Vestards Šimkus: Citiem pie sienas bija rokzvaigznes, man – Ferencs Lists ^{Apriņķis.lv}

Gaidāmajā koncertā virtuozā pianista izpildījumā atdzīvosies gan mūzikas dižgaru Franča Šūberta, Friderika Šopēna, Žorža Bizē un Sergeja Rahmaņinova mūzika, gan arī citu komponistu melodijas, ar kurām Vestards pazīstams jau kopš agras bērnības, – viņam pat bijusi sajūta, ka savā istabā un ikdienas gaitās viņš iet kopsolī ar Ferencu Listu.

– Sakiet, vai klausītājiem kaut kā iekšēji vajadzētu sagatavoties gaidāmajam koncertam?

– Jāatzīst, ka es pats, ejot uz koncertiem, nemēdzu kaut kā iekšēji sagatavoties, jo tie man gan kā klausītājam, gan arī kā mūziķim ir tādi brīnuma pilni brīži. Ja koncerts ir izdevies, laiks apstājas vai arī laika plūdums kaut kādā veidā mainās un kļūst citādāks tā laika nogriežņa ietvaros. Gan klausītāji, gan mūziķi ir aicināti ieskatīties citā pasaulē, kur viss notiek ar mūzikas skaņu palīdzību. Ar mūzikas skaņām tiek izstāstīts kaut kas būtisks, skaists un iedarbīgs, un tas ir brīdis, kas pats par sevi ir pretstats ikdienas rutīnai un steigai. Līdz ar to, jo uzskatāmāks ir šis kontrasts starp koncertu un mūsu ikdienu, jo spēcīgāks iespaids varētu būt no koncerta. Mūziķa uzdevums ir klausītājiem likt aizmirsties un vest viņus līdzi šai mūzikai, neļaut vairs kavēties domās par savu ikdienu un darbiem. Koncerts ir kaut kas ārpus ikdienišķā. Tam vajag vienkārši ļauties.

Spēlējot koncertus, es necenšos ar mūziku apzināti kaut ko īpaši darīt, es vienkārši ļaujos tās burvībai. Es pats esmu šīs mūzikas sekotājs tur uz skatuves, kļūstot pat par tādu kā klausītāju. Un, tikai pateicoties maniem pirkstiem, sanāk, ka es, tai sekojot, reizē arī šo mūziku radu klausītājiem.

– Un no tās brīnumainās satikšanās ar mūziku klausītājs var paņemt sev līdzi kādu spēka momentu, lai atgrieztos realitātē.

– Mākslas uzdevums ir norādīt cilvēkam uz citādākas pasaules iespējamību. Tā ir pasaule, kas varbūt neeksistē šeit uz zemes, bet ir pāri tai pasaulei, ko mēs pazīstam. Tā norāda uz ko augstāku, kaut ko, kas ir absolūts, skaists, labs un patiess. Labas mākslas uzdevums ir palīdzēt cilvēkam aizdomāties par šo citu pasauli, varbūt pat ilgoties pēc tās un par to pasapņot. Es ļoti ceru, ka man tas vismaz dažkārt izdodas koncertējot.

– Esmu lasījusi grāmatu “Lielie pianisti manā dzīvē”, kurā klavieru skaņotājs Francs Mors, stāstot par sadarbību ar izciliem pianistiem, norāda, ka daudzi no viņiem jūt lielu satraukumu pirms uzstāšanās, jo mirklis uz skatuves tajā brīdī esot vissvarīgākais mākslinieka dzīvē. Kā jums ir ar šo sajūtu par mirkļa nozīmīgumu?

– Es pilnīgi noteikti varu piekrist, ka tas vienmēr ir ļoti svarīgs brīdis. Pirmkārt, man ir liela mīlestība pret mūziku, un es gribu, lai skaņdarbi koncertā izskan tā, kā, manuprāt, tiem būtu jāskan, – tā, kā es pats tos gribētu klausīties. Otrkārt, man ir liela cieņa un pietāte pret ikvienu klausītāju, kurš ir ziedojis savu naudu un laiku, lai ierastos uz manu koncertu. Līdz ar to mans uzdevums ir sniegt klausītājam visu to labāko, ko vien es spēju. Tā tam ir jābūt neatkarīgi no tā, kur šis klausītājs atrodas – varbūt tas ir Ogrē, varbūt Berlīnē vai Ņujorkā. Katrs koncerts ir absolūti būtisks. Tuvāko nedēļu laikā Ogres koncertā atskaņoto programmu es Vācijā ieskaņošu jaunā albumā, ko producēs franču ierakstu kompānija “Artalinna”, un uzreiz pēc tam došos uz tālās Ekvadoras galvaspilsētu Kito, lai muzicētu kopā ar Ekvadoras Nacionālo simfonisko orķestri. Gan tur, gan Ogrē uzstāšos ar vienlīdz lielu atbildību.

