Andris Upenieks: Ar smukām frāzēm nebūs līdzēts ^{Apriņķis.lv}

Siliņas valdība darbojas kopš 2023. gada 15. septembra. Nekādas gāšanas briesmas pašapmierinātajai izpildvaras kompānijai nav draudējušas: tie daži opozīcijas pieprasītie Siliņas demisijas balsojumi drīzāk izskatījās pēc demokrātijas smukuma nekā pēc rūpīgi izplānota varas maiņas radikālisma. Arī paši “dumpinieki” tādi laiski, miegaini, uz kaut ko īpaši neceroši. Tā sakot, pozīciju vietā pozas.

Pat finanšu ministrs Ašeradens publiski aizpļāpājies, ka budžeta veidošanas process nebūs vienkāršs – 15. Saeimas vēlēšanas jau pēc gada. Politologs Ojārs Skudra: “Tīri no psiholoģijas viedokļa un salīdzinot valdības sākumu ar pašreizējo periodu, acīmredzot tas, kas satur viņus kopā, ir šo trīs politisko spēku intereses.”

Prasītos te uzsvērt, ka politisko spēku intereses reti kad sakrīt ar vēlētāju interesēm, kuras līdz nepazīšanai sagroza vēlēšanu iznākums. Grūti iebilst Skudras tālāk paustajam, ka no katra valdības partnera viedokļa gāzt valdību ir ārkārtīgi neizdevīgi, jo viņi labprāt piedalīsies gaidāmajās Saeimas vēlēšanās kā valdību veidojošie politiskie spēki.

Viens apstāklis, kas var ietekmēt valdības stabilitāti, ir nākamā gada valsts budžets, jo ar naudas pietiekamību būs problēmas visiem uzdevumiem un mērķiem. Otrs apstāklis ir priekšvēlēšanu kampaņa, kurai jāsākas drīz. No šī viedokļa opozīcijai, gan parlamentārajai, gan ārpus parlamenta, pozitīvs moments ir valdības zemie popularitātes reitingi jau kopš pagājušā gada beigām. Papildu bīstamība valdībai ar zemiem reitingiem būs no opozīcijas politisko spēku populistiskajām kampaņām. Populisms, protams, nevar ignorēt karu Ukrainā, bet sanāks, ka kampaņa būs vērsta pret valdību, kas atbalsta Ukrainu. 

Bet ko valdības vadītāja? Pafrāžo tik skaisti, it kā tam varētu noticēt: “Paldies Saeimai par mums doto uzticību, kā arī sadarbības partneriem [!? – A.U.] par darbu Latvijas labā. Pirms diviem gadiem uzsākot strādāt valdībā, ar ministriem vienojāmies par skaidrām prioritātēm, lai veicinātu ekonomisko izaugsmi. Man bija svarīgi, lai šī valdība strādā ne tikai pie lieliem stratēģiskiem lēmumiem, bet arī pie tiem, kas sen bija jāpieņem, lai cilvēkiem un uzņēmējiem ikdiena kļūtu vienkāršāka. (..) Bet pāri visam ir bijusi valsts drošība – iekšējā un ārējā. Karš Ukrainā mums atgādina, ka nedrīkstam zaudēt uzmanību no galvenā, jo tikai drošā Latvijā iespējama labklājība un ekonomiskā izaugsme.” Ne vien Evika Siliņa, bet teju jebkurš partijnieks savu politisko pievilcību smiņķē, manipulējot ar raizēm par karu Ukrainā. 

Māris Andžāns, Ģeopolitikas pētījumu centra direktors, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors: “Valsts aizsardzības dienests beidzot ir atjaunots: tiesa gan, tagad gadā obligātajā dienestā mums sagatavo tikai 1000 karavīru, Igaunijā – ap 4000. Igaunijā piecos gados jau būs apmācīti 20 000 cilvēku. To pasakot, ir bēdīgi.”

Pēc Andžāna teiktā, ka karavīru skaits būtiski audzis, grūti nopūšos. Tagad to skaits esot divreiz lielāks nekā pirms 10 gadiem, “beidzot esot pašgājējhaubices, daži jauni helikopteri, nedaudz skandalozo kājnieku kaujas mašīnu, kuras pakāpeniski tiek nodotas Ukrainai, tāpat vēl daudz cita bruņojuma veidu, kuru iepriekš vienkārši nebija…”.

Īpaši ass profesors kļūst par iespējamo karavīru nosūtīšanu uz Ukrainu: “Latvija no Baltijas valstīm ir vispiesardzīgākā un mīkstākā pozīcijā. Lietuvieši un igauņi ir daudz skaidrāk pateikuši, ka lēmums ir pieņemts. Latvijā tad prezidents, tad ministrs kaut ko stāsta, ka jālemj Saeimai, ka Nacionālajai drošības padomei.”

Andžāns ir skarbs un teic, ka tas ir loģiski un ka tā notiek katrā valstī, bet mums nekas netiek izskaidrots, un tas izskatās gļēvi, lai gan šis ir kā drosmes tests, jo pat briti un franči skaļi runā, ka ir gatavi doties uz Ukrainu.