Dzintars Dreibergs: Okupācijas laikā "TTT" spēles deva cilvēkiem ticību sev ^{Apriņķis.lv}

– Kurā brīdī jums kļuva skaidrs, ka veidosiet filmu par “TTT” basketbolistēm un viņu stāstu?

– Filmējot “Dvēseļu puteni”, man radās sajūta, ka gribētu uztaisīt kaut ko vieglāku un par tēmu, kas man ir ļoti tuva, – par basketbolu. Es pats kādreiz trenējos. Kad strādāju pie “Dvēseļu puteņa”, tobrīd bija skaidrs, ka nākamā filma būs par “TTT”.

Pasaules mērogā no visiem Latvijas sporta sasniegumiem tieši “TTT” sportistes ir fenomens. Ne velti viņas ir Ginesa rekordu turētājas – trīs desmitgades pēc kārtas bija čempiones, uzvarēja nozīmīgākajās Eiropas līgās un tika atzītas par 20. gadsimta labāko komandu sportā. Skaidrs, ka šis stāsts bija jāizceļ gaismā.

– Kāds bija praktiskais darbs filmas veidošanā? Uz kā bāzes tika veidots “TTT” stāsts?

– Sākās viss ar manu interesi – kas īsti ir TTT un kā šo stāstu izstāstīt. Uzzināju par Uztupi-Karamiševu, jo viņu pieminēja vairākas “TTT” spēlētājas. Patiesībā Uztupe-Karamiševa atdeva visu mūžu “TTT”, bija “zibensnovedēja” un galvenā komandas saliedētāja. Arī Semjonovu viņa paņēma savā paspārnē, citādi viņa, visticamāk, nepaliktu komandā. Tā sāka veidoties gandrīz mitoloģiskais tēls.

Izrādījās, ka, lai gan Uztupe-Karamiševa bija pirmā “TTT” kapteine, viņa basketbolu spēlēja jau desmit gadus pirms tam un bija vienīgā latviete PSRS izlasē. Viņa nebija gara auguma spēlētāja kā Kristaps Porziņģis, Andris Biedriņš vai Semjonova – viņa bija saspēles vadītāja. Tas bija ļoti grūti, jo, kā stāstīja citas spēlētājas, latviešus PSRS laikā dēvēja par fašistiem. Viņus nemodināja uz treniņiem, speciāli bojāja formu, lika justies nevēlamiem. Uztupe-Karamiševa bija pirmā un viena pati šādā vidē vēl Josifa Staļina laikos. Iedomājieties, cik smagi tas bija.

Tad atklājās arī viņas ģimenes stāsts. Viņai bija brālis – Latvijas brīvvalsts laikā ļoti perspektīvs basketbolists. Viņu iesauca leģionā, un viņš neatgriezās. Uztupes-Karamiševas brālis negribēja riskēt atgriezties Latvijā, jo zināja, ka viņa ceļš aizvestu uz Sibīriju. Uztupe-Karamiševa to saprata un nolēma spēlēt basketbolu, lai brāli atrastu, jo sportistiem bija atļauts ceļot. Tas radīja stāstu par mērķtiecīgu cilvēku. Čeka viņu visu laiku pārbaudīja, jo zināja, ka brālis ir ārzemēs. Viņai nedrīkstēja atļaut izbraukt no PSRS, bet viņa turpināja spēlēt, dzīt sevi uz priekšu un nepadoties, līdz sasniedza mērķi.

Kad uzzini šādu stāstu un apzinies, ka tas ir nezināms, kā no vēstures lapām izdzēsts, gribas to izstāstīt. Vienlaikus tas man lika domāt, cik daudz ir bijis šādu cilvēku, kas daudz darījuši Latvijas labā, bet palikuši nezināmi. Tas laiks sakrīt ar periodu, kad latvietis iemācījās apklust, nerunāt un drošības labad nevienam neko nestāstīt.

