim. Ja var saņemt uzslavas, ir gandarījums un vēlme to atkārtot. Tad arī rodas vēlme pētīt atkal. Mēs neapzināti bērnu vēlmi pētīt samazinām, jo nepamatoti pieņemam, ka bērni ir nevarīgi, tāpēc viņiem viss jāpasaka priekšā un jādod pareizās atbildes. Ikviens bērns mācās un strādā savā tempā, viņiem patīk domāt un piedalīties izaicinājumos. Ar lielu aizrautību viņi skatās, piemēram, multfilmu “Zinātkārā Dora” (“Dora the Explorer”), kur vienmēr jārisina kāds uzdevums vai problēma. Jā, viņiem dažkārt pietrūkst zināšanu, lai to atrisinātu, taču viņiem ir vēlme mēģināt.
Tieši tāpēc arī mācību stundās jāveido uzdevumi, kuros ne vienmēr viss ir pateikts priekšā. Vienu reizi kopīgi ar pedagogu var izskatīt uzdevumu soli pa solim, lai saprastu, kā tas notiek, bet nākamajā reizē jāprasa bērnu domas, viedokļi un priekšlikumi. Uzdevumos ir jāiekļauj reālas dzīves situācijas, kurās var risināt problēmas un izmantot zināšanas. Nevajag domāt, ka dabaszinātnes paliek tikai dabaszinību stundās vai matemātika ir tikai matemātikai. Ja skolēni redz, kā mācītais palīdz atrisināt ikdienas situācijas, viņi arī saprot, kāpēc tas ir nepieciešams. Ja skolotājs mērķtiecīgi piedāvā domāšanas uzdevumus, attīstot pašvadītas mācīšanās prasmes un kritisko domāšanu, stundas kļūst interesantas – un bērni tajās piedalās ar prieku.