Šūnas, gļotas un bērni ^{Apriņķis.lv}

Ironiskā kārtā mana pārliecība, ka “es taču zinu, ko viņas domā”, nebija balstīta tajā, ko šīs sievietes tiešām saka, bet gan tajā, kā viņu teikto atreferē feministes. Tikpat droši, kā es zināju, ka “Aborts ir cilvēktiesības” un “Mans ķermenis – mana izvēle”, es precīzi “zināju”, kā par abortiem runā un domā kristieši, kaut neviens kristietis man nekad neko par šo tēmu nebija teicis. Respektīvi, abas man zināmās argumenta puses patiesībā nāca no viena un tā paša avota, kurš man iedeva visus pareizos saukļus un izskaidroja, tieši kāpēc ar to “otru pusi” nemaz nav jēgas diskutēt.

Ja nu kāds mani tomēr izaicināja ar pretēju viedokli, kas likās loģisks, es kļuvu dusmīga. Kā vispār tā var teikt? Kas nav skaidrs? Nu, protams, ka aborts ir cilvēktiesības. Sievietei ir izvēles tiesības, tas ir viņas ķermenis. Un ja nu… Un te es ievietotu jebkuru izņēmuma gadījumu, tādu kā incests pret bērnu vai kara noziegums, mātes veselība un drošība. Un, galu galā, tas taču ir tikai šūnu kopums.

Kad es paliku stāvoklī, es redzēju savu šūnu kopumu un iepazinos ar viņu septītajā grūtniecības nedēļā. Un pēkšņi manas smadzenes sadalījās divās frontēs. Ir feministiskais šūnu kopums un mans uzskats, ka sievietei ir tiesības no tā atbrīvoties līdz divpadsmitajai grūtniecības nedēļai. Un tad ir mans bērniņš.

Desmitajā grūtniecības nedēļā es viņu vēlreiz satiku sonogrammā. Vēl divas nedēļas medicīniski un legāli tas bija šūnu kopums. Mans bērniņš, ar galviņu, ar rociņām, ar mazām pēdiņām, kas šūpojas manā ķermenī. Kura mazmazītiņā sirsniņa tik spēcīgi un ritmiski pukst, ka, to izdzirdot, man kļūst vieglāk elpot. Vēl divas nedēļas es varu pārdomāt, jo tas ir tikai šūnu kopums. “Ko darīsim?” ārsts man jautā, un man nav skaidrs, ko viņš ar to domā. Kas man ir jādara? Jebko, es darīšu jebko! Ā… to? Nē, nē, neplānots, bet ļoti gribēts bērniņš. Manā mātes pasē bērniņš. Citā dokumentā… nu, atbilstoši sieviešu tiesībām uz ķermeņa autonomiju.

Manā ķermenī bija cilvēks, bērniņš, tāds, kuru pat mans vīrs sargātu ar savu ķermeni, lecot priekšā lodei. Mans vīrs, arī feminists, arī ticēdams sievietes izvēles brīvībai, tad, kad es iznācu no ārsta kabineta ar sonogrāfijas bildi, aizturēja elpu. Gan jau sirds uz brīdi apturēja darbību, līdz es apstiprināju, ka mans ķermenis, mana izvēle ir ziedot sevi visu mūsu bērniņam. Mans spēcīgais, drošais, to vienu laimes un atvieglojuma asaru noslaucījušais vīrs…

Es biju diezgan trauksmaina mamma, tāpēc satiku viņu sonogrāfijā arī divpadsmitajā nedēļā. Kovida laikā vīram neļāva nākt līdzi uz valsts apmaksātajām vizītēm, tāpēc samaksājām par privātu sonogrammu, lai viņš varētu paskatīties uz mūsu nu jau uz pēdējās robežas esošo “šūnu kopumu”. Ar raksturu, jo tas negribēja kustēties sonogrammai ērtā pozā. Vēl dažas dienas tas bija tikai “šūnu kopums”, bet mans bērniņš jau tad bija ar raksturu, kuru es redzu arī tagad – gadus vēlāk.