Sports atsedz vēl brutālāku ainu par mūsu klusēšanu un identitāti. Sportā mēs vienmēr esam bijuši lieli patrioti – gan hokejā, gan basketbolā. Cīnāmies, kliedzam “Latvija!”, dziedam ar asarām acīs. Bet šādas uzvedības ikdienā mums nav. Daudziem latviešiem ir grūti būt apzinātiem patriotiem ikdienā. Sportā tas izdodas, bet ikdienā ne.

Šķetinot pēckara gadus, kļūst skaidrs, kāpēc tas tā izveidojās. Cilvēks ikdienā klusē, labāk neko lieku neteikt, bet basketbola spēlēs viņš saprot, ka drīkst no sirds izkliegties un atbalstīt savējos. Neviens nevarēja iestāstīt, ka austrumu pusē ir labāki sportisti, jo mūsu meitenes viņus vienkārši uzvarēja vienos vārtos.

PSRS darīja visu iespējamo, lai mēs nesajustos pārāki. PSRS izlasē nekad neņēma vairāk par vienu vai divām latviešu spēlētājām, lai gan varēja uzņemt vismaz desmit. Ja bija jāspēlē pārbaudes spēles starp “TTT” un PSRS izlasi, viņi noņēma Skaidrīti Smildziņu, kas bija tā laika labākā spēlētāja pasaulē. Bet “TTT” tāpat vinnēja PSRS izlasi. PSRS zaudēja Amerikas izlasei, “TTT” uzvarēja. To nevarēja noslēpt, jo sportā ir rezultāti.

Pēckara gados tas ir iedvesmas brīdis tieši caur basketbolistēm, – vienalga, ko mums stāsta, mēs esam stipri. Kas var būt iedvesmojošāks par šīm meitenēm, kas nāk un uzvar visu šo “sarkano mašīnu”?!

– Caur sportu izveidojās stāsts par Uztupes-Karamiševas individuālo mērķi – satikt savu brāli –, un tas izvērsts plašāk – par Latviju okupācijas laikā, par dzīvi okupācijas laikā?

– Jā, sākumā man gribējās vieglu stāstu par basketbolu. Vienu brīdi pat domāju, ka tas varētu būt mūzikls, kur spēlētāja dzied, stāvot uz soda līnijas. Bet, sākoties tam ārprātam austrumu pusē, sapratu, ka fundamentāli ir jāķeras klāt lietām, kas mūsu identitātei ir būtiskas un daudzus gadus nav izstāstītas. Tas man ļāva paraudzīties plašāk un uzdot jautājumu: kāpēc toreiz tik daudzi tūkstoši gāja uz “TTT” spēlēm?

Diemžēl šodien sieviešu basketbols nav tik populārs, bet toreiz bija citādāk – cilvēki pat kāpa kokos, jo spēles bija pārpildītas. Uzdodot jautājumu, kāpēc šīs spēles bija tik populāras, soli pa solim atšķetinājās atbilde – cik daudz tās deva mūsu identitātei un pārliecībai, ka mēs esam spēcīgi.

“TTT” bija kā latviska saliņa milzīgajā rusifikācijas procesā. Katrā uzņēmumā tika ielikti daudzi imigranti no austrumu zemēm, bet “TTT” vadība kaut kādā veidā prata manevrēt un izvairījās no citu tautību iekļaušanas komandā, lai saglabātu latvisku komandu.

“TTT” nebaidījās. Autoritārs režīms balstās bailēs – tas vienmēr mēģina uzbūvēt burbuli par to, cik tas ir visvarens, ka okupēs citu valsti trīs dienās, ka visur ir ausis, kas noklausās. Bet realitātē režīms ir milzis uz māla kājām. “TTT” pretojās un nepakļāvās sistēmai.

Cilvēki to sajuta, tāpēc daudzi nāca, atbalstīja un iedvesmojās no komandas. Tas deva iespēju atklāt dziļāku stāstu – kāpēc tas viss bija tik svarīgi. Kāpēc bija svarīgi arī Uztupei-Karamiševai, kura meklēja savu brāli, tomēr palikt Latvijā un visu savu mūžu veltīt basketbolam, kļūt par “otro treneri”, kas pieskata komandu un turpina. Dominēt trīs desmitgades ir milzīgs sasniegums – nomainās trīs basketbolistu paaudzes, bet “TTT” turpina uzvarēt. Un klusi maliņā viņa – Uztupe-Karamiševa.

