Renovācija atmaksājas, mājas nepelē ^{Apriņķis.lv}

Asociācijas “Mājoklis” Vidzemes nodaļas vadītāja, daudzdzīvokļu dzīvojamo māju pārvaldniece Paula Leite-Berģe stāsta, ka ar šiem mītiem nākas sastapties visai bieži un savā darbā viņa cenšas tos atspēkot teju jau 17 gadu. Cilvēkiem nepieciešami praktiskie pieredzes stāsti. Nozīme arī esot pašvaldības ieinteresētībā un komunikācijas spējās ar iedzīvotājiem. Viņasprāt, pēdējos gados interese par ēku atjaunošanu un renovāciju cilvēkos ir pieaugusi, tomēr tā varētu būt augstāka.

Patēriņi pieaug, jo pagarinās ziemas laiks

“Es pati esmu dzīvokļa īpašniece, nedzīvoju privātmājā, tādēļ man ir pilnībā saprotama dzīvokļa īpašnieka un arī šī kopības pozīcija. Darbojoties kā daudzdzīvokļu mājas pārvaldniecei un uzkrājot pieredzi, es šajos gados redzu, ka, neskatoties uz dažādiem gadījumiem un konsultācijām, jautājumi paliek vieni un tie paši,” tā P. Leite-Berģe.

Viņa skaidro, ka renovētās mājas nepelē. Savu ietekmi var atstāt cilvēka dzīvesveids, nekvalitatīvi veikti remonta darbi, telpas vēdināšanas trūkums. Tāpat mīts esot tas, ka ieguldītais renovācijas procesā nekad neatmaksāšoties. “Atmaksājas un bieži pat vēl ātrāk, nekā paši cilvēki to paredz. Renovētajās mājās cilvēki dzīvo kvalitatīvāk, draudzīgāk, uzlabojas komforts, neveidojas lielāki parādi, neskatoties uz to, ka, uzsākot procesu, parādi ir bijuši un maksāšanas disciplīna klibojusi. Rēķini pēc tam nav tik lieli, cik pieaugošās būvniecības un siltuma tarifa izmaksas.”

Reālos ieguvumus speciālisti var aprēķināt pat ļoti precīzi. “Visi aprēķinātie dati ir energoauditos. Tāpēc ir jāpiesaista speciālisti, kas tajā ir izglītoti. Es varu teikt no pieredzes, ka tas, kas daudzdzīvokļu renovētajās mājās atmaksājas, ir siltuma ietaupījums pat līdz 50–70%. Tas nozīmē, ka apkures rēķins ir samazinājies tik daudz, ka gada griezumā tas vienādojas daļēji vai pilnībā ar kredīta un apsaimniekošanas maksu, abas saskaitot kopā.”

Asociācijas “Mājoklis” pārstāve norāda, ka Latvijā krietni palielinājies periods, ko sauc par apkures mēnešiem. Ja agrākos laikos apkure bija standartā seši mēneši – 15. oktobris līdz 15. aprīlis, pēc kura apkuri namiem atslēdza, tad šobrīd apkures periods ir turpat septiņi vai septiņarpus mēneši. Speciāliste norāda, ka ir pat gadi, kad šis periods sniedzas astoņu mēnešu ilgumā. “Tas nozīmē, ka, palielinoties apkures sezonas termiņam, palielinās arī siltumenerģijas patēriņš, energoresursu patēriņš.”

Māja ir kā organisms

Speciālistes pieredze par daudzdzīvokļu māju siltināšanas jautājumiem ir bijusi pozitīva. Viņa norāda, ka neiztrūkstošie elementi, kas ir vajadzīgi vienmēr, ir – vairāk atbalsta, kas ir regulārs, plānots ilgtermiņā, kas iedzīvotājiem pieejams visu laiku.

“Tāpēc, ka tik daudzas ēkas Latvijā ir bijušas ļoti ilgu laiku nolaistā stāvoklī. Tas ir gan padomju mantojums, gan kādreiz nolaidīga, neprofesionāla vai nepietiekama apsaimniekošana un pārvaldīšana, arī pieredzes un zināšanu trūkums. Iztrūkstot zināšanām un pieredzei, var iztrūkt arī plānošanas, finanšu lietu, arī drošības jautājumi, kas kādreiz nav ievēroti. Par to liecina arī šie nesenie negadījumi.

Galvenās divas problēmas ir komunikācija un mērķu saderība gan dzīvokļu īpašnieku kopībā, gan ar pārvaldnieku, gan pašvaldībā, gan katram dzīvokļa īpašniekam individuāli. Ja kāds vēlas renovēt māju, viņa izvirzītajiem mērķiem ir jābūt vienādiem ar tiem, kuriem piekrīt arī pārējie kopībā, pārvaldnieks un arī pašvaldība. Ja kaut vienā pusē šis mērķis atšķiras vai tie ir dažādi, tas nozīmē, ka kāds var būt traucēklis. Ņemot vērā, ka mums ļoti ievilcies bija privatizācijas process, ir saglabājies šis kolektīvās domāšanas princips, ka gan jau kāds manā vietā kaut ko izdarīs,” uzsver P. Leite-Berģe.

