Tiesībsardze: Vai Latvju zeme vaļā stāv? Imigrācijas kontrole cilvēktiesību transformācijas kontekstā ^{Apriņķis.lv}

Pastiprinot imigrācijas kontroli ne tikai uz valsts ārējās robežas, bet arī galvaspilsētā Rīgā un citviet, mēs kā valsts apliecinām, ka preventīvi strādājam ar potenciālajiem riskiem, nesagaidot kādu konkrētu notikumu jeb apdraudējumu. Tā ir arī iespēja pilnveidot prasmi reaģēt uz situācijām, kurās iedzīvotāji jūtas apdraudēti, sabalansējot to ar citu iesaistīto cilvēku pamattiesībām. Vienlaikus ir būtiski rūpīgi uzraudzīt situāciju, lai nodrošinātu, ka personas, kurām nav likumīgu tiesību  uzturēties mūsu valstī, savlaicīgi atstātu Latvijas teritoriju.

No vienas puses, likums paredz stingru atbildību par nelikumīgu robežas šķērsošanu, no otras puses, informatīvajā telpā vērojamas iniciatīvas, kas atbalsta imigrācijas plūsmas palielināšanu. Šādā situācijā īpaši būtiski ir skaidri definēt Latvijas valsts politiku – kāda ir tās nostāja attiecībā uz legālo un nelegālo imigrāciju, un kā šī politika tiek īstenota praksē. Nepieciešams skaidrs tiesiskais ietvars, kas negrauj uzticēšanos valstij.

Mans kā tiesībsardzes uzdevums ir brīdināt, norādīt un aicināt līdzsvarot valsts drošības intereses un cilvēka pamattiesības. Satversme garantē tiesības uz brīvību un personisko neaizskaramību, taču šīs tiesības nav absolūtas, tās var ierobežot likumā noteiktajā kārtībā un samērīgā apjomā. Tieši tādēļ jebkuri drošības vai kontroles pasākumi – pārbaudes, reidi, kontroles publiskajās vietās – ir īstenojami tikai tiesiski, samērīgi un ievērojot cieņu pret cilvēku un pamattiesībām.

Imigrācijas kontroles pasākumiem jābalstās skaidrā tiesiskajā regulējumā. Latvijas normatīvie akti paredz, ka atbildīgajām iestādēm ir:
- pienākums kontrolēt, lai valstī nenotiktu nelegālā imigrācija;
- ir tiesības pārbaudīt, vai personām ir likumīgs pamats uzturēties Latvijā (vīza, uzturēšanās atļauja u.c.).

Būtiski ir saprast, ka policijas darbiniekiem, tostarp pašvaldības policijas darbiniekiem, atbilstoši likuma “Par policiju” 11. pantam, un pašvaldības policijas gadījumā – 19. pantam, ir pienākums atbalstīt Valsts robežsardzi ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanas, uzturēšanās, izceļošanas un tranzīta noteikumu ievērošanas kontrolē un profilaksē. Tādējādi pašvaldības policijas iesaiste imigrācijas kontroles pasākumos nav ārpus tās likumā noteiktajām funkcijām, bet gan ir nozīmīgs papildinājums valsts drošības sistēmai, īpaši pilsētvidē, tostarp Rīgā.

Taču vienlaikus ir jānošķir situācijas, kad atbildīgās iestādes reaģē uz konkrētu informāciju par pārkāpumu, no situācijām, kad notiek izlases pārbaudes bez konkrēta pamata. Pirmajā gadījumā pastāv skaidrs tiesiskais pamats pārbaudīt personas identitāti – dokumentus. Otrajā gadījumā – ja atlase notiek tikai pēc ārējiem vizuāliem kritērijiem, piemēram, ādas krāsas, – pastāv risks pārkāpt diskriminācijas aizliegumu, kas noteikts Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 14. pantā kopsakarā ar 8. pantu (privātās dzīves neaizskaramība). 

Vēlos vērst uzmanību, Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) prakse norāda, ka tas vēl nenozīmē, ka jebkādas policijas darbības pret konkrēto personu grupu automātiski būs diskriminējošas vai profilējošas. ECT praksē viens no izšķirošajiem elementiem šādās lietās ir bijusi pašas personas uzvedība, un vai šī uzvedība, neatkarīgi no personas tiesiskā statusa, varētu būt devusi pamatu uzskatīt, ka ir izdarīts likumpārkāpums. Tādēļ būtiski, lai iestādes varētu pamatot katra kontroles pasākuma nepieciešamību un samērīgumu.