– Jūsuprāt, viņa ir “klusais cīnītājs”? Mums ir disidenti, kas piedzīvojuši represijas, un tad ir cilvēki, kas it kā iekļaujas sistēmā, bet drupina režīmu no iekšpuses.

– Jā, tas arī paver lielāku diskusiju, par kuru gribu runāt filmas kontekstā. Filmā ir citāts: ir tie, kas šķiļ dzirksteles, bet ir arī tie, kam ir jāuztur salmi sausi. Ir cilvēki kā Gunārs Astra, kurš sevi aizdedzina un ir gatavs mirt idejas vārdā. Var sevi aizdedzināt, bet, ja citi nebūs gatavi šai idejai, nekas nesanāks. Tāpēc ir vajadzīgi arī “klusie cilvēki”, kas atrodas sistēmā, bet prot saglabāt pareizās vērtības.

Toreiz Latvijā ļoti labi zināja, kurš ir pareizais izdevums, kurš publicē to, kas nav piesātināts tikai ar padomju ideoloģiju. Zināja, kuri ir īstie režisori un aktieri. Mēs zinājām, ka aktieris Eduards Pāvuls varēja nospēlēt politkorektu lomu, bet mēs zinājām arī to, kāds viņš ir sirdī. Mēs bijām iemācījušies saprast šīs smalkās nianses, un šādi cilvēki turēja “sausos salmus”.

Arī Uztupe-Karamiševa bija tāda – smaidīga, jauka, bet aiz smaida slēpās milzīga nasta. Tie ir cilvēki, kas uzturēja šīs vērtības, un, tiklīdz Latvijai bija pirmā iespēja atgūt neatkarību, visi bija Daugavas krastmalā.

Tā ir tēma, par kuru Latvijā gandrīz nerunā, – par cilvēkiem, kas pretojās, esot sistēmā. Mums ir melnbalta bilde: visi komunisti ir slikti, visi, kuru vārdi atrodami čekas maisos, ir slikti. Protams, tur ir arī ļauni cilvēki, bet realitātē bija daudzi, kas no iekšpuses grāva sistēmu un manipulēja ar to.

Paradoksāli, bet Lietuvā un Igaunijā šādu jautājumu nav. Mums pat skolā mācīja, kā lietuvieši prata apiet padomju sistēmu. Piemēram, viņi uzrādīja, ka ir vairāk iebraucēju nekā patiesībā, lai padomju vara neredzētu reālo situāciju. Lietuviešiem bija savi cilvēki sistēmā, kas manipulēja tautas labā.

Savukārt Latvijā pieņemt to, ka sistēmā ir cilvēki, kas gribēja labu, bija grūti. Bet tādi bija, citādi – kāpēc Brīvības ielā nav hruščovku, kāpēc tika atjaunoti Brāļu kapi, uzbūvēta kinostudija, Dziesmu svētku estrāde? Tas nenotika pats no sevis – bija cilvēki, kas strādāja sistēmā, bet ar citu pārliecību.

Objektīvu iemeslu dēļ mums bija daudz grūtāk nekā lietuviešiem vai igauņiem. Šeit bija militārā bāze, Latvijas PSR apmeklēja PSRS politiskais darbinieks Ņikita Hruščovs, kuram politiskās pārvaldes priekšnieks ģenerālis Djomins iečukstēja ausī, ka Latvijā esot nacionālās pretošanās kustība. Tālāk ar Centrālkomitejas ideoloģiskā sekretāra Arvīda Pelšes un komunistu līdera Jāņa Kalnbērziņa dedzīgu atbalstu Hruščovs iztīrīja visu, sākot ar Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieku Eduardu Berklavu, Latvijas PSR Augstākās Padomes deputātu Paulu Dzērvi un citiem. Lietuvā un Igaunijā šādas tīrīšanas nenotika. Tās ir sekas, ko mēs jūtam vēl šodien. Manuprāt, par to mēs runājam pārāk maz.

