Voldemārs Lauciņš: ASV nogalināts Čārlijs Kērks. Vai arī Latvijā par to ir jārunā? ^{Apriņķis.lv}

Šā gada 10. septembrī Amerikas Savienotajās Valstīs publiskā pasākumā tika noslepkavots kristietis un konservatīvais aktīvists Čārlijs Kērks (Charlie Kirk). Vai šim gadījumam Latvijā būtu jāvelta laiks un telpa?

Pierastā koncentrisko viļņu perifērā čala

Var patikt vai ne pārāk, bet Latvija un mūsu tauta reti kad ir pasaules notikumu epicentrā. Visbiežāk mūs sasniedz kaut kur tuvāk vai tālāk pasaules notikumu saviļņojumu radītie tādi kā koncentriskie viļņi. Tāpēc paskatīties pāri robežām ir svarīgi, lai kaut nedaudz sekotu līdzi šo viļņu iemesliem un to kustībai mūsu virzienā, jo šie viļņi var atšķirties ne tikai pēc ietekmes, bet arī vērtības ziņā. Turklāt noder to apzināties un kaut minimāli izvērtēt konkrēto viļņu nozīmi mums un mūsu zemei. Tieši tā mūs sasniedza 2020. gada notikumu vilnīši Amerikā, bet reakcija uz tiem izpalika, jo ar mums un mūsu zemi notikušajam un tā iemesliem nebija nekāda sakara.

Kā ir ar Čārlija Kērka dzīvi, darbību un nāvi? Vai to radītie koncentriskie viļņi ir klusa čala konkrētās aprindās, vai arī tiem jābūt pamanāmākiem?

Tiktāl ir reaģējusi plašsaziņas līdzekļu ārzemju ziņu sadaļa un vairāki konservatīvie un kristīgie ziņu avoti, piemēram, režisors Aldis Hermanis un portāls “Telos”. Kāds aizgāja un nolika ziedus pie ASV vēstniecības. Reaģēja arī pa kādam konservatīvo pretiniekam, kuru ieskatā aizgājējs bija “labējais ekstrēmists” vai kā līdzīgi nosodāms cilvēks.

“Ecce homo!” jeb “Lūk, cilvēks!” ir vārdi no Jāņa evaņģēlija Jaunajā Derībā, un kristietībā sakņotās kultūrās tas arvien ir skanējis kā aicinājums uz vērtējumu. Oriģināli tie ir Romas impērijas Jūdejas prokuratora (vietvalža) Poncija Pilāta vārdi, ko viņš sacījis jūdiem, pirms piesišanas krustā izvezdams Jēzu ar ērkšķu kroni galvā pūļa priekšā. Ar šiem vārdiem vēlos piedāvāt īsai izvērtēšanai Čārlija Kērka dzīvi un darbību.

Lūk, cilvēks!

Čārlijs Kērks bija trīsdesmit vienu gadu vecs vienas sievas vīrs un divu mazu bērnu tēvs, kas pirms vairāk nekā dekādes dibināja sabiedrisku organizāciju, lai diskutētu par dažādiem politiskiem un sabiedriskiem procesiem, primāri – ar viņam pretēja viedokļa atbalstītājiem. Ar moto “Prove me wrong!” (“Pierādi, ka man nav taisnība!”) viņš gāja tur, kur viņa domubiedri negāja, lai pacietīgi ieklausītos un diskutētu.

Savu darbību viņš pamatoja, sakot: kad saruna pārtrūkst, sākas problēmas – šķiršanās, vardarbība un tā tālāk. Svarīgi piebilst, ka šāda izvēle nebija no tām vienkāršākajām, jo viņa pamattiesības – vārda un runas brīvības tiesības arī vietās, kuras nevar uzskatīt par draudzīgākajām, – un šādas tikšanās nereti centās ierobežot likumiski vai pat ar fiziskiem uzbrukumiem.

Sācis kā influenceris un diskusiju organizētājs dažādās mācību iestādēs, kuras apmeklēja vien pāris desmitu vai simtu interesentu, ar laiku Čārlijs Kērks spēja sasniegt tādu atzinības un popularitātes līmeni, ka viņu aicināja lielās TV sabiedrības un populāri cilvēki un viņa organizētie pasākumi pulcēja milzīgas masas. Viņa pieeja – meklēt kopēju sarunas sākuma punktu, pamatoties uz zinātnisko pasaules skatījumu un nebaidīties arī apliecināt kristīgo ticību, turklāt, uzklausot arī ļoti naidīgus un personīgus apvainojumus un lamas, darīt to ārkārtīgi pacietīgi, – izrādījās ļoti pieprasīta. Šajā neapgūtajā nišā Čārlija Kērka spējas un darbs sāka nest augļus un ietekmēt daudzus cilvēkus. Runā, ka, pateicoties tieši viņa aktivitātei, Amerikas Savienoto Valstu prezidenta vēlēšanās par Donaldu Trampu nobalsoja vismaz trīs svārstīgo pavalstu jaunie cilvēki.

