Muzikants ar fotoaparātu ^{Apriņķis.lv}

Un ne jau tāpēc, ka arī viņš to nenovecošanas pamācību būtu izlasījis. Nē! Viņu tas vienkārši interesē. Vai arī viņš gūst baudījumu, to darot; teiksim, pūšot flautu – kā klapītes vibrē un trīs zem pirkstiem kā satrauktas sirds pulss. Darba celsmīgā duna vai klusā zumēšana viņu interesē arī fotogrāfijā, viņam vairāk patīk fotografēt cilvēkus, kas strādā, spēlē kādu mūzikas instrumentu, dzied, runā, ir dzīvīgā procesā, nevis skaisti sēž kā pabeigtas siena kaudzes un rāda sniegbaltu sakodienu.

Zināmās aprindās Ulda Muzikanta vārds komentārus neprasa, tomēr informācijai uzskaitīšu kaut dažus no izdevumiem, kuriem viņš fotografējis: žurnāli “Amatnieks”, “Māja un Dārzs”, “Sievietes Pasaule”, “Dārza Pasaule” un citi. Uldis Muzikants saņēmis Lielo folkloras gada balvu par fotogrāfijām mākslas albumam “Meistari” (2003), viņa darbi bijuši skatāmi daudzās izstādēs, un katrs interesents var atrast šo to no Muzikanta mākslas, arī ielūkojoties internetā. Bet ne jau tikai fotografēšana. Fascinējoša ir visa viņa personība: zinātkārs, dedzīgs, ar nemitīgu tieksmi attīstīties, rakt dziļumā, uzdot jautājumus, meklēt atbildes, palīdzēt, meklēt jēgu, brīnīties un apbrīnot, jokoties un rotaļāties, nedaudz ākstīties, kā jau māksliniekam piedien.

Man ir liels prieks, ka toreiz, pirms gadiem divdesmit, es viņu satiku kādā tumšā Vecrīgas bārā. Es gan vispār pa bāriem nestaigāju, un viņš laikam arī ne (bet to nevaru tik droši apgalvot), taču tā nu sakrita, ka toreiz es tur rāmi un gaiši spēlēju koklīti, pavadot Daces Kašas (šobrīd Youngblood) dziesmas, un Uldis fotografēja. Un, kā jau tas ar brīviem gariem mēdz būt, ne jau kāds viņu tur bija nolīdzis par fotogrāfu. Viņš fotografēja, jo fotografēšana ir viens no veidiem, kā viņš dzīvo, kā viņš tver pasauli un nudien arī notver tās neatkārtojamos mirkļus, lai tie paliktu kaut brīdi ilgāk, ja ne gluži mūžību.

Pēc tam mēs pāris desmitus gadu netikāmies. Līdz kādā vēlā vakarā man steidzami vajadzēja sarunāt fotogrāfu rītdienai. Es nebūtu par viņu iedomājusies, bet nopīkstēja mesendžera signāls, un skatos – Uldis Muzikants. Dīvainākais ir tas, ka viņš man domāto ziņu izdzēsa, pirms es to paspēju izlasīt. Bet nekas. Man izdevās sarunāt fotosesiju jau nākamajā dienā, un taisni brīnums, ka viņš uzreiz piekrita. Sagaidīja mani ar rožu ziedlapiņām apbērtu galdu un iedegtām svecēm – tas viss kā fotosesijas fons, protams. Mani gan piesaistīja arī kāda manekena galva, kas karājās pie griestiem, taču savu galvu man tur nenācās atstāt, tādēļ un arī citu iemeslu dēļ varu teikt, ka fotosesija bija izdevusies. Galvenais, ka interesanti.

Man vispār pēdējā laikā gribas dzīvot interesanti, jo, kad gadi iesliecas mūža otrajā pusē, negribas vairs tērēt laiku garlaicīgai dzīvošanai. Un komunicēt ar Uldi ir interesanti. Vērot, kā viņš redz cilvēkus – tos, kurus pats nofotografējis. Es nezinu, varbūt mīlestība ir pārāk liels vārds, bet viņš uzlūko cilvēkus ar tādu kā apbrīnu un cieņu, caur savu fotogrāfiju it kā apliecinot, ka šis cilvēks savā konkrētajā mirklī ir uzmanības vērts.

