Arnita Oliņa un viņas jaunā dzīve ^{Apriņķis.lv}

Iepriekšējā “Slavenības. Bez filtra” sezonā kanāla “STV Pirmā!” skatītāji varēja sekot līdzi tam, cik sāpīga Arnitai izrādījās šķiršanās no Dāvida, turklāt grūtniecības laikā, kad viņa kopā ar meitiņu Gabrielu pārcēlās uz dzīvi pie vecākiem Bauskā, un kā viss risinājās līdz Klāriņas piedzimšanai un pirmajos viņas dzīves mēnešos.

Šajā “Slavenības. Bez filtra” sezonā Arnita vairs nepiedalās, taču no sociālajiem tīkliem nav pazudusi. Kā viņa pati saka, “joprojām esmu tā pati meitene, ar tādu pašu vārdu, tikai cita domāšana un jauna spēle”. Kā pašlaik klājas Arnitai Oliņai – par to šajā sarunā ar viņu.

– Tie, kas seko jums “Instagramā”, var redzēt, ka jūs burtiski starojat. Esat māmiņa divām meitiņām, bet tajā pašā laikā tik daudz laika atlicināt arī sev, ka var tikai pabrīnīties! Kā tad jums šobrīd klājas?

– Prieks dzirdēt, ka man ko tādu saka. Pēc Klāras piedzimšanas manā dzīvē ir sācies jauns posms, kas atvēris pavisam citas emocijas. Tas viss notika kaut kā ļoti dabīgi. Es esmu ļoti daudz strādājusi ar sevi, lai pārvarētu psiholoģiskās traumas un iekšējos kompleksus, kas manī krājās līdz Klāras piedzimšanai. Kad mazā nāca pasaulē, jutos atplaukusi kā tāds pavasara ziediņš.

– Varbūt arī laikapstākļi sagadījās tādi, jo šogad mums trāpījās tāda pavasarīga vasara…

– Jā, ne īsti pavasaris, ne vasara, ne rudens...

– Kā paiet jūsu ikdiena? Cikos sākat savu dienu? Vai joprojām sanāk celties arī naktīs, un vai vispār varat izgulēties?

– Klāriņa mostas vienu reizi naktī, bet pārsvarā tādēļ, ka es darbojos. Man nav laika izgulēties – gulēt es eju vienos un ceļos puspiecos, bet, ja gulēt aizeju divos, tad celties sanāk pussešos.

– Jūs parasti uzliekat modinātāju, vai arī Klāriņa jūs ceļ augšā?

– Es ceļos apzināti, man ir uzlikts modinātājs.

– Vai dienā pietiek spēka pēc tik nedaudzām miega stundām?

– Jā, jo tā ir mana ikdiena, es esmu pieradusi miegam atvēlēt tik maz laika. Brīvdienās gan cenšos gulēt visas deviņas stundas, ar tām man pietiek visai nedēļai, kad atkal guļu trīs četras stundiņas.

– Kā paiet jūsu diena? Vecākā meitiņa dodas uz dārziņu, bet Klāriņa dzīvojas pa māju?

– Mums ir arī auklīte. Protams, katra diena ir atšķirīga, nekad nav divu vienādu. Es ceļos agri, jo man ir svarīgi vienai un klusumā izdzert kafiju, tikai pēc tam modinu meitenes. Ir reizes, kad vispirms aizvedu Klāru pie auklītes un tikai tad Gabrielu uz bērnudārzu. No rīta es braucu skriet un peldēt, jo aukstumpeldes man ir ļoti svarīgas. Septembrī sākās mana peldsezona, vasarās es nepeldos. Dienās, kad Klāriņa ir mājās, mēs abas aizvedam lielo māsu uz dārziņu un braucam mājās. Tad ir laiks darbam – sāku sazvanīties ar partnerēm, klientēm, jo darbojos tīkla mārketingā. Ja ir ieplānota kāda tikšanās, Klāriņa visu dienu ir pie auklītes, savukārt, ja tajā dienā esmu paredzējusi vairākas sazvanīšanās, lietu kārtošanu, kas saistīta ar telefonu, video filmēšanas, tad mēs ar Klāriņu abas esam mājās. Padarbojamies un tad braucam pakaļ māsai uz bērnudārzu. Tā paiet mana diena – kā viens liels skrējiens, kurā ar divdesmit četrām stundām ir par maz.

– Vai izdodas izbrīvēt laiku arī sev? Teicāt, ka no rītiem peldat…

– Jā, es mēģinu atrast laiku arī sev – man gribas paskriet, pasportot, nopeldēties, jo pretējā gadījumā ļoti ātri var nonākt līdz izdegšanai.