– Un ko jūs sakāt par šo Franca Mora pieminēto satraukuma mirkli?

– Protams, šis uztraukums pirms koncerta ir pazīstams visiem mūziķiem. Man arī tāds kādreiz bija, bet, tiklīdz sapratu, ka šī ir lieta, ko es daru labāk par jebko citu, uztraukums jau kādus padsmit gadus mani vairs nepiemeklē. Līdz ar to manī nav arī nekādas nedrošības sajūtas. Es uzskatu, ka mūziķim nebūtu jākāpj uz skatuves, ja viņš jūtas nedroši par to, ko viņš dara. Mūziķim ir jābūt absolūti pārliecinātam par to, ka viņš ir sagatavojies koncertam un ka tas, ko viņš sniegs klausītājiem, ir kaut kas labs un svarīgs. Ja man šādas pārliecības nav, es uz skatuves nekad nekāpju. Ja esmu uz skatuves, tas nozīmē, ka manī šāda pārliecība ir.

Tā sauktā lampu drudža pirms koncertiem man nav, esmu absolūti mierīgs. Es izbaudu aptuveni stundu ilgu brīvo laiku līdz koncerta sākumam un aizskatuvē lasu kādu grāmatu. Tā man ir nemainīga tradīcija. Lasot es atpūšos. Ja ir kādas uzkodas, kaut ko uzēdu, bet vienmēr līdz pašai pēdējai minūtei pirms iziešanas uz skatuves es relaksēti atpūšos. Tad dodos uz skatuves darīt to, ko protu vislabāk.

– Vai varat, lūdzu, nedaudz ieskicēt, kas tieši šajā romantisma laikmetā jūs uzrunāja un pārliecināja, ka ir vērts veidot veselu koncertprogrammu, lai tajā ievestu arī klausītājus?

– Romantisma laikmets bija arī pianisma zelta laikmets. Es izveidoju šo koncertprogrammu kā savas cieņas apliecinājumu tā laika dižajiem pianistiem. Nav pat tik būtiski, vai man pašam romantisms šķiet vistuvākais no visiem mākslas un mūzikas periodiem. Protams, tas ir interesants, aizraujošs, bet mani tikpat ļoti saista arī citi, senāki, mūzikas un mākslas vēstures laikmeti. Taču romantisms ir pianisma zelta laikmeta pati virsotne. Tajā laikā bija daudz izcilu, leģendāru pianistu, un dažus no viņiem mēs varam klausīties pašos pirmajos agrīnajos skaņu ierakstos, kas veikti divdesmitā gadsimta pirmajos gados. Tie gan ir ļoti nekvalitatīvi, ar pavisam bēdīgu skaņas kvalitāti, tādēļ var tikai nojaust par šo pianistu ģenialitāti.

Es šos agrīnos skaņu ierakstus ar lielu mīlestību esmu klausījies jau kopš desmit gadu vecuma. Tad es patiešām iemīlēju senos, leģendāros pianistus – Sergeju Rahmaņinovu, Vladimiru Horovicu un daudzus citus šodien mazpazīstamus, bet savulaik slavenus pianistus, kuri bija mācījušies klavierspēli, piemēram, pie paša Ferenca Lista. Viņa ierakstu gan mums nav, bet viņa mākslu mēs varam novērtēt caur viņa audzēkņiem. Tā ir liecība par tolaik augstajiem pianisma standartiem. Klausoties šos vecos ierakstus, mēs varam vienkārši nopūsties, kāds bija pianisma līmenis, teiksim, divdesmitā gadsimta sākumā, un secināt, ka ir noticis regress.