– Kas palīdzēja neapmaldīties laika kontekstā? Ja nemaldos, “Dvēseļu putenim” bija piesaistīti astoņi vēsturnieki.

– Bija līdzīgi – runāju ar vēsturniekiem, kas to laiku pēta. Protams, tas ir sarežģīti, jo nav tādu faktu, uz kuriem viegli balstīties. Informāciju var iegūt no cilvēku darbībām un no tām mēģināt kaut ko izsecināt. Tomēr tas ir laiks, par kuru vēl var stāstīt, jo cilvēki, kas to atceras un spēj palīdzēt, ir dzīvi.

Piemēram, par basketbolu tās ir Skaidrīte Smildziņa un Helēna Hehta. Viņas, neskatoties uz cienījamo vecumu, joprojām ir ar asu prātu un var izstāstīt, kā tolaik gāja. Arī treneri un “TTT” dibinātāja, komandas pirmā priekšnieka Aleksandra Zālīša radinieki varēja pastāstīt, ko bija dzirdējuši. Tas viss ir apjomīgs, detektīva cienīgs darbs – piefiksēt visu, kas pieejams, un pēc labākās sirdsapziņas censties pieturēties pie patiesības, neinterpretējot sev izdevīgā virzienā.

Šis process momentā parādīja, ka mūsu vēsturē ir vesela neizpētīta un neizrunāta daļa. Protams, filmā man ir jāatspoguļo notikumi no “TTT” perspektīvas un tas, ko komanda sasniedza, bet ar to ir saistīti daudzi citi stāsti.

Piemēram, ir dažas brīnišķīgas grāmatas par žurnālu “Liesma” – kā cilvēki toreiz cīnījās pret noklausīšanos. Noklausīšanās tika veikta, izmantojot telefonus, tāpēc redakcijā mēdza sarunāt: šodien nerunājam skaļi, bet sarakstāmies. Kādā brīdī ienāca kāds cilvēks un sacīja, ka redakcijai laikam telefons nestrādā, un to nomainīja. Toreiz tā tiešām notika.

Manuprāt, padomju sekas līdz galam ir nostrādājušas tieši uz manu paaudzi. Mēs esam pirmie, kas ir apjukuši par to, kas toreiz bija. Kad es skatos uz to laiku un cilvēkiem, piemēram, dāmām, kas spēlēja basketbolu, – viņas bija daudz drosmīgākas, nekā esam mēs šodien. Agrāk es biju dzirdējis divus stāstus par Latvijas sarkanbaltsarkanajiem karogiem, kas tika uzvilkti mastā, bet patiesībā tādu gadījumu bija simtiem.

Tolaik jaunieši daudz mazāk baidījās, neskatoties uz objektīviem iemesliem, nekā, iespējams, mēs šodien. Tāpēc man šķiet, ka nerunāšana ir nostrādājusi pret mums. Domāju, ka, ja Latvija nebūtu neatkarīga, tad, iespējams, es soļotu kā laimīgs pionieris, domājot, ka Vladimirs Ļeņins ir gaišais tēvs, kurš izgudroja ābeci.

– Vai, jūsuprāt, stāsti par sportu ir labs veids, kā stāstīt par Latvijas vēsturi auditorijai ārzemēs?

– Domāju, ka jā. Latvija ar savu vēsturisko pieredzi var daudz ko mācīt pasaulei. Mums ir unikāla pieredze. Tām valstīm, kas dzīvo mūžīgā labklājībā un kur nav riska, ka tavā valstī ienāks sveša armija, tevi izsūtīs vai sagraus tavu pašvērtību, reizēm ir veselīgi atgādināt, ka brīvība ir ļoti liela vērtība, tā nav pašsaprotama.

Sports ir lielisks instruments, jo sporta rezultāts ir izmērāms. Piemēram, ir grūti pateikt, vai viens mākslinieks ir labāks par otru – tas ir interpretējams. Bet sportā nav interpretācijas, ir rezultāts. Ja mūsu meitenes uzvar PSRS izlasi, tad viņas ir labākas. Un tajā brīdī ideoloģijai pretī nostājas reāli fakti.