– Dzīvē ir bijusi situācija, ka esat izjutusi sevī izdegšanu?

– Nē, bet depresija gan ir bijusi – turklāt smaga, taču ne šajā periodā.

– Parunāsim par aukstuma peldēm. Tiem, kas to nedara, ir diezgan grūti saprast, kāpēc cilvēki sevi tā moka un paši labprātīgi lien ledainā ūdenī. Izstāstiet, lūdzu, par sajūtām, kādas pārņem, ieejot ūdenī, tajā uzturoties un pēc tam iznākot no tā.

– Godīgi sakot, mokošas ir tikai pirmās reizes – pašā sākumā, kad tikko uzsāc ar to nodarboties. Pēc tam jau aukstās peldes ir kā sava veida narkotika un atkarība. Visu vasaru nevarēju vien sagaidīt rudeni, kad beidzot varēšu atsākt peldēties. Man tas ļoti palīdz emocionāli. Tajā brīdī, kad esi ūdenī, liekas, ka prāts atbrīvojas, viss atveras, un tu domā tikai par sajūtām, par elpošanu. Viss notiek ļoti apzināti, un ķermenis uzreiz ir tonusā. Man ļoti patīk tās sajūtas, kad augumu pārņem stindzinošs aukstums. Es pat nevaru tās izteikt. Man šķiet, ka sports un aukstuma peldes ir labākais, ko cilvēks var izbaudīt.

– Kur jūs sportojat? Skrienat vai ejat uz trenažieru zāli?

– Es skrienu, eju peldēt un vēl dejoju.

– Pastāstiet par dejošanu!

– Dejot sāku pirms piecpadsmit gadiem – darīju to jau kopš pirmās klasītes līdz pat brīdim, kad piedzima vecākā meita Gabriela. Un tad sekoja mana privātā dzīve un Klāriņa... Taču es tik ļoti ilgojos pēc dejošanas, ka beidzot saņēmos un atsāku to.

– Kur jūs dejojat, un kas tās ir par dejām?

– Tās ir High Heels Dance – dejas augstpapēžu kurpēs.

– Jums ir izdevies ļoti ātri pēc dzemdībām atgūt sievišķīgo augumu!

– Īstenībā trenēties un kaut ko darīt sevis labā sāku tikai salīdzinoši nesen. Kaut kā nevarēju atrast laiku, bet varbūt negribēju, jo ir bērni un visas pārējās lietas.

– Jūsu dzīve tagad lielākoties saistīta ar tīkla mārketingu?

– Jā, bērni un tīkla mārketings.

– Vai ar to ir iespējams izdzīvot? Vienai īrēt dzīvokli, uzturēt bērnus, nopirkt visas ikdienai nepieciešamās lietas?

– Jā. Es veidoju savu komandu. Strādāju ar saviem cilvēkiem un darbojos pati – pārdodu produktus. Mani ienākumi ir tikai un vienīgi tīkla mārketings. Man nav bagātu vecāku, un arī bērnu tēvi nav tādi, kas baigi palīdzētu. Līdz ar to es izdzīvoju tikai no tā, ko nopelnu pati. Nē, patiesībā nevis izdzīvoju, bet dzīvoju.

– Bet jūs nedzīvojat slikti, varat, piemēram, atļauties aiziet arī uz kafejnīcu.

– Jā, dzīvoju virs Latvijas vidējā līmeņa.

– Sākumā mitinājāties Rīgā, tad pārcēlāties pie mammas uz Bausku. Tajā laikā piedzima Klāriņa, un viņas pirmos dzīves mēnešus jūs pavadījāt tur, bet tagad esat pārcēlusies uz Baložiem. Kāpēc tāda izvēle?

– Es dzīvoju Titurgā, ne pašos Baložos. Vispār es gribēju uz Rīgas centru, bet tad sapratu, ka, nē, man vajag to zaļo vidi, zaļo zonu, lai ir draudzīga vide bērniem. Tagad braukāju uz Āgenskalnu, jo Gabrielai tur ir bērnudārzs. Titurgā man patīk. Kad atbraucu uz šejieni, uzreiz pārņem māju sajūta.

– Jūs uz savu dzīvokli aicināt partneres, sēžat pie lielā galda un plānojat visas darba lietas.

– Jā, tas arī bija viens no galvenajiem faktoriem, izvēloties dzīvesvietu – lai pie manis var braukt partneri, lai es varu aicināt, strādāt un darboties.

