Guntis Kalme: Priekšnosacījums Apriņķis.lv
- Autors: Guntis Kalme, uzruna pie Vīķu kroga kritušo 8. Daugavpils kājnieku pulka karavīru pieminekļa 3. novembrī
Foto - Rīgas valstspilsētas pašvaldība
“Ticībā mēs noprotam, [..] ka no neredzamā cēlies redzamais.” (Ebr 11, 3)
Šajos Svēto Rakstu vārdos ir izteikts pasaules radīšanas pamatprincips – no neredzamā tiek radīts redzamais. Neredzamais priekšnosacījums, lai arī acīm slēpts, taču ir efektīvs, iedarbīgs cēlonis visai pasaulei.
Tūlīt, 11. novembrī, svinēsim svētkus par godu Rīgas atbrīvošanai no Bermonta. Kauja un uzvara 1919. gada 3. novembrī šeit, Kleistu apkārtnē pie Vīķu kroga, Latvijas militārajā vēsturē tiek definēta kā priekšnosacījums Rīgas atbrīvošanai: “8. Daugavpils kājnieku pulka vienībām izdevās ieņemt ļoti labi nostiprinātās Dzelzsdivīzijas aizsardzības pozīcijas Bolderājas-Priedaines kāpu grēdā un Spilves pļavās, kā arī ar kaujām ielauzties Pārdaugavas apdzīvotajā daļā – Kleistu apkārtnē, kur bija izvietotas Rietumu brīvprātīgo armijas kājnieku rezerves vienības un artilērija. Kaujas rezultātā tika radīti svarīgi priekšnoteikumi tālākajai Rīgas atbrīvošanai.”
Kādēļ mēs pulcējamies te, pie pieminekļa 8. Daugavpils pulka karavīriem? Pirmkārt, tā ir vēstures izziņa; otrkārt, tā ir simboliska pateicība viņiem; treškārt, tagad, Krievijas hibrīdkara pret Latviju un Rietumu pasauli un konvencionālā kara pret Ukrainu kontekstā, tas ir mudinājums radīt mūsu priekšnoteikumus iespējamām nākotnes cīņām.
Tātad latvju cīnītāju uzvara šeit pirms vairāk nekā 100 gadiem radīja priekšnosacījumus Rīgas atbrīvošanai. Bet tas nozīmē, ka pirms kaujas katram karavīram bija jāizcīna vēl kāda cita cīņa un jāgūst cita uzvara, lai radītu šīs kaujas un šīs uzvaras priekšnoteikumus. Proti, tā bija uzvara katram savā dvēselē pār savu nedrošību, neziņu, samulsumu, apjukumu, dabiskām bailēm tikt ievainotam vai krist, pašsaglabāšanās instinktu – jebkādu traucējošu, kavējošu psiholoģisku stāvokli, kas katram varētu būt bijis pirms kaujas.
Cīnīties – tas nozīmē vispirms uzvarēt pašam sevi. Tas nozīmē izraut, izcelt, izravēt sevi no ierastās komforta zonas, kur jūtamies labi, ērti, tīkami un droši, un tīšām, varmācīgi sevi iegrūst situācijā, kur nekas nav garantēts, kā tikai svins no pretinieka puses.
Tikai uzvara šajā frontē rada priekšnosacījumu uzvarai ārējā frontē pār reālo pretinieku. Tas ir gribas lēmums: es iešu, celšos, cīnīšos, lai ko tas arī prasītu.
Šis piemineklis faktiski vēsta: mēs, 8. Daugavpils kājnieku pulka karavīri, pārvarējām savas cilvēciskās bailes, neziņu, nedrošību un mulsumu un tāpēc, ka spējām uzvarēt sevi, mēs spējām arī gūt uzvaru pār pretinieku.
Šis vārdos neizteiktais apgalvojums nu uzdod retorisku jautājumu mums: un kā rīkosieties jūs, puiši un meitas no 21. gadsimta, kad ienaidnieks būs pie jūsu nama sliekšņa?
Vienīgā pareizā un adekvātā atbilde uz to ir: es arī uzvarēšu sevi un iešu cīņā; mēs arī pārvarēsim jebkādus aizbildinājumus un dosimies kaujā!
Ja viņi toreiz varēja, tad varēsim arī mēs šodien. Jāvar. JĀVAR.
Vēsture, precīzāk, varonīgā Ukraina, ir devusi mums priekšrocību – laiku sagatavoties eksistenciālam pārbaudījumam. Mēs nezinām, cik ilgi šī iespēja vēl pastāvēs, tāpēc izmantosim to maksimāli lietderīgi un intensīvi. Iekšēji un ārēji. Tas, ko varam un kas mums jāveic, – jāizcīna šī iekšējā uzvara, jārada morālie priekšnoteikumi ārējām uzvarām. Lai no neredzamajām uzvarām mūsu iekšējā pasaulē Dievs varētu radīt uzvaras arī ārējā.