Ainārs Lupiķis: Uzvelkot Latvijas izlases kreklu, sajūtas ir īpašas ^{Apriņķis.lv}

– Bērnībā noteikti izmēģināji vairākus sporta veidus. Kā nonāci līdz orientēšanās sportam?

– Mans pirmais sporta veids bija futbols, četras reizes nedēļā braukāju no Saulkrastiem uz Rīgu. Orientēšanās sportā es nonācu salīdzinoši vēlu – pirmo reizi orientējos piecpadsmit gadu vecumā. Mana māsa trenējās orientēšanās pulciņā pie Dzintras Rēķes. Runājot ar māsu, es guvu priekšstatu, ka orientieristi ir baigi lēnie – četru kilometru distanci skrien pusstundu. Gribēju parādīt, ka es varu ātrāk. Aizgāju, pamēģināju un sapratu – nevaru ātrāk. (Smejas.) Bija diezgan grūti, bet iepatikās, tāpēc aizgāju prom no futbola.

– Kas piesaistīja orientēšanās sportā?

– Es esmu diezgan introverts cilvēks, bet futbols tomēr ir komandu sporta veids. Man vienmēr ir paticis skriet, un orientēšanās pamatā ir skriešana. Protams, jāprot orientēties pēc kartes, tomēr sporta veida pamatā ir skriešana.

– Vai cilvēkam bez iepriekšējām zināšanām ir vienkārši nolasīt karti?

– Tas nav viegli. Ir nepieciešams vismaz gads, lai, skrienot ar karti rokā, justos puslīdz komfortabli – lai nerastos situācijas, ka apmaldies un nezini, kur atrodies. Lai izprastu orientēšanās karti, jāiegulda diezgan liels darbs. Ir salīdzinoši viegli orientēties pilsētā, bet krietni sarežģītāk – mežā. Pirmajā gadā man gandrīz katrās sacensībās bija situācijas, kad apmaldījos tā, ka nesapratu, kur atrodos. Tā ir visiem, kas tikai sāk. Ir vieglāk, ja to sāk darīt desmit vienpadsmit gadu vecumā, jo tad bērns var tam pielāgoties pakāpeniski. Man šis posms izpalika.

– Vai desmit vienpadsmit gadi ir optimālais vecums, kad sākt nodarboties ar orientēšanos?

– Es teiktu, ka jā. Sākot agrāk, jābūt uzmanīgiem. Līdz astoņu deviņu gadu vecumam bērnam nav tik attīstījušās smadzenes, lai viņš spētu orientēties. Kaut ko viņš, protams, spēj saprast, bet minimāli. Tā tiek pieļautas kļūdas, vecākiem un dažreiz arī treneriem pārāk agrā vecumā mēģinot iemācīt bērniem to, kam viņi īsti vēl nav gatavi. Desmit vienpadsmit gados viņi jau saprot karti krietni labāk. Vēlāk atkal ir nedaudz grūtāk, jo trīspadsmit četrpadsmit gados tev jāspēj orientēties kartē ne tikai pēc takām, bet arī reljefa. Orientēšanās kartēm ir konkrēta specifika, kā tiek zīmēts katrs objekts, kā ar krāsām tiek attēlota skrienamība un tamlīdzīgi.

– Tomēr, neskatoties uz vēlo pievēršanos šim sportam, tu esi sasniedzis labus rezultātus, tiekot arī līdz Latvijas izlasei.

– Orientēšanos var dēvēt par vēlās specializācijas sporta veidu. Dažreiz tas pat ir pluss, ja sāc to darīt vēlāk. Sākot darīt to pārāk agri un liekot lielu uzsvaru uz sacensībām un rezultātiem, piecpadsmit, septiņpadsmit gadu vecumā bērniem orientēšanās var apnikt. Man tādas problēmas nebija. Pateicoties futbolam un skriešanai, man bija laba fiziskā sagatavotība. Tajā vecumā jābūt spējīgam skriet astoņu kilometru distances, ko bez atbilstošas fiziskās sagatavotības nevar izdarīt. Tieši fiziskā sagatavotība ir viens no iemesliem, kāpēc man izdevās sasniegt tik daudz, lai gan vēlu sāku. Otra lieta: man jau kopš agras bērnības ir bijis pārspīlēts sacensību gars. Man ļoti patīk sacensties. Tomēr esmu arī pieļāvis daudz kļūdu treniņu procesā – pārtrenējies, saplēsis muskuļus, lauzis kaulus… Neskatoties uz visām problēmām, es turpināju to darīt. Tā ir viena no galvenajām atslēgām, ja vēlies kaut ko sasniegt. Orientēšanās sportā jābūt pacietīgam, jo nekas nenotiek ātri.