Kaut kādā mērā jau viss, ko cilvēks dara, sakausējas kopā, kaut arī tie ir it kā dažādi virzieni. Vēl var teikt, ka šie virzieni tomēr izverd no viena avota. Tā arī ar Uldi Muzikantu un viņa garīgajiem meklējumiem. Uldis, kurš dzied baznīcas korī. Uldis, kurš remontē. Uldis, kurš fotografē. Uldis, kurš nemitīgi izglītojas teoloģijas jomā. Un te nu es nemaz nepārspīlēju – viņš ir studējis Lutera Akadēmijā vispirms specialitātē “Draudžu darbinieki”, vēlāk iestājies atkal, lai studētu specialitātē “Teoloģija un kalpošana”, un tad vēl trešo reizi. Šķiet, ka studēt Lutera Akadēmijā ir viens no Muzikanta pamatstāvokļiem. Uz jautājumu, kādēļ viņš visu laiku mācās, Uldis atbild: “Tāpēc, ka tas ir ļoti interesanti. Nav jau arī nekā labāka, ko mācīties, kā teoloģija. Tas ir diezgan svarīgi... lai es nestāstītu citiem muļķības par to, kas ir baznīca.”

Nupat, šoruden, arī noticis visai nozīmīgs notikums Ulda kalpošanas dzīvē: viņš, kā pats to raksturo, “atsaucoties iekšējam un ārējam aicinājumam”, kļuvis par diakonu. Un tas viss kaut kā veido kopumu. Jo kā fotogrāfs jau arī Uldis kopš 2011. gada Rīgas Doma pārvaldes uzdevumā caur fotoobjektīvu tver garīga rakstura mirkļus un garīguma skartus ļaudis, esot klātesošs dievkalpojumos un citos luterāņu baznīcai nozīmīgos notikumos. Viens no viņa pirmajiem uzdevumiem Doma baznīcā bijusi vitrāžu bildēšana.

“Fotogrāfija ir tāds apstāšanās brīdis, kad es varu iedziļināties kādā konkrētā parādībā. Jūtu baudu darbā, kas prasa lielu koncentrēšanos un izpratni, kā to vislabāk nobildēt. Manā izpratnē, laba bilde ir tāda, kur neviena kadra vieta nav tukša, tāda plakana, bez informācijas. Visā kadra laukumā jābūt kādai pārejai vai faktūrai. Vienu laiku bildēju tikai puķes – tās ir gan caurspīdīgas, gan fakturētas –, un to vienlaikus attēlot ir ļoti sarežģīti. Iemaņas man pēc tam noderēja, bildējot vitrāžas, kas bija mans pirmais uzdevums Rīgas Domā. Vitrāžas arī ir gan grubuļainas, gan caurspīdīgas, to izgaismošana ir sarežģīta, tādēļ pa visu baznīcu liku gaismas, zīda aizslietņus.

Fotografējot baznīcas dzīvi vai rituālus, man ir svarīgi, lai šīs fotogrāfijas apliecinātu, kāda ir baznīcas dzīve, ka tā ir skaista un priecīga un ka tie cilvēki ir cilvēki, tikai viņiem nāk klāt vēl pievienotā vērtība – ticība un rituāls –, ka tas ir ļoti jauki un katrs tur var piedalīties. Man liekas, ka šīm bildēm ir savā ziņā tāda kā misijas, sludināšanas nozīme.”

Nezinu, vai kādam citam fotogrāfam ir tik plaša foto kolekcija ar arhibīskapu emeritus Jāni Vanagu un vēl daudziem citiem mācītājiem. Interesanti, ka fotogrāfiju Uldis izmanto arī kā sarunvalodu, ik pa brīdim iemetot vatsapā kādu bildīti, nereti bez komentāra, jo fotogrāfija taču runā pati, tā vismaz vajadzētu būt. Dažreiz gan klāt ir komentārs. Piemēram: “Šodien man pozēja Konstantinopoles patriarhs Bartolomejs I.”