Ieceļotāju statuss, tiesības un pienākumi

Ikviens, kurš ieceļo Latvijas Republikā, ievērojot likumā noteiktas prasības, to dara ar noteiktu mērķi, tiesībām un pienākumiem, kas izriet no viņa tiesiskā statusa. Šis statuss nosaka gan ieceļošanas, gan uzturēšanās nosacījumus, kā arī atbildību par to neievērošanu. Piemēram, studentiem uzturēšanās atļauja tiek izsniegta studiju programmas apguvei, un viņiem ir pienākums ievērot studiju nosacījumus un uzturēšanās noteikumus. Darba ņēmējiem  – uzturēšanās tiesības ir saistītas ar darba veikšanu, atbilstoši līgumam un darba tiesību normām. Uzņēmējiem, pētniekiem,  ģimenes locekļiem vai patvēruma meklētājiem – katram statusam ir savi tiesiski pamatoti mērķi un arī pienākumi.

Ja persona pārkāpj tās statusam piemītošos noteikumus vai izmanto uzturēšanās tiesības citiem, likumā neparedzētiem mērķiem, tas var kļūt par tiesisku pamatu, lai uzturēšanās tiesības atņemtu un personu no valsts izraidītu. Šādās situācijās policijai un citām atbildīgajām iestādēm ir tiesības rīkoties, tostarp pārbaudīt dokumentus, konstatēt iespējamu pārkāpumu un lemt par turpmāko rīcību. Šāda rīcība ir nevis represīva, bet tiesiski pamatota un preventīva, jo tās mērķis ir nodrošināt, lai uzturēšanās Latvijā notiek atbilstoši mērķim, ar kādu šīs tiesības piešķirtas. Tikai šādi iespējams saglabāt skaidru un taisnīgu imigrācijas sistēmu, kurā vienlīdz tiek ievērotas gan valsts drošības intereses, gan cilvēka pamattiesības.

Starptautiskie aspekti un Latvijas tiesību ietvars

Latvijas imigrācijas politiku regulē un ierobežo arī Eiropas Savienības (ES) tiesības un starptautiskās saistības. Lisabonas līgums paredz, ka imigrācija ir dalītā kompetence starp ES un dalībvalstīm, tas nozīmē, ka noteiktos gadījumos Latvijai ir pienākums piešķirt uzturēšanās tiesības, jo to nosaka ES tiesību akti. Tomēr jomās, ko šie akti neskar, Saeimai ir tiesības pieņemt stingrākus noteikumus.

Šāds precedents jau pastāv, proti, reaģējot uz Krievijas agresiju Ukrainā un šīs lielvaras centieniem vājināt Latvijas drošības sistēmu, Saeima grozīja Imigrācijas likumu, ierobežojot Krievijas un Baltkrievijas pilsoņu iespējas iegūt uzturēšanās atļaujas. Šie lēmumi bija balstīti nacionālās  un kolektīvās drošības apsvērumos starptautisko tiesību ietvarā.

Secinājumi

Demokrātiskā un tiesiskā valstī valsts un iedzīvotāju drošības pasākumiem jābūt balstītiem cilvēktiesību principos. Mums ir  jāspēj sargāt sabiedrisko kārtību, vienlaikus saglabājot cieņu pret katru cilvēku. Valsts spēks izpaužas nevis spēkā vien, bet spējā rīkoties tiesiski un ar cieņu pret cilvēku. Tādēļ imigrācijas kontroles pasākumi – arī reidi, pārbaudes, aizturēšanas – ir īstenojami tikai likumā noteiktajā kārtībā, ievērojot Satversmi un Eiropas Savienības tiesību normas.

Tiesiska valsts nozīmē, ka ne tikai iedzīvotāji, bet arī pati valsts ir pakļauta likumam. Līdzsvars starp drošību un cilvēktiesībām ir sarežģīts, taču tieši šī līdzsvara ievērošana apliecina valsts briedumu un uzticību tiesiskumam.