Andris Upenieks: Tajās dienās rakstījām vēsturi Apriņķis.lv
- Autors: Andris Upenieks
Foto - arhīvs
Atkal domāju par notikumiem pirms 35 gadiem, par neiedomājamu tautas gara spēka fenomenu – barikādēm. Atkal satieku draugus, cīņu biedrus no tālajām, trauksmainajām 1991. gada janvāra dienām. No sena cīņu drauga pēkšņi dzirdu kaut kādas gaudas: “Ja tagad būtu jāiet, es jau nu gan neietu, ne par tādu Latviju mēs gājām.”
Neatbildu, jo zinu, ka viņš tā nedomā. Vārds pa vārdam, un tomēr saku: “Zini ko? Ja tu tā domā, kā tagad runā, tad arī toreiz nevajadzēja iet, vismaz tagad nebūtu jāgaužas, ka velti gāji!” Vēlāk atdzisām un aprunājāmies mierīgi. Esam savējie! Un doma abiem viena! Skaidrs, ka politiķi, valdības, prezidenti un to izstrādājumi nav valsts! Valsts esam mēs, un tā ir te – sirdī!
Toreiz, pirms 35 gadiem, man bija 41 gads, bet manam dedzīgajam dēlam, arī Andrim, Madlienas vidusskolas izlaiduma klases audzēknim, tikai 17. Abi ar klasesbiedru Raimondu rāvās līdzi. Ne ar vārdu neiebildu, mamma tikai noteica: “Dēliņ, sargā tēti!” Un sargāja arī. Tas bija vēlāk. Bet 13. janvāra rīts modās baiss. Naktī Viļņā 14 kritušo, Juris Podnieks nofilmētos kadrus uz Rīgu vedis žigulītī ar izsistu stiklu, lai pasaule par visu uzzina ātrāk. Mīļais lasītāj, ļauj man tagad runāt, ko domāju, daudz nedomājot, ko runāju!
Atbalsta manifestācija bija izziņota jau laikus – 13. janvārī Daugavmalā –, bet neviens nezināja, kas notiks naktī uz 13. janvāri. TV kadros redzams, kā pie Viļņas televīzijas torņa stobrus draudīgi groza tanki, cilvēki kailām rokām cenšas tos apturēt. Dzird šāvienu trokšņus. Speciālo uzdevumu kaujinieki ar automātu laidēm sit cilvēkus, sit arī pa galvu. Daži vīri mēģina karavīrus atturēt, sakot, lai attopas, ko dara, – te taču visi neapbruņoti cilvēki ar kailām rokām, arī sievietes…
Skatīties bija baisi, bet tas bija jāredz! Zvana tēvs: “Tu brauksi?” Kā es varēju nebraukt?! Ar šodienas prātu bijām dulli: uz visām lielajām atmodas laika manifestācijām līdzi ņēmām arī bērnus. Bet tālab viņiem nav vajadzējis neko iestāstīt. Viņi paši šodien stāsta saviem bērniem, mazbērniem. Šodien Guna, kurai tolaik bija 12 gadu, par barikādēm smejas bezrūpīgi: viņai savā bērna galvā bijis pilnīgs miers, jo tētis aizbrauks un visu nokārtos…
13.janvāra grandiozajā demonstrācijā Daugavas abas malas bija ļaužu piepildītas, pārpildītas, arī uz tiltiem nebija, kur cepurei nokrist. Stāvējām 600 tūkstoši apgarotu un mierīgu cilvēku. Plecu pie pleca. Nebija ne mobilo telefonu, ne rāciju, bet nez no kurienes īsu brīdi iečukstējās apslāpētas balsis, ka tuvojas tanki. Neskatoties uz “bailēm lielas acis” un bruņotiem helikopteriem virs Rīgas torņiem un mūsu galvām, tūkstošiem dūru paslējās pret debesīm, sveicinot aizejošo laikmetu: “Mēs te stāvēsim!” Pievakarē viena otrai pretī plūda divas transporta straumes: demonstranti savos autobusos, automašīnās devās mājupceļā no Rīgas, bet uz Rīgu rimtā, apņēmīgā gaitā virzījās lauksaimnieku un mežrūpnieku smagā tehnika. Vakarā, naktī ātri un lietpratīgi būvējās barikāžu pirmās aprises.
Nākamajā dienā atkal uz Rīgu – sargāt savu valsti! Puikas, kā zināms, līdzi. Mērijas kundze un Valijas kundze sacepušas milzu grozu ar pīrāgiem – brūnām, spīdīgām mugurām. Mūsu apsargājamie objekti – Latvijas Televīzijas tornis un LTV studija Zaķusalā. Klīstot pa tumšajām ieliņām, muzikants Juris nosaka vairāk sev nekā citiem: “Savādi gan. Tā mēs te ejam, un nav jābaidās dabūt pa purnu.” Noziedzība bija apstājusies uz nulles atzīmes. Klusums un kārtība. Pat žurkas gar renstelēm tekāja pieklājīgi un draudzīgi.
Barikāžu laikā deg piemiņas ugunskuri, un tā gribētos, lai bērni, jaunieši un arī pieaugušie šajā laikā drusku pamācītos, atkārtotu vēsturi: tik daudzi no tā laika barikāžu sargiem vēl dzīvi! Lai runā un stāsta viņi, kā bija, nevis kā raksta akadēmiskajās grāmatās.