Arhitektūra ir vēl viena būtiska joma, kas jāpiemin, ja runājam par Uldi Muzikantu. Līdzās cilvēkiem un ziediem tieši arhitektūru bildēt Uldim īpaši padodas, un pamatā tam ir dziļa saprašana. Jau kā mazs puika, arhitektes dēls, viņš zīmējis mājas griezumā – ar visām kāpnēm, pārsegumiem un tā tālāk. Jau lielāks paaudzies, izpaudies pats, būvējot namiņus, turklāt nekādus švakos, pat ar plīti un žāvētavu iekšā. Vēlāk arhitektūru arī izstudējis un šajā jomā kādu laiku strādājis.

Vēl varētu portretēt Muzikantu ar viņa daudzajiem mūzikas instrumentiem. Tos viņš savācis veselu kolekciju! Tur ir ģitāras, kokles, mandolīnas, kontrabass, harmonijs, klavieres, turklāt daļu no tiem – saksofonu, flautu, čellu, ģitāru – tīri pieklājīgi arī māk spēlēt. Visu apguvis pārsvarā pašmācībā, tomēr visai stihiski šad un tad tiekot arī pie kāda profesionāļa padomiem un nodarbībām. Man visu laiku gribas viņam pajautāt, vai viņš ir Muzikants tādēļ, ka spēlē mūzikas instrumentus… bet tas, protams, ir muļķīgs jautājums, jo ne jau viņš izvēlējās savu uzvārdu. Nevarētu gan īsti arī teikt, ka uzvārds izvēlējās viņu, bet – lai nu kā – viņš tomēr ir arī muzikants, un, sakiet, ko gribat, bet pasē – ar lielo burtu.

Zeltaini sarkanā rudens dienā es dodos ceļojumā uz Mandžūriju, lai Muzikantu izvaicātu. Ha! Nē, ne uz to Mandžūriju, kas atrodas aiz Sibīrijas un Ķīnas, bet gan uz kādu ne mazāk teiksmainu apgabalu tepat Latvijā – Liezēres pagastā Madonas novadā. Kad gabaliņš no Vecpiebalgas pabraukts pa šoseju, jāiegriežas lauku ceļā. Līkumu līkumiem, no kalniņa uz kalniņu, un es nokļūstu apreibinoši skaistā vietā. Te ir pārāk skaisti. Un kaut kā mistiski. Dīķis, kurā sakritušie zari rēgojas ārā kā nomesti briežu ragi.

Kad esmu klāt, mistika turpinās – jūtos kā nokļuvusi brīvdabas muzejā (šeit ir zināma sakarība, jo kādu laiku Uldis Muzikants ir strādājis arī Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā), tikai tādā dzīvīgākā un mākslinieciski advancētākā versijā. Šī māja, kuras vārds ir “Skanuļi” (it kā ar Muzikanta uzvārdu vēl būtu par maz), pirmo reizi vēstures avotos minēta 1860. gadā. Visai brīnumains ir arī veids, kā Muzikants pie šīs mājas ticis. To viņam uzdāvinājusi kāda sieviete. Par to es tomēr nemaz tik ļoti nebrīnos, redzot, kā mirdz sieviešu acis Muzikanta fotogrāfijās.

Muzikants un dēli pirms manas ierašanās ir strādājuši pie mājas bēniņu grīdas seguma. Kā jau ļoti sena māja, arī šī ir nemitīgā procesā. Uldim un viņa sievai, izcilajai māksliniecei, bērnu grāmatu ilustratorei Gundegai Muzikantei, ir trīs nu jau pieauguši bērni: meita Madara un divi dēli, kurus šeit satieku, – Gustavs, kurš, apliecinot savu uzvārdu, spēlē pankroka grupā “KGDJ” (“Ko gan darītu Jēzus?”), kā arī “Jāņa Vanadziņa trio+”, un Valters, kurš jauno dzejnieku aprindās zināms kā Valters Liberts. Kad man pastāsta, ka Valtera pēdējais dzejolis radījis skandālu, manī klusi iedegas intriga noskaidrot, ko īsti šis savārījis, jo – ar ko gan mūsdienās vēl var raisīt pārliecīgu viļņošanos? Nu tagad zinu, bet jūs varat noskaidrot paši.