Līmenis, kādā spēlēja klavieres profesionāli pianisti tajos laikos, ir nesalīdzināmi augstāks nekā mūsdienās. Veiklības, perfekcijas un arī izteiksmības ziņā tas ir kaut kas pilnīgi cits. Tie bija citi standarti, kā, kādā tempā un ar kādu frāzējumu mūzikai vispār vajadzētu skanēt. Esmu cieši pārliecināts, ka tajos ierakstos mēs dzirdam ļoti senas un diženas muzicēšanas tradīcijas pēdējo lielo vainagojumu. Pēc tam šī tradīcija kaut kā tiek izmesta vēstures mēslainē, un līdz ar Otro pasaules karu faktiski viss veids, kā mēs spēlējam mūziku, kā mēs interpretējam klasiķu skaņdarbus, ir radikāli mainīts. Tas ir noticis burtiski vienas desmitgades laikā. Un šis modernais mūsdienu stils, kā mūzika tiek spēlēta, manuprāt, nav šai mūzikai atbilstošs. Līdz ar to es cenšos smelties iedvesmu šajā dižajā, senajā tradīcijā, kuras pēdējās liecības mēs varam dzirdēt pirmajos skaņu ierakstos.

Tā laika pianisti ir mani varoņi. Un daļa no viņiem ir atstājuši mums mantojumā arī pašu komponētus un aranžētus skaņdarbus. Tā ir ne tikai oriģinālmūzika, bet lielākoties populāru klasiskās mūzikas melodiju apdares jeb versijas klavierēm. Tās ir ļoti virtuozas, ļoti spožas versijas, kuras viņi paši ir spēlējuši koncertos un pierakstījuši notīs. Un tāpēc, ka tās ir pierakstītas, arī es tās varu šodien spēlēt.

Mana jaunā koncertprogramma sastāvēs no šādiem skaņdarbiem. Visiem skaņdarbiem, atskaitot vienu, ir nevis viens, bet divi komponisti. Viens ir pašas mūzikas autors, bet otrs – pianists, kurš to ir pārvērtis par skaņdarbu klavierēm. Daudzi skaņdarbi, kurus jūs dzirdēsiet šajā koncertā, nav rakstīti klavierēm, tos komponisti rakstījuši citiem sastāviem. Atsevišķi leģendāri pianisti tās ir pārvērtuši par virtuoziem, spožiem, aizraujošiem klavieru skaņdarbiem.

– Sakiet, kā jūs klausījāties šos savus varoņus bērnībā? Vai platēs?

– Jā, tās bija skaņu plates. Manam tētim bija paveicies savākt ļoti interesantu skaņu plašu kolekciju, un mums bija plašu atskaņotājs. Es runāju par deviņdesmito gadu vidu, kad mums vēl nebija kompaktdisku atskaņotājs. Tētim skaņu plašu kolekcija bija neliela, bet ļoti laba. Tajā bija arī dažas plates, kur spēlēja, piemēram, Sergejs Rahmaņinovs. Kad bērnībā tās klausījos, es pārdzīvoju kaut ko tādu, kas ir grūti aprakstāms vārdiem. Man bija tikai viens jautājums: kāpēc es tā nevaru? Tad nu es savos deviņos desmit gados nospriedu, ka darīšu visu iespējamo, lai kādreiz iemācītos tā spēlēt. Kopš tā brīža es neskaitīju stundas, ko pavadīju pie klavierēm. Es vienkārši vingrinājos katru dienu no rīta līdz vakaram, lai kaut nedaudz varētu atdarināt tās kvalitātes, kas piemita šim pianistam.

– Vai jums šodien arī mājās ir plašu atskaņotājs?

– Nē, šodien tā ir tik ekskluzīva lieta! Tagad es mūziku pārsvarā klausos internetā – kā vairums cilvēku.

– Mazliet pasapņojot – ar kuru no šiem jūsu pieminētajiem dižgariem jums šodien varētu sanākt tāda laba un sirsnīga saruna?

– Godīgi sakot, man visu bērnību bija sajūta, ka esmu Ferenca Lista paspārnē. Citiem pie sienas karājās filmzvaigžņu un rokzvaigžņu bildes, bet man istabā pie sienas bija Ferenca Lista bildes. Es tolaik biju izlasījis visas iespējamās grāmatas, ko vien bibliotēkā varēju atrast, par šo leģendāro pianistu un komponistu. Man tiešām bija sajūta, ka viņš dzīvo man līdzās.

Otru klātbūtnes efektu piedzīvoju, klausoties, kā spēlē Aleksandrs Skrjabins. Viņa ierakstos īpašs ir viņa neticami elektrizētais un cilvēka prātam un fiziskajām iespējām pilnīgi nereālais paātrinājumu un salēninājumu spēles stils. Apbrīnojami, kā viņš frāzē mūziku, kas vienkārši sāk izklausīties pēc tādām kā liegām vēja pūsmām, nevis pēc notīm. Man bija sajūta, ka Skrjabins tūlīt vienkārši izkāps ārā no tā plašu atskaņotāja! (Smejas.) Klātbūtnes vīzija var notikt tad, kad mēs saskaramies ar kaut ko patiešām pārdabisku vai pat nedaudz dievišķu mākslinieka meistarībā un talantā. Es ar jebkuru no viņiem gribētu parunāties, taču diez vai esmu cienīgs viņiem pat ūdeni pienest. (Smejas.)

