Saruna kļuvusi par mīnu lauku Apriņķis.lv
- Autors: Viktorija Slavinska-Kostigova
Foto - unsplash.com
Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors filozofs Vents Sīlis pauž domu, ka mēs dzīvojam laikmetā, kad ir zudusi kopīgā nozīmju telpa, kurā iespējams saprasties. Un sarunāties kļuvis pat bīstami. “Konteksts savulaik bija kultūras skelets. Izglītība, kas sevī ietvēra padziļinātu literatūras analīzi, kultūras vēsturi, matemātiku, bioloģiju un ķīmiju, kā arī filozofijas pamatus. Pati valoda ir sašķēlusies, un līdz ar valodu – domāšana. Katrs dzīvo savā algoritmiskajā nišā, kur vairs nav “sabiedrības”, bet gan personalizētu ziņu plūsma, kas izolē katru no mums savā informācijas burbulī,” pārdomās dalās filozofs.
Rezultāts pārmaiņām ir šāds – sarunāties kļuvis bīstami. “Katrs vārds var tikt interpretēts kā provokācija, katrs jautājums – kā aizvainojums, katra refleksija – kā ideoloģisks uzbrukums. Vienota konteksta trūkums nozīmē, ka nav vairs atsauces sistēmas – nav, kur piestiprināt nozīmi. Agrāk cilvēks varēja pateikt “taisnīgums” vai “brīvība”, un sarunbiedrs zināja aptuveni, par ko ir runa, bet tagad šie vārdi ir kodēti dažādos semantiskos DNS,” spriež V. Sīlis.
Viņaprāt, vienam “brīvība” nozīmē tiesības būt ultraegoistam, citam – atteikšanos no jebkādas sociālas hierarhijas jo tas viss esot “patriarhāts”, vēl citam – tiesības mainīt dzimumu vai atteikties no vakcinācijas. Ar to viņš saredz, ka saikne starp brīvību un atbildību, kas izpaužas kā cieņa un paškontrole, ir pazaudēta. Šajā stāvoklī “saruna kļuvusi nevis par dialogu, bet par šķēršļiem bagātu mīnu lauku”.
Filozofs norāda, ka algoritmi čukst: “Tev ir taisnība, viņi visi ir muļķi.” Ja taisnība katram sava, tad beigu beigās otra viedoklis tiek devalvēts līdz ekskrementam. Tādēļ slavenā “katram sava taisnība” ir izrādījusies lēta valūta – tā palikusi bez vērtības, jo netiek konvertēta saprašanā. Vēl vairāk – tā ir kļuvusi par mazvērtības kompleksu un neirožu cietoksni, kas veiksmīgi atraida ne tikai svešus viedokļus, bet arī faktus.
“Tas, ko pieredzam, ir hibrīdkarš. Ne jau tikai starp valstīm, bet starp interpretācijām. Tas ir karš, kas notiek nevis par teritorijām, bet par nozīmēm; nevis par resursiem, bet par uztveri. Cilvēku apziņa kļuvusi par kaujas lauku, kur notiek cīņa par to, kā vispār saprast pasauli. Diemžēl arī publiski pieejamā izglītība (atšķirībā no tiešām labas izglītības renesanses laikmeta izpratnē – kā skolas, kur cilvēks mācījās būt par brīvu pilsoni) šajā cīņā vairs nav reāls palīgs, jo mūsdienās tā pati ir kļuvusi par fragmentētu nozaru kopumu, nevis par kopīgu pasaules izpratnes pamatu. Tās vietā ir iestājusies informācijas hiperinflācija – pārbagātība –, kas ironiski noved pie domāšanas nabadzības. Zināšanas tiek aizstātas ar viedokli, viedoklis – ar emociju, bet emocija – ar reakciju,” skaidro RSU profesors.
Tomēr cilvēks nevar dzīvot bez konteksta, ko viņa dzīvē ienes citi cilvēki, kas atrodas līdzās. Bez tā viņš nespēj ne mīlēt, ne saprast, ne piedot. Konteksts ir psihiskās un sociālās realitātes audums, kas ļauj ieraudzīt otru kā “tu”, nevis kā svešinieku.
Kā uzskata V. Sīlis, mūsu laikmeta lielākais uzdevums nav atgriezties pie vecās vienotības, bet izveidot jaunu – apzinātu kontekstu, kas balstās nevis piespiedu vienprātībā, bet spējā klausīties, domāt un atšķirt.
Patiesā brīvība, viņaprāt, sākas tur, kur cilvēks apzinās savu atbildību par līdzcilvēkiem – un pirmām kārtām par kopīgo valodu, par kopīgo telpu, par kopīgo nākotni. Savā “Facebook” ierakstā filozofs atgādina: “Mēs esam sociālas būtnes, un mūsu izdzīvošanu nosaka nevis spēks vai individualitāte, bet spēja vienoties par koordinētu rīcību. Ja zaudēsim spēju atrast kopīgu valodu, mēs zaudēsim ne tikai pašu valodu, bet arī latviešu tautiskuma un valstiskuma apziņu. Jo valsts sākas nevis ar sadrumstalotību, bet ar vienošanos – ar to, ka mēs vēl spējam saprasties un būt kopā.”