Sociālais pedagogs – skolēna sabiedrotais, nevis drauds Apriņķis.lv
- Autors: Sigita Kliedere, Eiropas Tālmācības vidusskolas sociālā pedagoģe
Foto - www.pexels.com
Skolās strādā ne tikai dažādu mācību priekšmetu skolotāji, bet arī atbalsta personāls – sociālais pedagogs, psihologs, logopēds, speciālais pedagogs, pedagoga palīgs u.c. Lai sniegtu skolēnam pēc iespējas personiskāku un rezultatīvāku atbalstu, ir svarīga ne tikai atbalsta personāla un pedagogu sadarbība, bet arī vecāku, sabiedrības un politikas veidotāju izpratne par to, cik svarīgas funkcijas pilda atbalsta personāls. Viens no sadarbības galvenajiem faktoriem ir precīza izpratne par atbalsta personāla, īpaši sociālā pedagoga, lomu skolā – sociālais pedagogs nav bieds, bet atbalsts gan skolēnam, gan vecākam. Viņš ir skolā, lai palīdzētu, nevis sodītu, tāpēc būtu jāaizmirst frāze “ja tu slikti mācīsies, aizsūtīšu pie sociālā pedagoga”.
Atbalsta personāla trūkums
Vasaras sākumā medijos izskanēja labas ziņas, ka, uzsākot pakāpenisku jaunā pedagogu darba samaksas finansēšanas modeļa “Programma skolā” īstenošanu vispārējās pamatizglītības un vispārējās vidējās izglītības programmās, tiks nodrošināts papildu finansējums atbalsta personāla darba samaksai. Finansējuma trūkuma dēļ daudzās skolās trūkst gan sociālo pedagogu, gan citu speciālistu vai arī šīs funkcijas tiek pildītas tikai uz pusslodzi. Atbalsta personāls ir nepieciešams ne tikai klātienes skolās, bet arī mācību iestādēs, kur skolēni iegūst izglītību tālmācībā. Tieši tālmācībā šis atbalsts ir īpaši svarīgs.
Aiz katra skolēna ir stāsts
Bērni, kuri mācās tālmācībā, nav mazāk spējīgi vai sliktāki, tieši pretēji – viņu vidū ir daudz talantīgu sportistu, mūziķu, bērni reemigrējošām ģimenēm. Taču aiz katra tālmācības skolēna stāv kāds īpašs stāsts – pozitīvs vai ne tik pozitīvs, bet tāds ir ikvienam, un katrā stāstā ir jāiedziļinās, lai saprastu, kā palīdzēt jaunietim pabeigt skolu un iegūt atbilstošu izglītību. Bieži tas ir smags un emocionāli grūts darbs, jo situācija ir jāizpēta no bērnības. Skolēna nokļūšana atbalsta komandas redzeslokā ir tikai sekas, cēloņi meklējami citur, bet brīnišķīga ir tā skola, kur izdodas atrast cēloņus, saprast iespējas un palīdzēt bērnam. Tas ir laikietilpīgs process, kur nepieciešama starpprofesionāļu un starpinstitūciju sadarbība, tomēr svarīgākais posms ir vecāki, jo viņi vislabāk zina, kas ir noticis ar bērnu, kad tas ir noticis, kāda bijusi reakcija.
Preventīvā darba nozīme
Tikpat svarīga darbības joma ir sociālā pedagoga preventīvais darbs – vadīt dažādas nodarbības, runāt ar klasi vai individuāli ar skolēnu, braukt līdzi mācību ekskursijās, piedalīties pasākumos utt. Darot iepriekš minētās lietas, sociālais pedagogs vēro, kā skolēni sadarbojas, kā iesaistās, kurš ir agresīvs, kurš ierāvies sevī. Sociālais pedagogs izdara secinājumus un nodot tālāk informāciju atbalsta komandai, kas kopīgi lemj, kā palīdzēt, atbalstīt un nodrošināt skolēna labbūtību skolā, lai viņš sekmīgāk un veiksmīgāk iegūtu izglītību.
“Ja nemācīsies, iesi pie sociālā pedagoga”
Diemžēl sabiedrība un sociālās politikas veidotāji joprojām līdz galam neizprot atbalsta personāla lomu – daudziem nav skaidrs, ar ko atšķiras sociālais un speciālais pedagogs, kādos gadījumos piesaistīt vienu, otru vai abus. Speciālā pedagoga primārais uzdevums ir nodrošināt, lai skolēns ar mācīšanās, uzvedības vai attīstības grūtībām saņemtu individuāli pielāgotu atbalstu mācībās, savukārt sociālais pedagogs nodrošina, lai skolēns būtu sociāli iekļauts, drošībā un varētu pilnvērtīgi piedalīties mācību procesā. Viena lieta ir jau minētais izpratnes trūkums, bet otra – diemžēl vēl aizvien mēdzam biedēt bērnus, sakot “ja nemācīsies, iesi pie sociālā pedagoga”. Mēs ilgi strādājam, lai iegūtu bērnu uzticību, lai iepazītu katra stāstu. Reizēm zinām vairāk nekā klases audzinātājs vai pat vecāki.
Nodrošināt saikni un sasniedzamību
Ir ļoti svarīgi, lai atbalsta personāls būtu ikvienā izglītības iestādē – gan klātienes, gan tālmācības. Pirmkārt, tas nozīmē, ka skolēniem šis atbalsts ir daudz pieejamāks, bet, otrkārt, ir vieglāk nodibināt uzticību un izprast situāciju. Bērni un jaunieši skolas sociālo pedagogu daudz ātrāk uztver kā “savējo”, salīdzinot ar ekspertiem no malas. Sākotnēji pamudinājums aprunāties ar sociālo pedagogu var nākt no kāda mācību priekšmeta skolotāja, no audzinātāja vai vecākiem, taču bieži vien bērni paši izrāda vēlmi, īpaši, ja sociālais pedagogs ir viegli sasniedzams. Nodrošināt saikni un sasniedzamību var arī tālmācībā, nereti mūsdienu bērniem ir pat vieglāk sazināties pa e-pastu vai kādā citā digitālajā saziņas vietnē.
Lai palīdzētu un sniegtu atbalstu, jāveido uzticība ilgtermiņā, tāpēc izglītības iestādēm ir jābūt drošām, ka finansējums atbalsta personāla nodrošināšanai būs pieejams arī nākotnē. Tas palīdz īstenot pārdomātu un plānotu atbalstu, bet bērniem un ģimenēm kopumā rada drošības sajūtu. Sociālā pedagoga darbs ir tilts starp skolēnu, ģimeni un skolu – tas ir ilgstošas uzticības, iejūtības un sadarbības process, nevis vienreizēja saruna problēmas gadījumā. Lai šis tilts būtu stiprs, nepieciešams gan stabils valsts un pašvaldību finansējums, gan plašāka sabiedrības izpratne par atbalsta personāla nozīmi.