– Diez viņi varētu izdzīvot šo laikmetu?

– Viņi bija spēcīgi un talantīgi. Viņi varētu izdzīvot visādus laikmetus. Mums ir jādzīvo tajā laikmetā, kurā Dievs mūs ir ielicis. Mani Viņš ir ielicis šajā laikmetā, lai arī nenoliegšu – brīžiem ir sajūta, ka varbūt tas nav īsti pareizais laikmets, kurā esmu piedzimis. Bet Dievs ir gudrāks par mani, Viņš zina, kāpēc man šeit ir jābūt. Man vienkārši ir jāsaprot, ka ir lietas, vērtības, jautājumi un cilvēka dabas īpatnības, kas ir nemainīgas visos laikmetos. Taču, protams, tīri estētiski kāds senāks laikmets man noteikti būtu simpātiskāks. Tas gan.

– Nesen kādā sarunā radio jūs noformulējāt savu sajūtu par to, ka šodien izzūd tas aizgājušo laiku krāšņums. Mēs patiešām jūtam, ka šodien radikāli mainās daudz kas. Kāds teiktu: lai kaut kas jauns atnāktu, senajam ir jāmainās...

– Jā, tā varētu būt. Tomēr es atļaušos iebilst un teikt, ka šis modernitātes laikmets atšķiras no pilnīgi visiem citiem iepriekšējiem laikmetiem. Šajā laikmetā māksla – un ne tikai māksla, bet daudz kas, ar ko mēs ikdienā saskaramies, – tiek apzināti veidota un uzturēta kā neglīta un nepatīkama. Nekas tāds iepriekš cilvēces vēsturē nav bijis. Skaistums mūsdienās, šķiet, vienkārši tiek aizliegts. Arī doma par to, ka cilvēks vispār ir nevēlams šai pasaulē, jo tā it kā esot pārapdzīvota, ir kaut kas pilnīgi jauns un tikai mūsu laikmetam raksturīgs. Neesmu dzirdējis, ka citos laikmetos tādas idejas būtu bijušas populāras. Līdz ar to tāda pašiznīcība, destrukcija, neglītums un apzināta tīksmināšanās ap visu, kas būtībā ir riebīgs, raksturīga tikai mūsu laikmetam.

Mēs vienkārši nedrīkstam padoties šai destruktīvajai pasaules uztverei, kurā visu, ieskaitot sevi pašu, gribam izmest miskastē. Tas tā nedrīkst notikt. Ja nu kaut kas būtu pelnījis nonākt miskastē, tad tas ir viss neglītais, un tā mūsu laikmetā ir tik daudz radīts! Te es domāju arī šīs idejas un ideoloģijas, kas ir tik destruktīvas un tik anticilvēciskas pēc būtības. Tās būtu pelnījušas nonākt miskastē. Tomēr šobrīd izskatās gluži otrādi – tās sūta miskastē mūs pašus. Tāpēc tas, ko es kā mākslinieks cenšos darīt, kāpjot uz skatuves, ir ikreiz nest kādu pretstatu visam šim tumšajam un neglītajam. Cenšos nest ko gaišu, iedvesmojošu un skaistu, kas ir spēka pilns un vieš cerību. Tā ir mana atbildība, ko es pievienoju šai pasaulei, kas ir tik tumša un negācijām pilna.

– Jums dzīvē ļoti liela nozīme ir ģimenei. Ko ģimene jums ir iemācījusi tādu, ko nevar iemācīties uz skatuves?

– Es, protams, nebūšu liekulis un atzīšu to pašsaprotamo patiesību, ka ikviens mākslinieks, kurš kāpj uz skatuves, kaut kādā veidā apliecina sevi un savu ego. Tā tam būtībā nevajadzētu būt, jo pats svarīgākais, kad mēs kaut ko sniedzam cilvēkiem, ir censties šo mākslu dāvāt viņiem pēc iespējas kvalitatīvākā un mākslinieciski pilnvērtīgākā veidā. Tāpēc, ka šī mūzika to ir pelnījusi, nevis tāpēc, ka mēs gribam vienkārši kaut ko pierādīt paši sev vai citiem.

