Medmāsa Rita Zakare Ādažos: Bērnu uzticība – vislielākais gandarījums ^{Apriņķis.lv}

– Jūs par medmāsu strādājat jau daudzus gadus, tostarp vairāk nekā divdesmit piecus – Ādažu vidusskolā. Vai tā bija jūsu sapņu profesija bērnībā?

– Jaunībā es gribēju kļūt par filoloģi, jo man vienmēr ir paticis lasīt. Kad man bija divdesmit četri gadi, pirmais dēliņš ļoti smagi applaucējās, tobrīd biju otrā puisīša gaidībās. Redzot, kā tika palīdzēts manam dēlam, pieņēmu lēmumu, ka man ir jāapgūst šī profesija. Kad es aizgāju mācīties medicīnu, man jau bija piedzimuši abi puikas, jaunākajam vēl nebija pat gads. Gribēju gan studēt ķirurģiju, bet bērni mazi, un medicīnā jau nav neklātienes.

Var teikt, ka gadījums ar dēlu manī radīja lielu motivāciju apgūt šo profesiju. Kad aizgāju mācīties par māsiņu, Kaula kungs [Alberts Kauls (1938–2008), kolhoza “Ādaži” vadītājs, – aut.) būvēja bērnudārzu “Strautiņš”. Viņš teica: “Re, pabeigsiet un varēsiet nākt strādāt.” Taču es pabeidzu studijas ātrāk, nekā bērnudārzs tika uzbūvēts. Tolaik pēc studijām parasti nosūtīja, kur jāstrādā, tāpēc vispirms strādāju psihoneiroloģiskajā bērnunamā Baltezerā.

– Filoloģija tā arī palika nepabeigta?

– Toreiz bija ļoti liels konkurss uz filologiem, un es neizturēju konkursu. Kuriozi, bet konkursa komisijā bija nākamā vīramāte. (Smejas.) To konstatējām tikai pēc gadiem.

– Līdz atgadījumam ar dēlu nekādas intereses par medicīnu nebija?

– Nē. Protams, bērnībā jau visi spēlēja dakteros, un manam lielajam lācim arī bija zils dibens ar tintes pildspalvu saspricēts.

– Pēc darba Baltezerā pārgājāt uz “Strautiņu”?

– Jā, kad “Strautiņu” uzbūvēja, pārgāju strādāt tur kopā ar dakterīti Gudrīti Dambi, kura visu mūžu veltījusi pediatra darbam Ādažos. Deviņdesmito gadu pārmaiņu laikos “Strautiņš” tika likvidēts, un dakterīte pārgāja strādāt uz skolu. Lai cik savādi tas būtu, kādā naktī nosapņoju, ka daktere mani aicina strādāt skolā. Nākamajā dienā viņa man zvanīja, sakot: “Ritiņ, es gribu, lai tu nāc pie manis strādāt par māsiņu.” Atbildēju viņai, ka es jau to zinu. (Smejas.)

Ar dakterīti Dambi, kurai es visu mūžu būšu pateicīga, kopā nostrādājām trīsdesmit gadus. Viņa bija izcila pediatre. Izcila! Reiz, kad viņa jau bija pensijā, gāju pie viņas ciemos, un viņa man atzinās: “Ja man vēlreiz dzīvē būtu lemts strādāt, es tikai tevi gribētu par māsiņu.” Domāju, ka tas ir augstākais novērtējums, ko esmu saņēmusi. Man ir laimējies arī ar tagadējo skolas ārsti, ar kuru esam kopā divpadsmit gadus. Vispār sākumā domāju, ka strādāšu kādā klīnikā. Taču jāatzīst, ka bērni man ir bijuši tuvi vienmēr. Ir teiciens, ka nevajag nolaisties līdz bērna līmenim, bet man gan gribas teikt: Dievs, dod mums pacelties un sasniegt bērnu līmeni. Kontakts mums veidojas dabiski, un ir patīkami ar viņiem sarunāties.

– Jūs pieminējāt novērtējumu. Vai darba gaitās skolā bijis arī kāds īpašs gadījums, par kuru bijis liels gandarījums?