Par ko tad Čārlijs Kērks iestājās? Temati bija visdažādākie, tostarp daudzi mūs neskaroši Amerikas iekšpolitikas jautājumi, piemēram, tiesības uz ieroci. Daudzi kritiķi Kērku zākāja par ultralabējo, jo viņš uzskatīja, ka cilvēka personībai un darbam, nevis ādas krāsai, jābūt vērtējuma pamatā. Ļoti daudziem šodienas Rietumu kultūrā liekas, ka piederība baltajai rasei pati par sevi ir pamats visiem iespējamajiem apvainojumiem par iepriekšējo gadsimtu koloniālo politiku, tāpēc tiem nepatika, ka Čārlijs Kērks atteicās pieņemt apvainojumus vai nepelnītu priekšrocību tikai ādas krāsas dēļ.

Bija arī daudziem no mums ne īpaši pieņemami Amerikas Savienoto Valstu ārpolitikas akcenti, pārsvarā saistībā ar jautājumu par Ukrainu, jo Kērks pārstāvēja izolacionismu atbalstošo republikāņu partijas spārnu. Bet pat tajā bija kas labs un noderīgs, jo, pateicoties viņiem, ASV spieda NATO dalībvalstīm palielināt aizsardzības izdevumus. Par Ukrainu runājot – varbūt nevienam vienkārši nebija dukas vai iespējas godīgā sarunā Čārlijam Kērkam pierādīt, ka te nu gan viņam nav taisnība. Nešaubos, ka viņš būtu ieklausījies, jo īsi pirms noslepkavošanas viņš ļoti aktīvi nosodīja ukraiņu bēgles slepkavību Amerikas Savienotajās Valstīs. Tā viņam nebija vienaldzīga. Viņš nepārprotami iestājās par viņas tiesībām uz drošību, kamēr Amerika šo bēgli pievīla.

Kaut kas no Čārlija Kērka aktivitātēm mums tik tiešām noder (īpaši uzsvars uz dialoga nepieciešamību), kaut kas – ne pārāk. Tomēr kāds viņa uzskats ir īpaši nozīmīgs mūsu tautai.

Nepieciešamā “sirds zemestrīce”

Čārlija Kērka uzskatu pamatā bija vairāk amerikāņiem raksturīga, bet arī mums gaužām aktuāla lieta – katra indivīda, visas sabiedrības un tautas vajadzība pēc Bībeles Dieva un no Kristus mācības izrietošās morāles. Savā ziņā – zemestrīce, bet tomēr ļoti vajadzīga.

Uzskatāmākais ir Amerikas Savienotās Valstis kā slimība skarošs ļaunums, kas mūsu zemē ir krietni nopietnāka problēma un kas mūsu tautā jau ir cirtis briesmīgus robus, – aborti. Ar patiesi kristīgu pieeju Čārlijs Kērks nevainoja abortos sievietes, bet uzskatus, kas atņem bērnam mātes miesās pienākošos cilvēka vārdu, un ģimenes deģenerējošo propagandu.

Arī citos strīdīgos jautājumos Čārlijs Kērks nevairījās ar kristīgu mīlestību norādīt uz drošību, ko Dievs piedāvā caur savu dēlu Jēzu Kristu, kad cilvēks seko Bībeles patiesībai, viņš norādīja uz drošību, ko sniedz baznīca un piederība kristiešiem, kas maina sevi, nevis spiež mainīties citus. Un te viņš nebija sauss teorētiķis; viņš pats rūpējās par savu ģimeni un iedrošināja arī citus cilvēkus. Tāpēc viņa mudinājums “precieties, uzņemieties rūpes par bērniem un atstājiet paliekošu mantojumu” noder ne tikai tālajai Amerikai, bet arī mums, mūsu tautai un valstij.

Tieši tāpēc, kad Amerikas Savienotās Valstis un zemes tālu aiz tās robežām pāršalca ziņa, ka Čārlijs Kērks miris no slepkavas lodes, bija tik daudzi, kas nepalika vienaldzīgi.

Vēl zīmīgāk bija tas, ka, ja pirms pieciem gadiem kāda aizturēšanas laikā nelaimīgu sakritību dēļ dzīvību zaudējuša recidīvista nāve izraisīja nemierus ar daudziem citiem mirušajiem un vismaz divus miljardus dolāru lieliem zaudējumiem, tad Čārlija Kērka slepkavība nākamajā svētdienā ļoti daudzus gan pirmo reizi, gan pa sen aizmirsto ceļu veda uz dievkalpojumu, un ļaudis gan Amerikā, gan ārpus tās robežām pulcējās uz lūgšanu. Pat atvadu pasākums ar ASV augstākās varas pārstāvjiem, sākot ar prezidentu, izvērtās teju par kristīgu dievkalpojumu.

Vai tiešām Čārlija Kērka personā un darbībā, un pat viņa aiziešanā un pieminēšanā nav nekā, kas varētu noderēt mums katram, mūsu valstij un tautai, – kas mūs varētu padarīt stiprākus un skaidrāk parādīt mērķi? Es domāju, ka ir. Tāpēc arī šis raksts par notikumu tik tālajā Amerikā, lai koncentrisko viļņu čalas mūs šoreiz sasniedz un atstāj ko labu un paliekošu – par nepieciešamību runāt, veidot dialogu pat ar cilvēkiem, kuriem nepiekrītam, par balstīšanos faktos, bet pāri visam par attiecību sakārtošanu ar Dievu sev personīgi un mūsu sabiedrībai par labu.