Bet, protams, ikviens skatuves mākslinieks savā būtībā ir vairāk vai mazāk egoists. To būtu vēlams apzināties un arī  sevī kaut kādā veidā kontrolēt, lai tas nepārkāpj noteiktas robežas. Un ģimenes dzīve tad nu reiz ir tā, kuras ietvaros tu pēkšņi saproti, ka vairs neesi pats svarīgākais savā dzīvē. Tu saproti, ka tas otrs cilvēks, ka tavi bērni ir daudz svarīgāki par tevi. Tas vērš tavu skatu arī uz to, ka, arī uz skatuves esot, tu neesi pats svarīgākais, bet gan mūzika, ko tu spēlē, ir svarīgāka par tevi un tavām ambīcijām, iegribām vai traumām.

Lūk, tā iet roku rokā gan muzicēšana, gan ģimenes dzīve, jo ir šī apziņa par to, ka es pats neesmu svarīgākais. Ir svarīgākas lietas un ir būtiskāki cilvēki par mani. Un mans pienākums ir veidot savu dzīvi kā tādu sava veida upuri. Upuris uz skatuves ir upuris mūzikai, bet ikdienas dzīvē, ģimenē tas ir upuris manu ģimenes locekļu labā. Jo es, būdams katoļticīgs kristietis, svēti ticu, ka mīlestība pirmkārt ir upuris. Mīlestība nav fiziska sajūta, tā nav kaut kāda iegriba, ko mēs vēlamies realizēt. Mīlestība pirmkārt ir gatavība upurēt sevi, savas iegribas un ērtības un, ja nepieciešams, arī savu dzīvību tā vārdā, kuru mēs mīlam. Tā nu ģimenē mēs varam vislabāk apgūt prasmi upurēties.

– Apliecināt otram, ka viņš ir svarīgāks un ka tu neesi visa centrā, – tas jau droši vien notiek tieši caur praktiskām lietām?

– Protams, un caur praktisko pusi tas var notikt tad, ja mēs sekojam tādam dabiski pašsaprotamam ģimenes modelim un tradīcijām, kas iemieso ģimenes locekļu konkrētās īpašās lomas. Jā, tas ir tas, ko es kā kristietis saucu par sekošanu dievišķajai kārtībai. Proti, es esmu vīrietis, es esmu ģimenes galva, un mans pienākums ir savu ģimeni apgādāt un aizsargāt, ja nepieciešams, mīlēt un būt tai uzticīgam. Savukārt pārējiem ģimenes locekļiem attiecīgi ir savi pienākumi, un šī te sekošana kaut kādai augstākai kārtībai vieš mieru, saderību un nedziestošas jūtas ģimenes locekļu starpā. Tas ir vienīgais veids, kas var ļaut mīlestībai uzplaukt un to nosargāt.

– Vai viegli ir saglabāt līdzsvaru starp profesionālo nepieciešamību izaugsmei un laiku, ko dot saviem vistuvākajiem?

– Profesionalitātes izaugsme ir ļoti laba lieta. Tā nav nekādā veidā pretrunā ar ģimenes dzīvi. Es klavieres spēlēju trīs vai četras stundas dienā, un pāri paliek pietiekami daudz stundu, kuras varu veltīt saviem mīļajiem. Es ļoti atbildīgi izturos pret laiku, kas man ir dots. Dzīves laiks mums ir ļoti ierobežots, un mēs to labi zinām, līdz ar to es ceru, ka es to neizniekoju. Ja man ir brīvs brīdis, kad es klavieres nespēlēju, es vai nu izeju nedaudz pastaigāties ārā, vai arī pasportoju – braucu ar riteni vai vingroju –, un ļoti daudz laika es veltu saviem ģimenes locekļiem. Es kopā ar viņiem eju pastaigās vai arī mēs vienkārši pavadām laiku kopā, kaut ko darot.

Tas man ir ļoti būtiski. Es nevarētu pārdzīvot, ja justu, ka maniem bērniem pietrūkst tēta klātbūtnes ikdienā. Tāpēc savu klātbūtni es viņiem cenšos nodrošināt, cik vien tas ir iespējams mājās. Saplānoju savu dienu tā, lai mana profesionālā darbība noteikti netraucētu tam. Savukārt profesionālās ambīcijas, piemēram, spēlēt labāk, man ir bijušas vienmēr.

– Un tā tam ir jābūt jebkurā profesijā?

– Jā, un tūdaļ pēc šīs sarunas es sēdīšos tepat pie klavierēm un slīpēšu, lai šodien man sanāk labāk nekā vakar.