– Kas vēl jums dzīvē ir jauns un interesants?

– Mana ikdiena ir bērni un tīkla mārketings.

– Kā jūs reaģējat uz komentāriem “Facebook” un “Instagram”? Būt publiskai personai nav viegli, un sociālajos tīklos komentāri mēdz būt nežēlīgi. Nelasāt tos vispār vai laižat gar ausīm?

– Pēdējos piecos mēnešos man nav bijis neviens negatīvs komentārs, neviena slikta vēstule. Cilvēki ir ļoti atbalstoši. Mani sekotāji ir viens no veidiem, kā es sevī rodu spēku un enerģiju. Zinu, ka ļoti daudzas sievietes esmu iedvesmojusi kaut ko mainīt. Tas, ka saņemu pateicības vēstules par to, ko daru un ka dalos, ir motivējoši.

– Cik vecas šobrīd ir jūsu meitas?

– Gabrielai ir pieci gadi, bet Klārai seši mēneši.

– Kā aug Klāriņa? Ko viņa jau māk darīt?

– Klāriņa tagad sāk ēst lielāku bērnu ēdienu, ne tikai mammas pupiņu. Jau ir nogaršojusi ķirbīti. Klāriņa ir salīdzinoši mierīgāka, nekā bija Gabriela viņas vecumā. Tāds pūpēdītis! Jau mēģina līst uz priekšu.

– Vai auklīte, kas pieskata mazo, ir tā pati, kas bija Gabrielai, vai cita?

– Mums ir pilnīgi jauna auklīte. Viņa visbiežāk ir tikai Klārai, bet reizēm pieskata arī Gabrielu. Abām meitenēm auklīte ļoti patīk, kaut mazā Klāriņa reti kuru cilvēku pieņem. Auklīte ir ļoti jauka. Viņa ir kā mana labā roka.

– Kādi ir jūsu plāni turpmāk? Joprojām darboties tīkla mārketingā un iet tikai un vienīgi uz priekšu?

– Jā, un arī paceļot.

– Ceļosiet kopā ar abām meitenēm?

– Droši vien. Redzēs, kā sanāks.

– Piemēram, tagad jūs brauksiet uz Oslo, vai ne? Vai meitenes pa šo laiku paliks pie auklītes, vai arī uzticēsiet viņas savai mammai?

– Mana Oslo brauciena laikā meitenes dzīvos atsevišķi. Gabriela paliks pie sava tēta, bet Klāra – pie auklītes.

– Kādas attiecības ar meitiņu ir izveidojušās Dāvidam? Savos sociālajos tīklos viņš redzams kopā ar Klāru.

– Man liekas, viņš vairāk rāda, nekā tas ir realitātē. Pirmajos četros mēnešos Dāvids iesaistījās, bet šobrīd viņa interese ir strauji mazinājusies, jo viņam ir jauna ģimene.

– Vai Dāvidam var uzticēt meitiņu?

– Noteikti nē. Pēdējā mēneša laikā viņš ar bērnu kopumā ir pavadījis tikai kādu stundu. Klāriņa ir atradinājusies no Dāvida, ikdienā tēti nesatiek. Es nespētu viņam uzticēt savu bērniņu uz piecām dienām. Tas meitiņai noteikti būtu liels stress. Vispār mums nav saskarsmes ar vīriešiem, apkārt tikai sievietes. Arī visas partneres ir sievietes. Klāriņa neredz vīriešus. Uz piecām dienām atstāt bērnu ar Dāvidu, kad viņš mēneša laikā kopā ar mazo nav bijis ilgāk par stundu, nebūtu pareizi.

– Kādas sajūtas ir tagad, kad sācies rudens? Pavisam drīz jau atkal būs jāpagriež pulksteņa rādītāji un vakari kļūs arvien tumšāki. Vai esat vasaras cilvēks?

– Es laikam vairāk esmu ziemas cilvēks. Tas ir mans gadalaiks. Novembrī ir mana dzimšanas diena, bet decembrī – Ziemassvētki, mani mīļākie svētki. Turklāt man patīk sniegs un aukstuma peldes. Ziema ir ļoti skaista.

– Par ceļošanu runājot, kādi plāni, kur gribētu aizceļot?

– Oktobra beigās es lidošu uz Oslo. Pēc tam uz desmit dienām došos pasildīties uz siltajām zemēm.

– Cik viegli vai grūti būt publiskai personai, jo vienmēr ir jābūt formā? Pat uz veikalu nevar aiziet, nesavedot sevi kārtībā. Vai daudzi jūs atpazīst uz ielas, kad, piemēram, dodaties iepirkties?