– Ja piemini pārtrenēšanos, tad var nojaust, ka vismaz kādu laiku esi trenējies bez trenera?

– Jā, es trenējos individuāli, tāpēc arī tā notika. Pirmos soļus orientēšanās sportā man ierādīja Indulis Peilāns no orientēšanās kluba “Kāpa”. Pēc divu gadu darba jutu, ka tas vairs nedod rezultātus, kaut kas ir jāmaina, turklāt Indulim arī nebija daudz laika, ko veltīt trenera darbam. Tad arī sāku trenēties pats uz savu galvu. Baigi labi man neveicās. (Smaida.)

– Toties tagad tu vari šo pieredzi un zināšanas, kā nevajag trenēties, nodot saviem audzēkņiem, trenējot viņus pareizi.

– Jā, kā trenerim tā man ir vērtīga pieredze. Lūzuma punkts manā kā orientierista izaugsmē bija kāds 2013.–2014. gads, kad mācījos Lauksaimniecības universitātē Jelgavā. Ik pa laikam piedalījos arī vieglatlētikas sacensībās, mani pamanīja vietējais treneris un uzaicināja trenēties. Viņš sakārtoja manu treniņu procesu, salika visu pa plauktiņiem, un tad arī sākās strauja izaugsme. Tikpat strauji pieauga arī mani mērķi, sāku domāt par Latvijas izlasi.

– Ko tu studēji Latvijas Lauksaimniecības universitātē?

– Mežzinātni. Pabeidzu bakalaurus, vēlāk arī maģistrus. Esmu mācījies arī doktorantūrā, bet to gan nepabeidzu. Sporta izglītībā man ir C kategorijas treneru kursi. Ar mežzinātnes diplomu es varu strādāt jebkurā mežzinātnes uzņēmumā. Septiņus gadus nostrādāju mežzinātnes institūtā “Silava”.

– Šobrīd strādā tikai par orientēšanās treneri?

– Tas ir mans pamatdarbs, lai arī nav vienīgais ienākumu avots. Tikai finansiālu apsvērumu dēļ neredzu, ka visu savu atlikušo dzīvi varētu būt tikai treneris. Kad darbu “Silavā” nomainīju pret trenera darbu, ienākumi samazinājās trīs reizes. (Smejas.) Šobrīd esmu arī Latvijas jauniešu izlases treneris, man ir simbolisks finansējums, ko varu izlietot izlases vajadzībām, bet principā tas ir brīvprātīgais darbs. Mans optimālais nākotnes modelis – trenera darbs kā papildu nodarbošanās līdztekus pamatdarbam. Šobrīd principā tā strādā daudzi treneri Latvijā.

– Trenera darbs kā sirdslieta?

– Jā, tieši tā. Kad sāku nodarboties ar orientēšanos, situācija mūsu klubā “Kāpa” strauji pasliktinājās. Visi rādītāji tobrīd gāja uz leju – samazinājās gan aktīvo kluba biedru, gan jauniešu skaits. Jau deviņpadsmit divdesmit gadu vecumā spēru pirmos soļus ar mērķi uzlabot vidi klubā. Pakāpeniski nonācu līdz tam, ka varētu kļūt par treneri. Mani pierunāja iestāties C kategorijas treneru kursos, un galvenais motivators bija vēlme uzlabot vidi mūsu orientēšanās klubā. Man ir, savi sportiskie mērķi, piemēram, uzvarēt sacensībās, bet paralēli man ir mērķis, ka mēs kā klubs sasniedzam augsta līmeņa rezultātus. Pamazām mēs uz to virzāmies.

– Kad tu kļuvi par treneri?