Atslēgas vārds ir “Preiļi”, ļoti daudz Preiļu. Man tiek arī dzejnieka tikko samaltā kafija, un es, lai gan gaisotne ir visnotaļ kā ar savējiem, nedaudz nervozējot, pieleju pienu, kad biezumi vēl nav pietiekami ievilkušies un nosēdušies. Atzīstu, ka tā ir pašas vaina, uz ko Valters man saka: “Ja tu ataudzētu ūsas, varētu caur tām izkāst.” Vispār Muzikanta un dēlu trio ir tāda radoši un darbīgi sprakšķoša savienība (“Ja par mani runā, tad mana ģimene jau arī ir tā, kas mani ir izveidojusi. Pirmkārt jau bērni ir tie, kas veido, un joprojām viņi veido, ka kļūstu elastīgāks,” saka Uldis.)

No dēliem es arī šo to uzzinu par tēvu: viņam esot talants kaut ko darīt tā, lai izskatītos, ka tur nekas nav darīts. Tēvs tam piekrīt un rāda man sienu, kuru iepriekš nojaucis un uzcēlis jaunu. Lai senās mājas neperfektumā iederētos, siena nu nav nedz īpaši taisna, nedz gluda, bet ļepena, kā smej Muzikantu trijotne. Vēl man tiek stāsts par aitādām, kuras Muzikants, tēvs, sadomājis izmazgāt cementa jaucējā, sak, tā pati veļasmašīna vien ir, taču aitādām nogājusi visa villa.

Kamēr es Muzikantam uzdodu jautājumus, uzminiet, ko viņš dara? Protams – fotografē! Un vienlaikus stāsta par pāreju no tehniskajiem, ar arhitekta profesiju saistītajiem darbiem uz fotografēšanu:

– Sāku fotografēt, jo, darot tikai tehniskas lietas, pārvadājot materiālus, skrūvītes, man trūka radošuma. Tāds celtniecības darbu pieskatītāja darbs – tas jau nav interesants. Tad es aizgāju par fotogrāfu. Tur ir ātrs rezultāts un vari strādāt viens. Bildes man bija pietiekami labas, lai mani jau tā sauktajos amatiera laikos aicinātu publicēties žurnālos. Un tad vienā brīdī es sāku mācīties profesionāli to darīt. Poligrāfijas apgāds “POLAP” rīkoja kursus, tika uzaicināti dažādi pasaules līmeņa profesori, laboranti.

Viens no tiem bija Tamperes Vizuālās komunikācijas institūta direktors Matti J. Kaleva, kurš man iemācīja strukturēt domāšanu un palīdzēja izveidot pašam savu foto kursu programmu. Viņš analizēja bildes pēc piecu soļu metodes. Ja šos piecus principus īsteno, tad bilde ir emocionāli un profesionāli laba. Saīsinājumā tie ir CLEPS – composition, light, expression, pose, story jeb kompozīcija, gaisma, izteiksme, poza, stāsts. Balstoties uz šo, es izveidoju savu metodi, to papildinot ar zināšanām, ko esmu ieguvis zīmēšanas kursos. Sākotnēji foto tehniku gādāju par naudu, ko nopelnīju, remontējot dzīvokļus, bet ar laiku jau pārgāju tikai uz fotogrāfa darbu.

Gunārs Binde [Uldis Muzikants ir beidzis Gunāra Bindes un Zigurda Bilzoņa vadītos kursus, – aut.] mums teica, ka labāk ir rakt grāvi – tikmēr ir brīva galva domāt par fotomākslu –, bet es tā nedomāju, es labāk strādāju par fotogrāfu. Man “grāvja rakšana” bija darbs žurnāliem, kur es bildēju puķītes un skaistas sievietes viņu interjeros.

– Esi teicis, ka tev ir svarīgi, lai bilde ir saturiski ietilpīga. Ko tas tev nozīmē?

