Voldemārs Lauciņš: Pārdomas par politiku un kristīgo ticību Saeimas vēlēšanu gadā Apriņķis.lv
- Autors: Voldemārs Lauciņš
Foto - unsplash.com
Demokrātijas spēks un vājums ir katra vēlēšanu cikla dotajā iespējā nomainīt esošo varu, un ir vienalga, vai runa ir par pagastu vai valsti. Spēks tāpēc, ka tas liek ievēlētajiem rēķināties: būs jaunas vēlēšanas, tāds kā eksāmenu laiks. Vājums tāpēc, ka ne vienmēr tiek izbalsoti nepiemērotākie un ievēlēti labākie. Tā kā dzīvojam laikos, kurus sauc par sekulāriem jeb laicīgiem, daudziem liekas, ka visā šajā demokrātiskajā jezgā Baznīcu un ticības lietas nevajadzētu iejaukt. Bet ir politiķi, kas tieši šo kārti izspēlē, cerot (un reizēm pamatoti), ka tas viņiem dos kādas papildu balsis. Par to vēlos šoreiz dalīties savās pārdomās. Kas zina – varbūt šogad noder.
Par Baznīcas šķiršanu no valsts
Daudzi varbūt ir piemirsuši vai arī nekad nav to īsti zinājuši, bet mūsu Satversmē ir pieminēta Baznīca. Ne tikai kā kristīgā Baznīca, bet kā reliģiskās struktūras kopumā. Proti, Satversmes 99. pantā ir teikts, ka “Baznīca ir atdalīta no valsts”. Šis ir ļoti iemīļots atsauces gabaliņš katram, kurš vēlas visādos veidos norobežot jebkādas Baznīcas aktivitātes politikā vai pat sabiedrībā plašākā mērā.
Īsi par iemesliem, kāpēc šis pants tur ir. Mūsu, Rietumu, tiesiskā sistēma ir izaugusi no saiknes ar Baznīcu. Proti, kad sāka stiprināties likumu vara, tas notika kristīgās Baznīcas cauraustā kultūrā. Līdz ar to jau no paša sākuma Baznīca ne tikai bija klātesoša realitāte lēnām par faktu kļūstošai tiesību sistēmai, bet arī kristīgās mācības elementi bija integrāls tiesību sistēmas avots. Un tā, bez nepatīkamā konstatējuma, ka zagšana kaitē īpašniekam, zagšana tika nosodīta tāpēc, ka ir konkrēts biblisks bauslis: nezodz. Tiktāl liekas – nekas tāds pārlieku ļauns un nederīgs.
Tomēr Baznīcas ietekmei uz laicīgo likumu kopumu bija arī kādas negatīvas blaknes. Un proti – līdz kaut kādam brīdim laicīgo likumu kopumā bija norma, kas noliedza zaimošanu, tas ir, Dieva un ar Dievu saistītā izsmiešanu vai noniecināšanu. It kā jau pat šis uzstādījums nav nemaz tik slikts, jo, ja mēs tā paskatāmies pēc būtības, ir labi būt ne tikai savstarpēji pieklājīgiem, bet arī cienīt citu cilvēku, tai skaitā ticīgo, svētumu. Jo, ja ticīgajam svēts ir kas reliģisks, tad neticīgajam arī, iespējams, ir kāds svētums – vecāki, darbs vai kas cits. Tātad te ir iespēja sabiedrībā veicināt kopēju cieņu un saskaņu.
Tomēr tā grūtā lieta ir tāda, ka par zaimošanu var uzskatīt arī veselu rindu lietu, kam nevajadzētu būt par svētumu, bet kādiem tās ir svētas. Protams, te var sākt runāt par daudz un dažādām niansēm, un šis tas no tā būtu diskusijas vērts, bet līdz ar to rodas arī iespēja iegrimt reliģiskos strīdos, kad no tiem var veiksmīgi izvairīties. Tāpēc visumā tā ir laba lieta, ka panta par zaimošanu mūsu Administratīvās atbildības likumā un Krimināllikumā vairs nav. Kaut, protams, ir labi saglabāt elementāru cieņu un neieviest nevajadzīgas ķildas un necieņu, kad ir runa par kaut ko, kas ticīgam cilvēkam vai pat lielākai ticīgo grupai ir svēts.
Tā nu jautājumos, kas ir par daudz noslogoti ar dažādām šauri reliģiskām niansēm, jā, valsts un pat sabiedrība kopumā ir nedaudz jāatbrīvo no Baznīcas diktāta. Un tiktāl tas arī ir izdarīts.
Vai ir iespējams nošķirt Baznīcu no valsts?
