Māris Zanders: Ērcīgie ziemeļi un priecīgie dienvidi Apriņķis.lv
- Autors: Māris Zanders
Foto - arhīvs
Ierasts uzskatīt, ka ļaudis Latvijā ir ļoti kritiski pret varu. Dažiem šķiet, ka pārspīlēti kritiski, citiem, tieši otrādi, liekas, ka šis kritiskums neatspoguļojas vēlēšanu rezultātos. Lai kā būtu, mēs esam diezgan skeptiski vai pat pesimistiski noskaņoti.
Ja lasa nesen notikušās Minhenes drošības konferences analītisko pārskatu, jāsecina, ka neesam šajā ziņā unikāli. Tātad 2025. gada novembrī pasaules lielākajās ekonomikās tika veikta aptauja, un viens no jautājumiem bija: kā jūsu valsts valdības politika ietekmēs nākamo paaudžu dzīvi? «Negatīvi», atbildēja 60% Francijā, 53% Lielbritānijā, 51% Vācijā, 45% ASV un 44% Itālijā. Nedaudz ironiski varētu teikt, ka Itālija vēl izskatās gluži labi, jo 26% uzskata, ka nekā neietekmēs – ne labi, nedz slikti. Šādā kontekstā itin labs noskaņojums acīmredzot ir arī Kanādā un Japānā, jo tur negatīvo prognozi ir devuši tikai (pareizāk sakot – “tikai”) attiecīgi 38% un 32%, savukārt 20% un 38% uzskata, ka nekas nemainīsies.
Skaidrs, ka iemeslu šādām noskaņām var būt daudz un tie būs dažādi. Tomēr interesantākā daļa ir optimisti. 80% respondentu Ķīnā atbildējuši, ka valdības politikas rezultātā nākamās paaudzes dzīvos labāk. Te jāņem vērā, ka autoritārā valstī godīgu atbildi sagaidīt ir grūti, jo režīms vēršas pret faktiski jebkādu kritiku. Tomēr pozitīvs skatījums ir arī 61% aptaujāto Indijā un 37% Brazīlijā – tātad brīvākās valstīs.
Kāds varētu būt iemesls, paturot prātā, ka šīs abas valstis pārticīguma ziņā atpaliek no “kolektīvo Rietumu” valstīm? Iespējamā atbilde ir saistīta ar izteicienu “pie laba ātri pierod”. Ļaudis “vecajā Eiropā” un Amerikas Savienotajās Valstīs savu komforta līmeni uzskata par pašsaprotamu, tādēļ kļūst drūmi, ja ir pamats domāt, ka šis līmenis nepaaugstināsies tā, kā gribētos. Savukārt tādās valstīs kā Brazīlija un Indija atskaites punkts ir zemāks, un ļaudis kā sasniegumu uztver jau pakāpšanos tuvāk Rietumu līmenim.
Negrasos moralizēt, tomēr domāju, ka no globālās konkurences viedokļa šis optimisms t.s. trešajai pasaulei nāks par labu, jo ir motivējošs, ko nevarētu teikt par rietumnieku īgņošanos. Mums derētu būt pieticīgākiem, tomēr tas, šķiet, nav iespējams.
Atgriežoties pie Ķīnas, jāņem vērā aptaujas jautājuma nedaudz vispārīgais raksturs. Ko nozīmē “labāka nākotne”? Kādā tieši aspektā – pilsonisko brīvību, apkārtējās vides stāvokļa, drošības vai ekonomiskā izpratnē? Ja respondenti ir sapratuši, ka viņiem jautā par ekonomiku, tad pozitīvo prognožu lielais īpatsvars varētu būt tuvu cilvēku patiesajām domām. Jo, neraugoties uz sarežģījumiem pēdējo gadu laikā, ekonomiski Ķīna turpina pieņemties spēkā. Tad mēs nonākam pie vēl interesantākas iespējas. Proti, pretēji ilgstoši dominējošam diskursam, ka kapitālisms nevar plaukt un zelt, ja valsts nav demokrātiska, var gadīties, ka Ķīna rāda, ka pilsoņu materiālā labklājība var uzlaboties arī autoritāras valsts apstākļos.
Man nav žēl to ekonomistu, kuriem var nākties pārskatīt savas teorijas. Mani vairāk biedē šīs situācijas vilinājums ārpus Ķīnas dzīvojošajiem. Tēlaini formulējot – ķīnieši ir kļuvuši turīgāki salīdzinoši īsā laikā? Ir. Vai šo panākumu vārdā ir vērts atteikties no iespējas, teiksim, kritizēt valdību? – Man nav ne jausmas, ko par šo tēmu domā miljoniem cilvēku pasaulē, tostarp Latvijā. Var novērot, ka ļaudīm Eiropā, Latviju ieskaitot, gluži labi patīk kā tūristiem apmeklēt Ķīnas modeļa valstis, kur ekonomika ir svarīgāka par pilsoņu tiesībām. Apvienotie Arābu Emirāti, Ēģipte, Taizeme, daļēji arī Turcija.
Vai viņi būtu ar mieru šādam kompromisam arī kā šo valstu pastāvīgie iedzīvotāji? Ja aptaujā vērojamās Rietumu cilvēku neapmierinātības pamatā ir ekonomiskie apsvērumi, nevis, teiksim, bažas par vides piesārņojumu vai imigrācijas plūsmām, tad es nebrīnītos, ka daudziem šāds kompromiss būtu pievilcīgs.