– Jā, tā gan ir. Protams, veikalā daudzi mani atpazīst. Taču es sevi uzskatu par parastu cilvēku, tādu pašu kā visi citi. Man neliekas, ka esmu kaut kas īpašs vai citādāka tikai tāpēc, ka mani zina mazliet vairāk cilvēku. Citi rāda ar pirkstiem, kaut ko čukstas. Man patīk tie, kas pienāk klāt, sasveicinās, vienkārši parunājas. Tas ir ļoti forši un mīļi, taču bieži par to sakautrējos. Bet ir arī tādi indivīdi, kas uzvedas kā zooloģiskajā dārzā un rāda uz mani kā uz kaut kādu mērkaķi. Man liekas, tas gan nav jauki.

– Vai spējat to vienkārši ignorēt un pagriezt galvu uz citu pusi, pievērsties savām lietām?

– Jā, tā es arī daru. Man pašai liekas, esmu jau uzaudzējusi tādu ādu, ka mani tas vairs neiespaido.

– Vai jūsu radi, draugi, paziņas neaizrāda: kāpēc tev vajag to rādīt, stāstīt? Jo tagad sociālajos tīklos teju vai visas dienas notikumi tiek parādīti.

– Visi ir pieraduši pie tā, viņi to uztver kā normu un zina, ka tāds ir mans darbs. Arī “Instagram” uzskatu par darbu. Droši vien, ja būtu izvēle, es nebūtu sociāli aktīva, vienkārši dzīvotu savu privāto dzīvīti. Bet, tā kā tas ir mans darbs, tad es to rādu, un cilvēki mani saprot.

– Kas jūsos rada šo gaišu skatu uz dzīvi, jo pēc dabas esat pozitīvi noskaņota, vienmēr smaidīga? Vai pozitīvismu vieš meitiņas un darbs?

– Man liekas, daudz kas ir atkarīgs no tā, kādi cilvēki ir tavā tuvumā, kur tu pats dzīvē atrodies un vai esi mierā ar sevi. Man, piemēram, ļoti liels sasniegums ir tas, ka esmu mierā ar sevi. Jūtos pateicīga Dievam un sev par to, kur atrodos. Man tiešām ļoti pozitīvas emocijas raisa mans darbs. Katru dienu sastopu cilvēkus, ir tikšanās gan ar jaunām, gan ar esošajām partnerēm, klientēm. Visu laiku apkārt ir sievietes, kuras dod ļoti daudz pozitīvu emociju. Tās ir lietas, no kurām šobrīd ļoti uzlādējos.

– No rīta jūs pamostaties, un pirmais, kas rada pozitīvās emocijas, kā minējāt, ir rīta kafija. Vai pēc tam uzreiz dodaties brokastot, vai arī ir kāda pauzīte? Kas ir jūsu brokastīs?

– Es fastoju – ievēroju intervālo gavēni –, tāpēc brokastis ēdu tikai ap divpadsmitiem. Gadiem ilgi mans standarts ir biezpiens ar tomātiem un olu.

– Pēc rīta kafijas droši vien ir sportošana?

– Kā kuru dienu. Šorīt vingroju, rīt iešu skriet.

– Kāpēc brokastis tikai pulksten divpadsmitos?

– Tāpēc ka fastoju – ēdu laikposmā no divpadsmitiem pusdienā līdz sešiem vakarā.

– Cik reižu dienā jums izdodas paēst?

– Vienu, divas, trīs – kā sanāk.

– Vai jūs piedomājat arī pie tā, kas tiek ēsts, lai neiedzīvotos liekās kalorijās?

– Teorētiski es to gribētu, bet praktiski ir tā, ka nepiedomāju pie tā, ko ēdu.

– Vai pati sev gatavojat ēdienu vai arī cenšaties netērēt daudz laika un izmantojat citas iespējas?

– Es taisu tikai brokastis. Pārējā laikā ēdu restorānā. Man ļoti garšo Āzijas virtuve. Tas ir laikam pēc sajūtām – suši, rīsi, nūdeles, dārzeņi ar gaļu.

– Vai ir kas tāds, ko jūs vēlētos piebilst mūsu sarunas nobeigumā?

– Pēdējā laikā es sniedzu ļoti maz interviju. Pat neatceros pēdējo reizi.

– Paldies, ka neatteicāties pastāstīt par sevi un to, kā jums šobrīd klājas! Lai viss izdodas!