– 2019. gadā. Un uzreiz pēc tam sākās kovids. Tas nebija vienkāršs laiks, jo es tik tikko biju tajā visā ienācis, un uzreiz bija jāspēj pielāgoties nestandarta situācijām, piemēram, attālinātajiem treniņiem. Orientēšanās gan tolaik bija salīdzinoši labākā pozīcijā, jo bija iespēja treniņus organizēt, ievērojot noteikumus, – es izplānoju distances, aizvedu mežā nolikt kartes, saliku kontrolpunktus, un jaunieši izskrēja distanci, vēlāk atskaitoties par paveikto. Sākums nebija viegls, bet tas deva noderīgu pieredzi turpmākajām trenera gaitām.

– Atgriežoties pie tavām ambīcijām kā sportistam, vai viss, ko vēlējies sasniegt, ir realizējies?

– Tos mērķus, ko izvirzīju pirms desmit, piecpadsmit gadiem, man ir izdevies sasniegt.  Manu panākumu sarakstā ir Latvijas čempiona tituls stafetēs kopā ar “Kāpu”, esmu izcīnījis arī Latvijas čempionāta medaļas individuālajās distancēs, bet uzvarēt nav izdevies. To kādreiz gribētu paveikt – uzvarēt sprintā, vidējā vai garajā distancē.

– Kura ir tava spēcīgākā distance?

– Līdz šim man vienmēr ir šķitis, ka tā ir vidējā distance, bet rezultāti rāda, ka tas, ko es sagaidu, īsti neatbilst realitātei. Šogad man izdevās izcīnīt trešo vietu Latvijas čempionātā sprintā, kas pašam bija pārsteigums. Esmu startējis arī Latvijas izlases sastāvā, tostarp Baltijas čempionātā, kur piedalās Latvija, Lietuva un Igaunija. Tur arī divreiz esmu izcīnījis medaļas stafetē. Šogad startēju Pasaules kausā Zviedrijā, bet nevaru lepoties ar augstiem rezultātiem – kāda astoņdesmitā vieta no aptuveni simt sešdesmit dalībniekiem. Pats biju ļoti apmierināts ar rezultātu, jo tur startē visi pasaules labākie sportisti. Cilvēkiem no malas tas varētu šķist nekas īpašs un arī pati orientēšanās – nenopietna nodarbošanās.

– Iespējams, tas ir stereotips no laika, kad pirms gadiem divdesmit orientēšanās sports vairākkārt kļuva par populārāko sporta veidu Latvijā, par ko daudzi bija neizpratnē, neapzinoties, cik patiesībā liela ir orientieristu komūna.

– Jā, es atceros tos laikus, kad orientēšanās kļuva par populārāko sporta veidu. Kaut kādā mērā tas, iespējams, mūsu sporta veidam iegrieza, iedeva negatīvu publicitāti. Orientēšanās ir masveida sporta veids, kur iesaistīti tūkstošiem cilvēku. Domāju, nekļūdīšos, sakot, ka Latvijā ir tuvu desmit tūkstošiem cilvēku, kas katru gadu piedalās vismaz dažos orientēšanās pasākumos – Latvijas čempionātos, rogainingos, vietējos seriālos vai citos. Pie mums orientēšanās nav tik prestiža, kā man gribētos. Zviedrijā, Somijā tā ir pavisam citā līmenī. Tur orientēšanās ir viens no populārākajiem un prestižākajiem sporta veidiem valstī. Ja Latvijā ir tūkstošiem dalībnieku, Zviedrijā tie ir simtiem tūkstošu. Dažkārt konkurence Zviedrijas čempionātā ir lielāka nekā pasaules čempionātā. Zviedrijā ir tik daudz augsta līmeņa sportistu, ka mums ir liels sasniegums, ja Zviedrijas čempionātā varam ieskriet labāko divdesmitniekā vai trīsdesmitniekā.

– Vai var vilkt paralēles ar skriešanu, kur līdzīga situācija ir Kenijā vai Etiopijā?

– Jā. (Smaida.) Zviedrija orientēšanās sportā ir apmēram tas pats, kas Kenija skriešanā. Viens no mūsu vadošajiem orientieristiem Rūdolfs Zērnis šobrīd dzīvo Zviedrijā un startē tās čempionātos, bet viņš nav bijis pat tuvu medaļām. Zērnis un Uldis Upītis no “Kāpas” ir divi vadošie mūsu vīriešu izlases orientieristi, bet pat viņi nav spējīgi cīnīties par medaļām Zviedrijas čempionātā.

– 2012. gadā Latvijai bija pat savs pasaules čempions orientēšanās sportā – Edgars Bertuks. Kas mainījies kopš tā laika?