Viņa norāda, ka bieži arī dzīvokļu īpašnieki neizglītojas tajā, ko nozīmē būt īpašniekam kopīpašumā. “Tur ir savi noteikumi, tur ir savas zināšanas, tur ir sava kārtība, kas jāievēro, lai māja darbotos kā vesels organisms, tāpat kā ģimenē – mamma, tētis, bērni, vecvecāki. Katram ir sava loma, funkcija, uzdevumi, pienākumi. Tieši tāpat ir daudzdzīvokļu mājā. Viss ir aprakstīts likumos – Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumā, Dzīvokļa īpašuma likumā, Civillikumā u. c. likumos un noteikumos.”

Cilvēki reizēm pretojas idejai

Māju pārvaldniece skaidro apstākļus, kādēļ kādreiz iestrēgst daudzdzīvokļu namu renovāciju idejas to apspriešanas sākumposmā. Viņa norāda, ka vispirms iztrūkst pozitīvo piemēru, par kuriem runātu vairāk pašas pašvaldības.

“Tajās pašvaldībās, kurās tas tiek darīts, nav nekādu problēmu ar daudzdzīvokļu māju renovāciju. Tajās pašvaldībās, kurās ir uzskats, ka mājas nav jārenovē, tur arī nekas nenotiek vai notiek ļoti minimāli. To var apskatīties renovēto ēku Latvijas kartē. Manuprāt, tas ir pašvaldības vadības, pašvaldības Nekustamo īpašumu nodaļas, pārvaldnieku un apsaimniekotāju galvenais uzdevums – vēlēties runāt ar cilvēkiem, iedrošināt, nākt ar savu iniciatīvu, savākt kvalitatīvus un vienkārši saprotamus materiālus, prast skaidrot savu darbu, izskaidrot, kā veidojas izmaksas, plānot darbus un parādīt nākotnes redzējumu. Cilvēki “iestrēgst” bailēs, burtiski sastingst, jo neizprot.”

Otrs faktors, kas spēlē lielu lomu, ir bailes. “Tās ir gan bailes par kredītu, gan to, ka kādreiz cilvēki redzējuši, ka nekas nenotiek. Tāda liela neticība pozitīvām izmaiņām. Tāpēc es pati vienmēr praktizēju to, ka kādu iedzīvotāju grupas daļu aizvedu uz citu māju un dodu iespēju ieraudzīt pašiem citu māju dzīvokļu īpašnieku pieredzi un to, kā viņi ir tikuši galā. Dodu iespēju apjautāties un apskatīt reālos rēķinus, pašiem dzirdēt īpašnieku pieredzi. Svarīgāk ir, lai cilvēki vispirms runā nevis ar amatpersonām, bet tieši ar tiem cilvēkiem, kuri to jau ir izdarījuši un bauda renovēto māju dzīvi un rezultātu ikdienā,” tā P. Leite-Berģe.

Speciālisti, profesionāļi un dati

Ēku siltināšanas projektu procesā būtiska ir apsaimniekotāju, energoaudita un projekta vadības loma. Svarīgi, lai pārvaldnieks būtu ar augstu profesionalitāti. P. Leite-Berģe saskata, ka klupšanas akmens Latvijā ir tas, “ka ļoti daudzās daudzdzīvokļu mājās un kopībās pārvaldnieki strādā bez profesionālās kvalifikācijas. Viņi darbojas ar kāda cita vai uzņēmuma pārvaldnieka sertifikātu, bet faktiski zināšanu kopībā nav, tās ir nepietiekamas vai iztrūkst pilnībā”. Energoaudits savukārt parāda un izpēta visas izmaksas, datus – kā māja elpo, kā tā dzīvo, kāds ir patēriņš, kur ir siltuma zudumi.

Atslēgas moments esot projekta vadība. “Mājas renovācijas projekts sākas tajā brīdī, kad kāds no īpašniekiem par to sāk domāt un runāt ar kaimiņiem. Projekts sākas ar pirmo domu, kā tas būs, ko darīs, cik viss būs skaisti, un tad seko – cik kvalitatīvi, cik dziļi iedziļināsies jautājumos, cik apzināsies, cik spēs izslēgt iespējamās problēmas, cik daudz konsultēsies, kādi eksperti tiks piesaistīti un kāds būs sagatavošanās process. Visos projektos, protams, nozīme ir attieksmei, gribai, cilvēcībai un konsultācijām,” uzskaita P. Leite-Berģe.

“Interese par māju sakārtošanu ir augusi, manā skatījumā ne pietiekamā apjomā. Interese pastiprinās tad, kad kaimiņos cilvēki renovē māju un par to sāk runāt pozitīvi. Tad uzreiz tas dod impulsu, līdzīgi kā labam dakterim, pārvaldniekam vai citam speciālistam, vai juristam klientu un darba netrūkst. Noteikti pirmais solis, ja ir vēlme apdomāt ēkas renovēšanas iespējas, ir  konsultēties ar labu un profesionālu pārvaldnieku, renovētas mājas dzīvokļu īpašniekiem, cilvēkiem, kuri nebaidās runāt un parādīt datus, rēķinus,” tā asociācijas “Mājoklis” Vidzemes nodaļas vadītāja.