Imants Liepiņš: Kā aprēķināt, kad Krievija beidzot zaudēs? ^{Apriņķis.lv}

Kara pirmajā ziemā uzdodot politologam Andim Kudoram jautājumu: “Kad tā Krievija vienreiz sabruks?”, viņš momentā atbildēja: “Es azartspēles nespēlēju!” Tāpēc mēģināsim pameklēt kādu aprēķinos balstītu metodi, kas mums varētu palīdzēt. Jo nav nekāds noslēpums, ka Krievijas vēsturē ir spēkā cēloņsakarība – pēc neveiksmīga ārējā kara Krievija sabrūk iekšēji. Tā brīža autokrātiskais režīms zaudē varu, dažreiz līderis zaudē arī dzīvību.

Kā zināms, zaudējums Krimas karā beidzās ar Nikolaja I nāvi 1855. gadā, mēģinājumi iekarot Mandžūriju un sakāve no japāņu rokas noveda pie 1905. gada revolūcijas, Pirmajā pasaules karā piedzīvotais Austrumu frontes sabrukums rezultējās ar cara valdības gāšanu un komunistu nākšanu pie varas, savukārt komunisms pats krita pēc PSRS sakāves Afganistānā visu 80. gadu garumā. Nākamās desmitgades Jeļcina laiku liberālais periods pēc Krievijas armijas katastrofas pirmajā Čečenijas karā beidzās ar Putina nākšanu pie varas, – vai tagad varētu pienākt situācija, kad Krievija zaudē karu, sabrūk iekšēji, bet tās līderis tiek saukts pie atbildības?

Padomju invāzija Afganistānā sākās 1979. gada Ziemassvētkos un ilga līdz 1989. gada sākumam, kad afgāņi sakāva padomju karaspēku, kura izvešanu izplānoja un praktiski īstenoja toreizējais PSRS 40. armijas štāba priekšnieka vietnieks pulkvedis Dainis Turlais. Tagadējais karš Ukrainā ir nesalīdzināmi augstākas intensitātes konflikts ar daudzkārt lielākiem upuriem un materiālajiem zaudējumiem, briesmīgākais karš Eiropā kopš abiem pasaules kariem (ja kaujas Ukrainā nebeigsies, tad 8. jūnijā šis karš ilguma ziņā pārsniegs Pirmo pasaules karu).

Padomju impērijai ievedot karaspēku Afganistānā, Kremļa pakļautībā bija 262 miljoni iedzīvotāju, kas atbilda gandrīz veselīgai demogrāfiskai piramīdai (ja neskaita vīriešu iztrūkumu paaudzēs, kas piedzīvoja Otro pasaules karu un staļinisma represijas). Pametot Afganistānu, PSRS iedzīvotāju skaits bija pieaudzis līdz 285 miljoniem — lielākoties uz dzimstības rēķina Vidusāzijā, Kaukāzā un citos reģionos. Tātad vidēji 29 līdz 30 miljoni PSRS iedzīvotāju spēja uzturēt iebrukumu Afganistānā vienu gadu.

Uzsākot iebrukumu Ukrainā, Krievijas Federācijā bija aptuveni 144 miljoni iedzīvotāju. Ja pielietojam analoģiju ar Afganistānas karu, šāds iedzīvotāju skaits būtu spējīgs uzturēt karu 4,96 gadus, kas būtu bez divām nedēļām pilni pieci gadi.

Protams, šāds aprēķins ir ļoti shematisks un balstās tikai uz iedzīvotāju skaitu. Cits faktors, kas varētu paātrināt kara beigas, – krievu milzīgie zaudējumi. Afganistānā padomju armija deviņos gados kaujās zaudēja 9511 kritušos, bet no ievainojumiem, negadījumiem un slimībām mira vēl 5 tūkstoši. Tagadējā karā Krievija zaudē šādu cilvēku skaitu katru mēnesi. Pieskaitot ievainotos, zaudējumu kopskaits tuvojas 1,3 miljoniem!

Labā ziņa ir tā, ka gandrīz droši var teikt: lielākā kara daļa ir aiz muguras. Četru gadu laikā ukraiņu sabiedrībā, kā rāda regulāra socioloģija, nav parādījies kāds procents iedzīvotāju, kas uzskatītu, ka ir jāpadodas. Latvijā to jūt, un mēs turpinām palīdzēt cīņā pret agresoru. Mūsu tēvi un vectēvi ne reizi vien, būdami zem padomju zābaka, tika iesaukti krievu armijā un bija spiesti piedalīties padomju avantūrās Čehijā, Korejas karā, Afganistānā un citur. Tagad mēs esam gandarīti, ka varam nevis prasīt palīdzību Rietumiem kā Atmodas laikā, bet paši esam tie, kas palīdz. Jo šoreiz mēs esam vēstures pareizajā pusē.