Un pat tad, kad man bija iespēja savu “šūnu kopumu” vērot un iepazīt, es nespēju tās pretrunīgās puses savienot. Bija mans bērniņš, un bija medicīniskais šūnu kopums. Jā, aborts ir cilvēktiesības, nē, ne mans bērniņš, ja mans bērniņš būtu briesmās, dariet jebko, lūdzu, es dzeršu zāles, duriet man, šujiet, grieziet manam ķermenim jebko, lūdzu – jebko, lai tikai mans bērniņš dzīvotu, bet tā ir mana izvēle!

Tikai… Tā patiesi bija mana izvēle. Jo es viņu redzēju, jo es zināju, ka tas ir bērniņš. Es viņu pazinu. Abstrakts un anonīms šūnu kopums nav patiesība, to es zinu tagad, kad es savu pēdējo lepnuma krupi esmu norijusi un varu sev atzīt, ka es tik tiešām nezināju, ko es runāju. Neviens mani nebija izaicinājis atbildēt, ko tas nozīmē – “Mans ķermenis – mana izvēle”. Īpaši faktu, ka, pirms rodas šis šūnu kopums, tiek izdarītas vairākas izvēles. Mans ķermenis, tāpēc mana izvēle – lietot kontracepciju vai ne. Mans ķermenis, tāpēc mana izvēle – riskēt tos vienu līdz astoņus procentus, ka, arī lietojot kontracepciju, var iestāties grūtniecība. Mans ķermenis, manas izvēles ar katru soli. Bet, kad šīs izvēles rezultējas ar bērnu, jā, bērnu, vienalga, cik maziņu, – tad ir mans ķermenis un bērna ķermenis. Es esmu veikusi pietiekami daudz izvēļu. Manas izvēles ir novedušas pie vēl viena ķermeņa, kurš vairs nav mans.

Es esmu pateicīga Dievam, ka Viņš man uzreiz lika saprast: no šī brīža vairs nav izvēles, tikai sūtība, jēga, rīcība – sargāt manu bērniņu. Mans ķermenis pilnīgā mana bērna rīcībā. Mana bērna ķermenis kā manu izvēļu rezultāts. Mana bērna ķermenis kā mana galvenā prioritāte. Mana bērna ķermenis – mana atbildība.

Mēs tik daudz runājam par informētu piekrišanu, par piekrišanu kā svarīgu faktoru jebkurās attiecībās, īpaši medicīnā. Un es domāju par tām sievietēm, kuru bērniņi tika upurēti uz altāra un ziedoti karjerai, ērtībām, labākai dzīvei, jo tas taču bija vēl tikai šūnu kopums. Vai es gribētu sākumā nodrošināt labu dzīvi sev un ģimenei un tad audzināt bērnus? Nu jā, loģiski.

Un, lai cik ciniski tas izklausītos – “ziedot bērnu savām ērtībām” –, man ir skumji par tām sievietēm, kuras tādu vai citādu iemeslu dēļ ir veikušas abortu, par vienīgo informāciju ņemot “šūnu kopumu”. Jo īpaši tās, kuras vēlāk ir radījušas bērniņus. Skumjas par tām, kuru bērniņi nomirst viņu tualetēs, un tikai tad viņas redz, ka tas ir bērniņš. Es nespēju iedomāties to traumu, to atstumtību, to nožēlu. Un vainot jau tad var tikai sevi.

Kur ir atelpa šīm sievietēm? Vai viņām kāds dod balsi? Nožēlot abortu feminismā nav labi, jo, klau, nu tu nožēlo, bet neviens jau tevi nespieda. Neviens jau nepiedāvāja faktus un argumentus, kāpēc lai sieviete, dodoties pie ārsta, neuzticētos viņa ekspertīzei par tiem diviem variantiem, ko darīt. Kā rakstīsim? Bērniņš vai aborts? Jo to, ka aborts ir bērniņš, rakstīt īsti nevar. Pamēģiniet publicēt soctīklos teikumu: “Aborts arī ir bērniņš.”

