Voldemārs Lauciņš: Jau četrus gadus blakus ir karš... Vai tas kaut ko māca? ^{Apriņķis.lv}

Ir pagājuši četri gadi

Karš ģeogrāfiski ir tik tuvu un vienlaikus politiski arī pietiekami tālu. Mēs esam NATO, tāpēc baudām relatīvu drošību. Tomēr mēs esam gaužām tuvu karam. Tuvu ne tikai ģeogrāfiski, bet arī politiski. Tie paši draudi, kas pirms kara skanēja Ukrainas virzienā, laiku pa laikam tiek vērsti arī pret mums.

Mēs esam tik tuvu šim karam arī vēsturiski, jo mūsu vecmammas un vectēvi, gluži kā tagad cilvēki Kijivā, Harkivā vai Ļvivā, slēpās pagrabos, kad no gaisa krita krievu bumbas un raķetes. Gluži tāpat kā pirms mazliet vairāk nekā astoņdesmit gadiem krievu armija līdz ar zemi nolīdzināja Jelgavu un Rēzekni, tā tagad tiek nolīdzināta neviena vien pilsēta Ukrainā. Man var pārmest vēsturisku neprecizitāti, ka pirms astoņdesmit gadiem tā bija padomju armija, kas nogalināja, laupīja un izvaroja, bet mēs zinām, ka Ukrainā iebrukusī armija lepojas ar padomju armijas mantojumu, vēl vairāk – tik daudzi no viņiem arvien vēlas atjaunot to monstrozo valsti – Padomju Savienību.

Mācības no kara...

…par “tīkšķīti” sociālajos tīklos

Kāds ir aprēķinājis, ka, ja visi no armijas dezertējušie vai no iesaukšanas pamukušie būtu bruņotajos spēkos, Ukrainai būtu divus miljonus karavīru liela armija. Šobrīd viņiem nav pat puse no tā. Kādi pārmet, ka daudzi ukraiņi ir ārpus savas zemes, to neaizsargā, bet bauda dzīvi. Kādi citi pārmet, ka ukraiņi līdz galam nav tikuši galā ar korupciju. Neatbalstu atteikšanos sargāt savu dzimteni, bet neesmu tiesīgs pārmest tādam, kas aizbēg. Tā ir viņa sirdsapziņas lieta. Neatbalstu korupciju, bet neesmu tiesīgs pārmest, ka visi korumpanti nav noķerti. Tā ir viņu sirdsapziņas lieta. Šie jautājumi nav manā atbildībā, un zinu – sirdsapziņa pastāv, un tā var vajāt cilvēku.

Gluži tāpat kā palikušajiem Ukrainā, tiem, kas cīnās un atbalsta, domāju, ka šobrīd tik daudz kas svarīgāks ir uz spēles, un es varu darīt vismaz kaut ko arī te un tagad, kur esmu.

Var palīdzēt ar “tīkšķīti” sociālajos tīklos. Tas parāda aktivitāti virtuālajā realitātē, bet, ja tas ir tikai tur, – cik daudz tad ir palīdzēts? Praktiskajiem Ukrainas palīgiem ir garum gari saraksti ar vajadzīgo, un daudzi no tiem, kas ieliek “tīkšķīti”, šeit varētu pielikt plecu arī praktiski. Neprasa taču, lai brauc uz Ukrainu karot… Vai tad tiešām kāds eiro nepaliek pāri, lai palīdzētu tiem, kas šobrīd salst, jo raķetes ir izpostījušas siltumtīklus, vai ir bez pietiekami siltām drēbēm, jo šī ir auksta ziema?

Šī kļūst par manu mācību palīdzēt Ukrainai, tam, ka es piedalos, ka cenšos būt noderīgs tiem, kas ir palikuši tur un cīnās.

…par mieru

Esmu pārliecināts, ka absolūti visi Ukrainas iedzīvotāji šobrīd negaida lielākas dāvanas par mieru. Un tomēr ir vērā ņemama nianse – ukraiņiem nav pieņemams beznosacījuma miers, viņi nav gatavi kapitulēt. Un šis apsvērums ir svarīgs, jo arī mūsu zemē ir cilvēki, kas vēlas, lai par katru cenu beigtos karš, arī tad, ja tas nozīmē ukraiņiem pieņemt agresora nosacījumus bez iebildumiem jeb kapitulēt.