– Ziniet, kā ir, – ja bērns ienāk kabinetā raudošs, viņam no tā jāiziet neraudošam. Tagad daudzi bērni, kas jau izauguši, mani atpazīst uz ielas un saka: “Jūs bijāt kā miera osta.” Ir bērni, kas saka: “Dakterīt, es esmu jums ļoti pateicīga, jo jūs toreiz man palīdzējāt. Atceraties?” Protams, ka es vairs neatceros, jo manā kabinetā ir bijis ļoti daudz bērnu. Lielākais gandarījums ir par to, ka konkrētajā brīdī es esmu varējusi būt bērnam mierinājums un atbalsts. Patīkami, ka to atceras pat pēc daudziem gadiem. Ja bērns atrod ceļu līdz manam kabinetam un man uzticas – tas ir milzīgs gandarījums. Man nav bijis neviena rīta, kad es uz skolu nāktu negribot. Man šis darbs ļoti, ļoti patīk. Turklāt, ilgus gadus strādājot, es redzu, cik bieži ir vajadzīga psihoemocionālā palīdzība, it sevišķi lielajās skolās.

– Tā tas ir bijis vienmēr, vai tā tomēr ir pēdējo gadu problēma?

– Man šķiet, ka tas tomēr vairāk ir pēdējos gados attīstījies. Bērns jau nedzīvo atsevišķi no sabiedrības un ārējās vides, kas viņu ietekmē. Bērni ir kļuvuši jūtīgāki. Mūsu kabinetā ir klusa un mierīga vide, kas ir piemērota tam, lai bērns atvērtos un izstāstītu savu problēmu. Nepieciešamības gadījumā mēs iesaistām mūsu atbalsta komandu un klašu audzinātājus.

– Ādažu vidusskola ir lielākā skola Latvijā pēc skolēnu skaita. Kādus izaicinājumus tas rada?

– Neapšaubāmi, ka vairāk ir arī traumu, jo bērni starpbrīžos ir ļoti kustīgi. Sports pats par sevi ir traumatisks. Tomēr man jāatzīst, ka, gadiem ejot, bērni nekļūst veselāki, lai gan dzīves kvalitāte ir daudz labāka nekā kādreiz. Ir ļoti daudz nopietnu veselības problēmu, tajā skaitā saistībā ar uzturu. Ir daudz alerģiju, noteikti vairāk nekā agrāk.

– Tas nozīmē, ka veselības tendences gadu gaitā ir mainījušās?

– Jā, tā var teikt. Iespējams, tas ir tāpēc, ka izmeklēšana ir krietni uzlabojusies, kaites atklāt ir vienkāršāk, bet varbūt arī sabiedrība vienkārši kļuvusi neveselāka. Ir ļoti lielas stājas problēmas. Protams, skolēniem ir ārkārtīgi smagas somas, kas to var ietekmēt. Mums ir koriģējošās vingrošanas. Daļa skolēnu, protams, sporto un ārpus skolas nodarbojas ar fiziskām aktivitātēm, citi ne. Un mazkustīgums jau nekad nav veicinājis veselību. Tagad ir planšetes un telefoni, kas diemžēl ir ļoti pārņēmuši jauno paaudzi. Tiem, kuri nesporto, agri vai vēlu rodas veselības problēmas. Ikvienam ir vajadzīgas kustības, bet bērniem – jo īpaši.

– Un kā laika gaitā ir mainījušies skolas medmāsas pienākumi?

– Jāsaka, ka agrāk mums no valsts puses bija lielāka uzticēšanās. Tagad Ministru kabineta noteikumi ir strikti un savā ziņā mūs ierobežo, iespējams, ka kaut kādā mērā ir pārprasta bērnu aizsardzība. Tagad bez vecāku ziņas nedrīkst darīt praktiski neko – ne tableti iedot, ne matiem pieskarties… Kādreiz šķita vienkāršāk. Pēdējos piecos, desmit gados viss kļuvis sarežģītāk. Mūsu primārais uzdevums taču ir palīdzēt bērnam, mēs esam apguvuši profesiju, un mums ir visas nepieciešamās zināšanas.

– Pavisam nesen pat bija diskusija par to, vai skolā vispār ir nepieciešama medmāsa…

– Tur jau dakteris Apinis ļoti jocīgi izteicās. Nez vai viņš ir paviesojies kādā Latvijas skolā un iepazinies ar situāciju tur. Skolas medmāsas jau ne tikai tabletīti iedod; ir situācijas, kad pieņemt ātru un pareizu lēmumu var tikai cilvēks ar medicīnisko izglītību, bet ne pedagogs vai direktors. Spektrs ir ļoti plašs – bērni ģībst, viņiem ir lēkmes. Pat ja klases audzinātājs iziet pirmās palīdzības kursus, ir lietas, kas jāveic jomas speciālistam. Ir tikai apsveicami, ka skolas vadība un pašvaldība uzskata, ka mediķis ir vajadzīgs.