Taču otrā pusē, manā pusē, kur es negribu, nu negribu par tiem abortiem runāt… Vai mēs sagaidām ar pieņemšanu? Vai ļaujam runāt un teikt “Mans aborts bija bērniņš”? Dievs, piedod arī mums, jo mēs nezinām, ko darām, atstumjot pieviltas sievietes, kuras, jā, arī pašas sev atzīst, ka ir pieļāvušas kļūdu, ticot izplatītajam uzskatam. Bet viņas sēro, un viņām vēl jo vairāk vajadzīga Dieva piedošana. Vai mēs, nevis es, kas dzīvo Kristū, bet Kristus, kas dzīvo manī, – vai mēs ļaujam viņām redzēt, ka arī pēc aborta Dievs viņas mīl un vēlas dziedēt viņu salauzto sirdi?

Pēc visiem priekšnosacījumiem, mans bērniņš atnāca negaidīti un ne gluži ideālajā laikā. Un paldies Dievam, paldies, ka man uzreiz bija skaidrs, ka tas ir bērniņš, ka man pat ne uz sekundi nebija doma, ka tā nav. Ka, rakstot draudzenēm: “Opā, ko nu?”, man bija skaidrs tieši un precīzi – ko. Paldies Dievam, ka man bija blakus vīrietis, kurš bija pietiekami spēcīgs, lai necīnītos ar mani, kurš te ir ģimenes galva, bet spētu rīkoties tā, lai es justos droši. Kurš, dzirdot manu satraukumu par finansēm un dzīves situāciju, pateica: “Par to nu gan nesatraucies, es kaut ko izdomāšu.” Paldies par to, ka kopš mūsu pirmās satikšanās ārsta kabinetā mans bērniņš bija gan mammas, gan tēta mīlēts. Pat ne sekundi mans bērniņš nebija šūnu kopums. Neviens mans bērniņš nekad nebūs bijis šūnu kopums.

Taču, ja es būtu noticējusi tam, ja mana dzīve būtu citādāka... Jā, ir gandrīz neiespējami to iedomāties. Bet ja nu tomēr… Ja es būtu noticējusi feminisma stāstam. Ja man blakus nebūtu bijis šis vīrietis. Vai mamma, ar kuru es biju sastrīdējusies, bet kura uz sonogrāfijas bildi bez pievienota komentāra atbildēja, uzbūvējot jaunu tiltu starp mums… Un tad atpazīt, ka tas nav vis šūnu kopums… Kur tad iet? Kā pieņemt sevi, kā atrast Dievu, ja šķiet, ka Dievs sodīs vairāk, nekā sevi sodu pati?

Ticiet man, ja šī apskaidrība vēlāk atnāk, tā bieži ir elles līmeņa apskaidrība. Un šķiet, ka lielāka soda nav. Dieva dusmas – tās gan nebūtu salīdzināmas ar kādas kristiešu vecenes ķērkšanu. Un jau šo ķērkšanu nav iespējams izturēt. Sevi nav iespējams izturēt. Ja es ietu kam tādam cauri, mani spētu izglābt tikai Dievs. Un kā kristiete es esmu atbildīga par to, lai salauzta dvēsele, satiekot mani, piedzīvo, kaut mazliet, kā izskatās Dieva piedošana.

Jēzus mums ir devis piemēru – mums nav jāstāv malā un jānoskatās, mēs drīkstam iestāties pret netaisnībām vai ļaunumu. Taču, ja mēs darām Dieva darbus, mums ir jāizmanto Viņa rīki. Cik bieži šīs sāpīgās diskusijas karstumā mēs atceramies par Gara Augļiem – mīlestību, prieku, mieru, pacietību, laipnību, labprātību, uzticamību, lēnprātību, atturību? Ja mēs savos vārdos neredzam kādu no tiem, tad vai tie tiešām nāk no Dieva? Un vai bez Viņa mēs varam uzvarēt kaut vienu cīņu?

Es nāku no pasaules, kurā es ticēju, ka kristiešus vada tikai vēlme kontrolēt, naids un – ironiskā kārtā – izskalotas smadzenes un dogmatiski saukļi. Mans pienākums ir nebūt feministu zīmētai karikatūrai. Tāpēc es aicinu – šo sāpīgo diskusiju laikā neiekrītiet šajā slazdā arī jūs.