Andris Upenieks: Nekulturālība arī pieder pie politiskās kultūras Apriņķis.lv
- Autors: Andris Upenieks
Foto - arhīvs
Kultūras iezīmes redzamas jebkurā cilvēka (cilvēku grupas) darbības procesā un tā iznākumos. Politika nav izņēmums. Jēdziens “kultūra” cēlies no latīņu vārda cultura – ‘apstrādāšana, audzināšana, izglītošana’. Bet – sakultivēt var visu ko.
Politiskā neglītuma nudien nekad nav trūcis. Tikai līdz nākamajām vēlēšanām gandrīz visas nejaucības aizmirstas. Piemēram, cik jaunu cilvēku pazīst vai atceras kaut kur redzētu, dzirdētu Solvitas Āboltiņas ūjināšanu, ciniski apņirdzot pensionārus? Kas vēl atceras Mottes smieklus, rēcot acīs likumam, taisnīgumam, tiesiskumam? Pats ar ironisku smaidu atceros no Augstā nama tribīnes pilnā rīklē dārdam: nāvi okupantiem, aizver muti, mūsu ir vairāk! Par daudz goda tiktu, še visus mutes brūķētājus citējot.
Bet ir kāda smalka lieta: valsts augstākās amatpersonas līdzīgas vaļības pieļaut nedrīkst. Nu piedosim Vējonim to amizanto “pa priekšu jāierauj!”. Tāds gluži cilvēcīgs sīkums augsta amata izcīnīšanas laimīgajā sekundē…
Politoloģe Lelde Metla-Rozentāle sievišķīgi un pat kautrīgi mēģina analizēt krīzes situāciju, kāda izveidojusies sakarā ar koalīcijā esošās Zaļo un Zemnieku savienības pēkšņo nedancošanu pēc koalīcijas disciplīnas stabules. Viņasprāt, līdzīgās situācijās tieši valdības vadītājai Evikai Siliņai jākļūst par zibens novadītāju, diplomātisko samierinātāju, nesamaitājot savu, savas partijas – “Jaunās Vienotības” –, sevis vadītās valdības seju un politisko kultūru.
Bet, nē, karalienei “jāmetas plikai” un jāiedod trumpji politiskās zolītes pretinieku rokās: “Siliņa draudējusi atlaist labklājības ministru un iznīcināt ZZS, ja partija atbalstīs “Latvijas pirmajā vietā” priekšlikumu izstāties no Stambulas konvencijas.” 29. septembra “Rīta Panorāmā” Uldis Augulis atklāja, ka šie draudi izskanējuši balsojuma priekšvakarā ar vienu mērķi: salauzt savus politiskos partnerus un konkurentus.
Vai šāda šantāža un spiediens – tas ir normāli demokrātijā? Vai “Jaunā Vienotība” patiesi ir gatava iet tik tālu, lai ar draudiem un izrēķināšanos panāktu savu? Te nu jāsaprot, ka arī premjeres kultūra ar “tikai neaizrijies, neapvemies!” daudziem tik lēti neaizmirsīsies.
Opozīcija ziņo, ka “Siliņa publiski pazemo “zemniekus” – uzdod viņu ministram atskaitīties par Stambulas konvenciju”. Vai tas ir Siliņas uzdevums – kā bargajai skolotājai strostēt savus nepaklausīgos partnerus? Siliņa publiski pazemo “zemniekus” – uzdod viņu ministram atskaitīties par Stambulas konvencijas ieviešanu vai tomēr risināt problēmas politiskā diskusijā? Nu jau skaidrs, ka diskusija bijusi un izbijusi, bet nav skaidrs, kas šajā lietā iestājies – miers vai pamiers?
Nepieciešamā konvencija jāievieš Zaļo un Zemnieku savienības pārvaldītajai Labklājības ministrijai, atņemot nopelnus pašai “Jaunajai Vienotībai”? Arī pati Zaļo un Zemnieku savienība nevarēja paslavēt “Jaunās Vienotības” nopelnus Stambulas konvencijas iedzīvināšanā? Ne nu bez konvencijas iedvesmojuma uz karstām pēdām tika radīts tā sauktais partnerības regulējums, kura atbalstam vai noraidīšanai prezidents atbilstoši Satversmei izsludināja parakstu vākšanu, (ne) tieši norādīdams, ka nevajag parakstīties.
Regulējums stājās spēkā 2024. gada pusnaktī uz 1. jūliju, un tai pašā brīdī Nacionālās bibliotēkas korē tika svinēta pirmā divu dūšīgu, bārdainu vīriešu partnerības noslēgšana kā kāzās, ko pagodināja arī tieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere (JV).
Politiskās “kultūras” apvāršņi rādās bezgalīgi. Vēl prasās piemetināt ar jaunekļa izbrīnu: “Ja nav tās konvencijas, tad visi – no policista līdz ministram – pieļauj vardarbību? Likumi vairs nedarbojas?”