– Māksla sākas tajā brīdī, kad attēls kļūst par tēlu, – tā mācīja Gunārs Binde. Vēl ir sacīts: mākslas darba saturu veido skatītājs no savas pieredzes. Tur arī ir šī ietilpība. Labs mākslas darbs ļauj skatītājam tur ielikt savu stāstu, savu pieredzi. Fotogrāfs izdara savus secinājumus atkarībā no tā, kā pasaule attiecas pret viņa bildēm.

Es labprāt fotografēju tā, lai neviens neredz vai nesaprot, ka viņu bildē. Man tas ļoti patīk, es to tramvajos esmu darījis, veikalos Latgalē esmu bildējis pārdevējas... Ir būtiski, lai cilvēki nesāk pozēt. Tās nav bailes, ka kaut ko aizrādīs, tas ir dabiskuma un dokumentalitātes dēļ.

– Kā šo piecdesmit gadu laikā, kopš fotografē, ir pārsvārstījies tas, kas tev fotogrāfijā svarīgs?

– Kādreiz man likās, ka labākais, ko var fotografēt, ir skaistas sievietes, un vislabākais, ja viņas ir plikas. Mēs ar Kreicbergu [Jānis Kreicbergs (1939–2011), latviešu fotomākslinieks, – aut.] braucām plenēros, sametāmies kādu naudiņu, noīrējām autobusu uz Kolku, piemēram, un braucām, bildējām meitenes. Un tad vienā brīdī es sapratu, ka tās skaistās sievietes nav tas pats interesantākais. Viņas interesē tikai ārējais skaistums, tas, lai viņas būtu nofotografētas tā, kā viņas grib, bet man patīk eksperimentēt, kaut kā izākstīties, katru reizi ko citu vēl izdomāt.

– Tu strādā līdz vēlai naktij. Kā tu to vari izturēt?

– Nevaru jau, veselība sāk just. Kaut kur lasīju, ka statistiski fotogrāfi mirst septiņus gadus agrāk. Katru dienu uzņemu vidēji tūkstoš divsimt bilžu, no tām atlasīt trīsdesmit piecas ir diezgan liels izaicinājums – tas man prasa kādas divas stundas. Tad tās ir jāapstrādā, un ap četriem rītā varu sūtīt klientam, lai viņš jau no rīta var likt sociālajos tīklos. Kādu laiku esmu bildējis arī ar telefonu, jo bildes bija vajadzīgas ātrāk. Taču tad šīs bildes nav tik vērtīgas.

– Ja tev būtu neierobežoti laika resursi, ko vēl tu gribētu apgūt?

– Tad laikam neko. Jo, ja ir bezgalīgs laiks, tad nav iemesla steigties.

Runājot ar Uldi Muzikantu par fotografēšanas bumu, kad pēdējos gados nu jau teju visi un lielos daudzumos fotografē, man top skaidrs, ka prasmīga un izglītota fotogrāfa pieredze un zināšanas tomēr ir neaizstājamas, protams, ņemot vērā, ka arī fototehnika ir iegādāta atbilstoša. Tieši tādēļ izcili fotogrāfi bija un ir pieprasīti. Arī Muzikantam darba nav trūcis. Vienīgais, par ko es nebeidzu brīnīties, ir tas, kā viņš nav izdedzis. Nav jau tā, ka mūsdienās visiem būtu jāizdeg (reizēm šķiet, ka tas pat kaut kā ir nācis modē), bet visas tās vēlās naktis, tie miljoni un miljoni bilžu... Un tomēr – Muzikants atkal paķer rokā fotoaparātu un knipsē, kaut arī ir brīvdiena un intervija jau ir beigusies, saules stari krīt slīpi, un es improvizēju uz viņa elektriskajām klavierēm. Bez patikšanas jau tur nevar, un Muzikants atzīst: “Vispār man fotogrāfa darbā patīk tas, ka es iepazīstos ar pašiem labākajiem.”

Varu vien piebilst, ka man manā darbā arī patīk tas, ka iepazīstos ar pašiem labākajiem.

Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija. Projekts "Iedvesmai nav vecuma" tapis sadarbībā ar laikrakstiem "Saldus Zeme", "Druva", "Stars", "Neatkarīgās Tukuma Ziņas", "Laimīgā Programma" un žurnālu "Patiesā Dzīve".