Tas pats notiek arī karā. Lai arī kā Krievija stāsta, ka ieņems Ukrainu trīs dienās, realitāte ir cita. Fakti runā skaļāk par propagandu. Tāpat kā Kurzemes katlā. Plāns bija noslaucīt pēdējo stūrīti, bet latvieši noturējās. Tos faktus nevar interpretēt. Sportā šīs lietas strādā ļoti tieši, jo tu nevari interpretēt rezultātu. Brīdī, kad esi pārāks, tas parāda tavu garu un pārliecību. Parāda, ka tu zini, par ko cīnies.

Piemēram, Skaidrīti Smildziņu gribēja iekļaut Slavas zālē un izveidot viņas vaska figūru. Viņa skaidri pateica, ka nekādā gadījumā tur nebūs viņas figūras PSRS izlases formā – tur būs “TTT”. Smildziņa varēja teikt, ka ir pasaules čempione PSRS izlasē, bet viņa vienmēr uzsvēra, ka ir latviete. Tā domāja arī visas komandas spēlētājas. Viņu lielākā sāpe bija tā, ka viņas nekad nevarēja spēlēt kā Latvijas izlase un nevarēja nest Latvijas karogu pasaules čempionātā vai olimpiādē.

– Kino ir universāla valoda, tāpat kā sports, tas droši vien padara šādas filmas vēl pieejamākas un saprotamākas visiem.

– Jā, ļoti labi pateikts. Tas ir kā ar “Sapņu komandu”. Mēs esam pirmie Eiropas čempioni, un to neviens nevar mums atņemt. Ja uzvar igauņu basketbola komanda “Kalev”, tad viņi var taisīt par to filmu, un skatītājiem Igaunijā būs skaidrs, kāpēc tā jāskatās. “TTT” uzvarēja trīs desmitgades. Mūsu basketbolistes bija labākās pasaulē.

Te parādās jautājums: ko darīt, ja tu spēlē zem svešas varas, citas valsts čempionātā? Tas ir viens no sāpīgajiem jautājumiem, kas skāra tā laika sportistus.

Kāpēc mēs joprojām nesakām, ka tās ir Latvijas uzvaras? Kāda ir PSRS saistība ar to, ka Jānis Lūsis aizmeta šķēpu vistālāk? Tā ir Latvijas medaļa! Meitenes, kuras toreiz spēlēja basketbolu un uzvarēja, – tā ir Latvijas uzvara. Viņām tas bija ļoti sarežģīti, jo trimdas latvieši bieži vien viņām pārmeta, kāpēc viņas ar savām uzvarām sludina, ka komunisms ir labs.

Bet galvenais fakts bija tas, ka cilvēki Latvijā skaidri zināja: tie ir mūsu sportisti! Viņi pierādīja, ka neatkarīgi no tā, ko PSRS stāsta par savu pārākumu, mūsējie ir tie, kas patiesībā ir labākie. Tie ir mūsu sportisti, un viņi grūtajos laikos nesa Latvijas vārdu pasaulē.

– Ja runājam par nākotnes projektiem, agrāk esat teicis, ka plānojat filmas par Kurzemes katlu un Lāčplēsi. Tas vēl ir spēkā?

– Jā. Vispirms novēlu sev veselību, lai varētu pabeigt visas četras iecerētās filmas. No tām pirmās divas jau ir – filma “Dvēseļu putenis” ir iznākusi, un “Tīklā. “TTT” leģendas dzimšana” tagad piedzīvos pirmizrādi. Gribu radīt filmu par Kurzemes katlu un ekranizēt eposu “Lāčplēsis”. Paldies Dievam, man jau ir valsts finansējums, lai sāktu strādāt pie nākamās filmas par Kurzemes katlu un leģionu.

Manuprāt, beidzot ir jārunā par leģionāriem. Tā ir tēma, kas mums visu laiku bijusi blakus, bet mīļā miera labad trīsdesmit gadus kopš neatkarības atgūšanas par to labāk nerunājām, kas viņi bija un par ko viņi cīnījās. Man personīgi ir milzīgs kauns visu leģionāru priekšā, kuri piedzīvoja neatkarības atgūšanu, bet līdz savas dzīves beigām tā arī nesagaidīja skaidru valsts apliecinājumu, ka mēs saprotam – viņi nebija nekādi fašisti. Man ir kauns, ka mēs kā valsts viņiem nepaspējām to pateikt.