– Pārmaiņas bijušas milzīgs, tostarp pašā sporta veidā. Starptautiski ļoti pieaugusi konkurence. Līdz 2012. gadam izlasē pat nebija tāda īsta trenera. Pēc tam uzlabojās finansiālā situācija, parādījās vairāk atbalstītāju, kas bija gatavi ieguldīt finansējumu. Mūsu izlasi sāka vadīt somu speciālists Jari Ikeheimonens [Bertuka personiskais treneris, kad viņš triumfēja pasaules čempionātā, – aut.], kurš mūsu orientēšanās sporta vidē ienesa daudz pozitīvu vēsmu. Iespējams, bez pasaules čempiona titula nekas tāds nenotiktu un mēs šobrīd atrastos kādu soli atpakaļ attīstībā. Šobrīd būtiski lielāks ir arī valsts atbalsts. Agrāk izlases sportisti aptuveni astoņdesmit procentu apmērā visu sedza paši – dalības maksas, ceļa izdevumus –, šobrīd to spēj segt federācija.

– Nākamgad orientēšanās klubam “Kāpa” jau četrdesmit. Kā atzīmēsiet jubilejas gadu?

– Pagaidām par to vēl neesam runājuši, šobrīd jātiek galā ar dažiem steidzamākiem jautājumiem, tostarp – nākamā gada “Kāpas trīsdienām”. Šogad “Kāpas trīsdienās” piedalījās vairāk nekā divi tūkstoši dalībnieku no divpadsmit trīspadsmit valstīm. Vēl mums pavasarī notiek arī “Ziemeļu divdienas”, kas ir Latvijas kausa posms, taču, salīdzinot ar “trīsdienām”, tas ir neliels pasākums.

– ”Kāpas trīsdienām” jau arī gandrīz tikpat gadu cik pašai “Kāpai”.

– Jā, pirmoreiz tās norisinājās 1987. gadā. Galvenie cilvēki, kas visu šo radīja, bija Gunārs Ostups, Gunārs Dukšte, Aigars Tučs, Arno Līcis. Baidos kādu aizmirst. Aivars Prošenkovs arī noteikti bija viens no tiem, kas piedalījās radīšanā.

– Prošenkovs bija karšu apgāda “Jāņa sēta” dibinātājs. Vai orientieristi izmantoja arī “Jāņa sētas” kartes?

– Kaut kādā mērā tas varētu būt pareizs apgalvojums, jo jebkuri karšu materiāli kādreiz tika izmantoti kā pamats, lai taptu orientēšanās kartes. Tomēr galvenokārt tas bija cilvēku darbs – viņi gāja un zīmēja. Kādreiz tas bija ļoti laikietilpīgs darbs, šobrīd ir pieejami lāzerskenējuma dati. Principā reljefa modelis jau ir gatavs, jāmāk tikai interpretēt iegūtos datus. Pēc tam gan tik un tā jāizstaigā tas apvidus un jāizdara attiecīgas korekcijas. Galvenais mērķis ir attēlot karti tā, lai orientierists, skrienot dabā, saprastu un spētu nolasīt objektus, kas ir kartē. Ar mūsdienu tehnoloģijām teorētiski varētu radīt karti vispār bez cilvēka iesaistes, bet orientēšanās sportam tas tomēr neder – katrs kvadrātmetrs ir jāizstaigā un jākoriģē.

– Kā jūs veidojat kartes vietējām sacensībām? Vai arī tiek izstaigāta visa trase?

– Katra karte, kas veidota, piemēram, seriālam “ieSĀC”, kādreiz ir izstaigāta. Ik pēc pāris gadiem trase gan ir jāizstaigā vēlreiz. Mums nav tādu resursu, lai katru trasi pirms katra seriāla izstaigātu atkal. Protams, kartē mēdz būs izmaiņas, piemēram, notikusi mežizstrāde, un ne vienmēr mēs to piefiksējam. Dažreiz to konstatējam tikai sacensību laikā. Bet pirms nopietnākām sacensībām – kā “Ziemeļu divdienas” vai “Kāpas trīsdienas” – obligāti tiek izieta visa trase. “Kāpas trīsdienas” ir specifiskas ar to, ka notiek katru gadu citā vietā, līdz ar to ir jāveido pilnīgi jauna karte, kur cilvēks sadarbojas ar modernajām tehnoloģijām kartes izveidē. “Kāpa” ir klubs, kas radījis visvairāk jaunu karšu, jo ar “Kāpas trīsdienām” mēs aptveram daudz plašāku ģeogrāfiju. Ceru, ka citi klubi uz mums neļaunojas par to. (Smejas.)