Visus šos četrus gadus mēs atkal un atkal dzirdam vārdus par taisnīgu mieru, tāpēc te vēlos uzsvērt apzīmētāju “taisnīgs” attiecībā uz mieru Ukrainā. Var jau sacīt, ka taisnība reizēm ir kaut kas no vēlmju domāšanas, tomēr šī nedrīkst būt tā situācija. Mums, ārpus tiešā kara, var būt ko viegli teikt, bet šoreiz tie neesam mēs, kas šādu ieskatu uzspiež ukraiņiem, viņi paši to apzinās un ir gatavi par to pastāvēt. Līdzīgi kā cita veida atbalsts, arī šo mēs varam sniegt un atbalstīt ukraiņus.

Tā kļūst arī par manu mācību par mieru.

…par cilvēku

Četru gadu laikā Ukrainā dzīvību zaudējuši ļoti daudz cilvēku. Ir neizsakāmi skumji, ka, Ukrainai aizsargājoties, ir sakropļoti un krituši tik daudzi tās dēli un meitas. Tomēr vēl sirdi plosošāka ir to civiliedzīvotāju nāve, kurus karš pārsteidza un kaut kādā brīdi atņēma viņiem veselību vai pat dzīvību. Katru dienu nevajadzīgi cieš un mirst tie, kurus Krievija melojot sakās atbrīvojam.

Šī ir sāpīga mācība par cilvēka dzīvības trauslumu. Bet vienlaikus tā ir arī iepriecinoša mācība par cilvēka spēku, par palikušajiem, kas pastāv ne tikai par sevi, bet arī kritušo un nogalināto vietā.

Tā ir arī mācība par cilvēku nelietību no uzbrucēju puses. Un tas ir vairākos līmeņos. Tas zemākais līmenis ir tas, ka tik daudzi cilvēki dodas uz svešu valsti karot tikai tāpēc, lai iegūtu naudu un varētu nesodīti laupīt, un šo bēdīgo patiesību apliecina tas, cik daudz noziegumu tiek pastrādāts piefrontes zonā pašā Krievijā. Un šī nelietība sniedzas līdz pat tam, ka pēc būtības nav vienkārša un pārliecinoša iemesla, kāpēc vispār Krievijai bija jāuzbrūk. Katram tās apgalvojumam ir pārliecinošs pretarguments. Un tomēr – ne tikai valsts vara karo, bet arī Krievijas tauta to tieši vai netieši atbalsta.

…par Dievu

Liekas, pirmais jautājums varētu būt par to, kur tad ir Dievs, ja notiek šādas lietas. Tas nav jauns jautājums, bet parādās katrā cilvēku ciešanu un grūtību laikā. Un tas arī nav viegls jautājums, jo tik ļoti gribas, lai vai nu Dievs mums pierāda, ka spēj izdarīt pēc mūsu prāta (nu tā, kā būtu “pareizi”), vai arī cilvēks var triumfēt apgalvojumā, ka Dievs nav patiesi Dievs, bet tikai tāds izdomāts tēls.

Un tomēr – Dievs ir arī sāpēs un ciešanās. Turklāt tieši sāpēs un ciešanās Dievs ir vistuvāk. Izšķirošs ir jautājums, vai cilvēks to neignorē, vai cilvēks pat tik grūtā brīdī sevi nenorobežo no Dieva.

Es domāju, ka Dievs jau ir ļoti daudz darījis, tikai daudzi to ir izvēlējušies nepamanīt un nenovērtēt. Kad Krievijas armija 2022. gada 24. februārī iebruka Ukrainā, agresori paši un tik daudzi pasaulē domāja, ka tas būs kā viegla pastaiga, bet tā nebija. Tik ļoti pārvērtēt pašiem sevi un nenovērtēt ukraiņus nav nieka lieta, tas apmērs, manuprāt, ir dievišķs. Bet ne jau par to ir galvenais stāsts. Galvenais ir jau minētais, ka Dievs noteikti ir klāt katram cilvēkam sāpēs un ciešanās.

***

Šīs ir manas mācības no tik tuvā kara, kas notiek jau četrus gadus. Kaut ko esmu apguvis. Bet ne tikai… Kaut kas ir mainījies manī, tevī un mums apkārt. Es palieku aizlūgšanās par Ukrainu un arī turpmāk centīšos pielikt savu plecu tās uzvarai.