Es ceru, ka ar šo filmu varēšu izstāstīt šo stāstu – atainot vēsturisko patiesību par to, kas viņi bija, kam ticēja un kādos dzirnakmeņos atradās. Un šo stāstu var iznest arī pasaulē. Tāpat es ceru, ka tas izdosies un mēs ar piešķirto budžetu izdzīvosim, jo tas ir palicis tāds pats kā “Dvēseļu puteņa” laikā, neņemot vērā inflāciju un vispārējo dārdzību.

Jāsaka paldies tiem Latvijas uzņēmumiem, kuriem ir latviešu īpašnieki un kuri saprot, kāpēc šādas filmas ir vajadzīgas. Viņi netērē savu naudu, lai dzīvotu Vidusjūrā vai brauktu ar lambordžīni. Šie cilvēki saprot, ka viņu bērni augs Latvijā, un viņiem ir svarīgi zināt savu kultūru un vēsturi. Tas dod cerību, ka šo filmu varēs uztaisīt.

– Un kā ar “Lāčplēša” ekranizāciju? Tas izklausās pēc kaut kā vērienīga un iespaidīga.

– Andreja Pumpura “Lāčplēsis” ir darbs, kas obligāti jāizstāsta. Skolās joprojām māca, ka Latvija sākās brīdī, kad šeit ieradās bīskaps Alberts. Tas ir jocīgi un naivi, jo Pumpurs jau ir uzrakstījis, kas mēs esam, kāda ir šī zeme, mūsu kultūra un mūsu mūžīgā cīņa ar ārējo ļaunumu. Viņš parāda, ka tu nekad nevari zaudēt, ja nebeidz cīnīties. Tā ir viena no galvenajām idejām, ko man gribētos izstāstīt. Bet līdz tam vēl jātiek. Ceru, ka varēšu to izdarīt.

– Domāju, kā Pumpuru pārcelt kino valodā tā, lai tas nekļūst grotesks.

– Tas ir katrā filmā. Arī par “Dvēseļu puteni” man teica, ka to gandrīz nav iespējams ekranizēt, jo Aleksandra Grīna romāns ir kā grāmatveža piezīmes par karu ar dažiem poētiskiem salīdzinājumiem. Bet bija jāatrod kino valoda, kā to izstāstīt.

Tieši tas pats ir ar filmu par “TTT” – klusēšana, noslēpumi, personīgās drāmas, kas katrā cilvēkā ir, plus komandas sasniegumi un politiskā cīņa Latvijā. Kā to visu salikt vienā filmā, lai tas nekļūst demagoģiski vai pārāk tieši? Piemēram, kā parādīt rusifikāciju pēc kara un kādos apjomos tā notika? Kā to vispār ielikt filmā, lai tas neizskatās, kā iedurt ar pirkstu acī? Jo tā bija realitāte.

Komunisti Latvijā, kas sākumā paši ticēja idejām par komunismu, pēc gadiem piedzīvoja šoku par notiekošo. Kāpēc Liepājā būvēt “Sarkano metalurgu”, ja Latvijā nav dzelzs rūdas? Kāpēc jāved rūda no PSRS, šeit jāpārkausē un jāved atpakaļ? Kāpēc neattīstīt smalkākas tehnoloģijas, kādas bija VEF? Uzdodot šos jautājumus, var saprast, ka ekonomika nevienu neinteresēja. Mērķis bija savest šeit nenormāli daudz cilvēku un izskaust latviešus kā sugu.

Kā to ielikt filmā, lai tas būtu patiesi un emocionāli? Tas ir izaicinājums ar jebkuru lielu tēmu. Katram no šiem projektiem ir savi lielie izaicinājumi, un ir jāatrod tā sāls, tā dzirksts, kas padara stāstu par kaut ko īstu un dzīvu. Tas ir mākslinieka lielākais uzdevums.