– Kāda ir skolas medmāsas tipiskā ikdiena?

– Dienas, protams, atšķiras cita no citas. Mēs ikviens esam dabas sastāvdaļa, un uz bērniem, izrādās, pilnmēness arī atstāj ietekmi. Mēs abas [ar skolas ārsti Unu Cauni, – aut.] kļūstam nedaudz uzmanīgas, kad tuvojas pilnmēness. (Smejas.) Tajās dienās ir vairāk traumu, bērni ir nesavaldīgāki, ir vairāk nesaskaņu. Ir dienas, kad durvis tiek virinātas visu laiku, bet ir arī mierīgās dienas. Ir visādas nelielas brūcītes, kritieni, sasitumi. Ļoti daudziem bērniem asiņo deguns, bet tas droši vien ir piesārņotības rezultāts, deguna kapilāri kļuvuši jutīgāki. Agrāk deguntiņi tik ļoti neasiņoja, kā tagad.

– Vai mainās bērnu sūdzības atbilstoši gadalaikiem?

– Jā, protams. Septembra sākums bija vienkārši “grandiozs”, man šķita, ka klases ir pustukšas. Nesapratu, kāpēc šogad bērni tik ļoti slimo. Tagad situācija ir stabilizējusies. Ir periodi, kad izteiktākas ir vīrusu saslimšanas. Tiesa, jāatzīst, ka reizēm bērni uz skolu nāk pusslimi, tā aplipinot klasesbiedrus. Un tad jau tā ķēdīte aiziet… Diemžēl vecāki negrib bērnu ar iesnām un klepu turēt mājās, jo domā – ja temperatūras nav, tad viņš var iet uz skolu.

Vai skolēni medicīnas jomā ir izglītoti un apzinīgi? Jā. Citreiz bērnam brūcīte ir ļoti maza, bet viņš tik un tā ienāk, lai mēs nodezinficējam. Reizēm brūci knapi var saskatīt. (Smejas.) Kad pie mums pārnāk no sākumskolas, mēs arī iedrošinām un izstāstām, kādos gadījumos pie mums var nākt.

– Kādu redzat savas profesijas lomu nākotnē?

– Īpaši lielajās skolās, kāda ir arī Ādažu vidusskola, atbalsta komandai ir jābūt – sociālajam pedagogam, psihologam un, protams, mediķim. Es neredzu, ka varētu būt skola bez mediķa. Varbūt es idealizēju, jo esmu pieradusi, kā mēs strādājam. Ir dienas, kad mums pieņemšanā bijuši trīsdesmit, četrdesmit un pat vairāk bērnu. No rīta nekad nevar zināt, kā tā diena izvērtīsies. Pie mums jau nāk ne tikai bērni, bet arī pedagogi. Viņiem arī ir stresainas situācijas, paaugstināti asinsspiedieni, galvassāpes un citas problēmas. Ir labi, ka ir viena vieta, kur ikviens skolas iemītnieks var atnākt un saņemt palīdzību.

– Kā jūs atpūšaties pēc tik intensīvām darba dienām?

– Daudz lasu grāmatas un izglītojos, lai zinātu jaunāko medicīnā. Man patīk Latvijas daba, es ļoti daudz staigāju. Tāda laime ir dzīvot Ādažos – tepat jūra, meži, ezeri. Viss ir, nekur nav jābrauc. Latvija ir izcila zeme. Ikvienam varu ieteikt  – pirms dodies tālās zemēs, vispirms palūkojies uz savējo. Es jau ilgi dzīvoju šajā zemītē, bet aizvien atrodu arvien jaunas un skaistas vietas Latvijā, kur līdz šim nav būts. Mūsu Latvijā ir daudz pērļu. Ne velti saka, ka Latvija ir Dieva zeme. Agrāk, kad vīrs vēl nebija devies mūžībā un dzīvojām Carnikavā, audzēju ziedus. Saka, ka ir trīs lietas, kuru dēļ dzīvot, – bērni, ziedi un mūzika.

– Kādi ir jūsu iecienītākie ziedi un mūzika?

– Margrietiņas un klasiskā mūzika. Ļoti patīk!