Un tomēr – Baznīcas nošķiršana no valsts vai sabiedrības var būt ne tikai grūta, bet pat kaitēt pašai valstij un sabiedrībai.
Ir jautājumi politiskajos procesos, kuros Baznīcai nevajadzētu iejaukties. Bet, ja uzmanīgāk paskatāmies, tad gana ātri nonāksim pie secinājuma, ka ir vesela rinda jautājumu, kur Baznīcas balss sabiedrībai un valstij var būt ļoti noderīga, pat nepieciešama.
Vispirms jau vēlos atgādināt, ka tāda lieta kā laicīga, sekulāra valsts ir teorija, nevis prakse. Tā atļaujos teikt, jo Baznīca nav tikai ēka vai vēsturiski fakti, Baznīca jeb reliģija risina cilvēka dzīves jēgu un mērķi, kā arī vērtību jautājumus un tā visa praktisko ietekmi uz cilvēka dzīvi. Proti, ir lietas, kuras īsti nevar regulēt ar likumiem, bet tās pašas par sevi ietiecas Baznīcas atbildības sfērā, – jautājumi par to, kas ir pirms, ārpus vai pēc šīs zemes dzīves, kā reaģēt uz dažādiem dzīves pagriezieniem, kādas ir praktiskās darbības robežas. Jā, ir dažādas ar reliģiju nesaistītas ētikas vai morāles mācības un dažādu praktisku padomu sistēmas, bet, tā kā reliģiskie jautājumi īsti nepadodas dabas likumu izvērtējumiem un argumentiem, tās ir specifiski reliģiskas. Tā, piemēram, šodien Rietumu valstis ir pasludinājušas, ka ir ļoti maz gadījumu, kad var piespriest nāvessodu, un tie lielākoties ir rezervēti kara vai līdzīgām situācijām. Un tas mums šodien liekas pašsaprotami, jo mūs visus vairāk vai mazāk ietekmē tiekšanās pēc cilvēka kā vērtības apliecības, zināmām mērā – pēc cilvēku tiesībām.
Tomēr tas nenozīmē, ka šobrīd Rietumos netiek nogalināti cilvēki teju industriālos apjomos. Protams, šī slepkavnieciskā prakse tiek visādos skaistos vārdos maskēta un daudzu noliegta, bet fakts paliek fakts – pirms konkrētas darbības ir dzīvs un absolūti lielākajā daļā gadījumu vesels cilvēks, kurš neko ļaunu nav varējis izdarīt, bet pēc tam šī cilvēka vairs nav. Es runāju par abortiem. Jo tieši šādos jautājumos visbiežāk izskan balsis par to, ka Baznīca nedrīkst iejaukties politikā, lai gan ar abortu mūsu likumi pakļauj nepelnītam nāvessodam cilvēku, kuru mūsu cilvēktiesību laikmetā taču vajadzētu aizsargāt.
Kāds tam visam sakars ar politiku?
Šādi un līdzīgi jautājumi caurvij politisko dzīvi un dažādu likumu veidošanu. Un te jautājums nav par to, ka Baznīca kādam uztieptu savu ticības sistēmu, bet gan par to, ka ar zinātniskajiem novērojumiem ir pierādīts, ka pirms aborta mātes miesās ir dzīvs cilvēks, bet ar abortu šī dzīvība tiek izdzēsta. Citiem vārdiem – kad Baznīca paceļ balsi par cilvēka dzīvību, tas nav nekas nosodāms, ka Baznīca to dara sabiedriskā un politiskā telpā. Tāpat, kad Baznīca paceļ balsi par šodienas likumu priekšā gana, šķiet, nesvarīgo ģimenes un laulības tematiku, tad arī Baznīca to nedara tāpēc, ka vēlas uzkundzēties, bet gan tāpēc, ka ģimene ir vērtība, kuru ir dibinājis Dievs, kuru laulībā Dievs grib un var svētīt.
Kāds tam visam sakars ar politiku? Šis ir vēlēšanu gads, kad daudzi un dažādi runās, kad daudzi vēlēsies tikt atpakaļ Saeimā vai tur nonākt pirmo reizi. Ir partijas un cilvēku grupas, kas nemaz negrib ieklausīties tajā, ko saka Baznīca, bet varbūt tomēr to vajadzētu gan, jo nedzīvojam laikos, kad Baznīcai ir varas sviras, bet kad Baznīca un ticīgie, it īpaši mūsu zemē, runā par pašām svarīgākajām lietām – cilvēka dzīvību, ģimeni un laulību… Varbūt arī šādu jautājumu ir vērts uzdot izvēlētajam politiskajam spēkam, pirms atdot par to savu balsi.