– Kuri vēl bez Ādažu novada ir galvenie orientēšanās centri Latvijā?

– Viens no centriem ir Saldus, bet tur ir švaki ar jauniešu sportu, līdz ar to nākotnē tur var rasties problēmas. Galvenie centri ir Ogre, Madona, Valmiera, Cēsis, Daugavpils, Alūksne, Jelgava, Talsi. Lielāku aktivitāti gribētos Rīgā, kur plašajā konkurencē mums savu sporta veidu nav īsti izdevies izbīdīt slavas saulītē. Labāk varētu būt arī Kurzemē, kur gan ir klubi, taču ir problēmas ar jauniešu sportu.

– Skaitliski “Kāpa” ir viens no lielākajiem klubiem Latvijā?

– Jā, noteikti. Masveidības ziņā ar mums varētu konkurēt Cēsu “Meridiāns” un Rīgas “Auseklis”. Cilvēki, kas darbojas “Auseklī”, organizē arī orientēšanās seriālu “Magnēts”, kura posmi ik pa laikam ir arī Ādažu novada teritorijā.

– Tu pats joprojām startē augstā līmenī, tāpēc vēlos jautāt: vai, uzvelkot Latvijas izlases kreklu, ir īpašas sajūtas?

– Jā, pavisam noteikti! Tās ir pavisam citas sajūtas, un droši vien tāpēc man gribas pārstāvēt Latviju, jo tas iedod citādākas emocijas. Neteiktu, ka, pārstāvot “Kāpu”, emocijas būtu sliktākas, taču tās ir atšķirīgas. Abos gadījumos tā ir patriotiska sajūta. “Kāpas” gadījumā var runāt par lokālpatriotismu, taču nosacīti, – tas, ka vēlos, lai Latvijā būtu viens vai vairāki klubi, kas spēj konkurēt ar pasaules vadošajiem klubiem, manuprāt, ir patriotisms valstiskā līmenī. Arī atbildības sajūta ir lielāka. Personīgi man, jo lielāka ir atbildība, jo vieglāk startēt un parādīt savu labāko rezultātu. Droši vien tā ir lielākā atšķirība sajūtās, ka, uzvelkot Latvijas izlases kreklu, man ir vieglāk izrakt kaut kādas savas rezerves, lai nostartētu varbūt pat pāri savu spēju robežām. Esmu divreiz izcīnījis medaļas Baltijas čempionātā stafetēs, un abas reizes tas bija pārsteigums. Kad pārstāvu izlasi stafetēs, bieži vien man izdodas gada labākais starts. Ja man mugurā ir Latvijas izlases krekls, tad arī tā astoņdesmitā vai deviņdesmitā vieta Pasaules kausā man dod lielāku motivāciju nekā trešā vai piektā vieta Latvijas kausa posmā, jo Pasaules kausā es sacenšos ar pasaules labākajiem orientieristiem. Un pārstāvu Latviju.

– Esi patriotisks?

– Esmu, bet mans patriotisms nav ārišķīgs vai publisks; es to demonstrēju vairāk savā attieksmē un darbā, vēlmē kaut ko dot atpakaļ sabiedrībai. Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc strādāju par treneri, – man ir ticība, ka ar savu darbu es varu ietekmēt to, kā jaunieši uztver valsti, sabiedrību, kā attiecas pret vērtībām. Ar savu piemēru es varu ietekmēt viņu domāšanu pozitīvā virzienā.

– Patriotisma saknes meklējamas ģimenē?

– Jā, mani vecāki arī ir patriotiski. Grūti pateikt, kurš no dzīves posmiem ir noteicošais, jo patriotismu man veicināja arī skolas vide un kaut kādas manas personiskās sajūtas. Patriotiska vide ir arī mūsu klubā. Valsts svētku pasākumus kopīgi neatzīmējam, bet gada noslēguma pasākumā gan sanākam kopā.

Pilnu tekstu lasiet vietnē adazi.lv.