Gaileņu trakums nav īsts trakums ^{Apriņķis.lv}

Jābūt bezsirdim, lai nereaģētu uz laimīgo lielībnieku bildēm ar salasītajām gailenēm, nekautrīgajiem stāstiem, ka meži ar tām jau pilni. Prāts bikstīja domas – lietus līst, viss slapjš, arī vējš brāzmains, tādā laikā mežā nav, ko darīt. Un tad vēl tas teiciens par suni, saimnieku un laiku. Nudien – nav, ko ākstīties! Bet… gaileņu mērce bija 18. novembrī, paplāna bija arī Ziemassvētkos, vai tad Jāņos nebūs.  Ja varēja tās lasīt, kad sala rokas un daža sēne bija ledū, tad – kas var kavēt to darīt lietū.

Vēlme turpināt tradīciju – kārtīgos svētkos jābūt svaigu, nevis saldētu, kaltētu, pērn sviestā saceptu gaileņu mērcei – un aizvainojums – ja citi sēņo, vai es neapķērīgāka – guva virsroku. Es braucu gailenēs! Uz savām vietām, protams. Pametu acis mākoņos – tie ir no baltiem līdz melni ziliem un veido sapņainas gultas un kalnu virsotnes. Tā ir zīme – jātraucas uz virsotnēm, tur slēpjas saule.

Pa ceļam tiešām spīd saulīte. Piebraucu pie meža, pēkšņi gandrīz satumst, un lielas lietus lāses aizsedz skatu. Tikai jāpagaida, brāzma pāries, sevi mierinu. Tā arī ir, pat nepagūstu ieskatīties telefonā, ko vēsta citi sēņotāji. Velku kājās gumijniekus, lakatiņš ap galvu, mētelim ir arī kapuce, nazis un spainītis ir, nu tik uz priekšu. Mežmalā kāds par traucēšanu apvainojies lazdas zars iesitas sejā, un viss koka sakrātais slapjums nogāžas pār mani. Atspirdzinoši! Kā kosmonauts pa Mēnesi eju pa sūnām, acis šau­dās uz vairāk nekā četrām debess pusēm. Reku, gailenītes!

Steidzos nost no taciņas, viltus prieks – dažas nodzeltējušas lapiņas nobirušas sūnās. Skaidrs, grib novest no pareizā ceļa. Kamēr tās vainoju maldināšanā, turpat blakus sāk strādāt dzenis. Kalšana tik skaļa, ka ar vibrācijām vēl apturēs gaileņu augšanu, nopiktojos. Un attopos sūnās. Labā kāja aizķērusies aiz veca priedes zara, kas tajās paslēpies. Labi, ka spainītis tukšs, būtu liela nelaime, ja sēnes izbirtu, nāktos kavēt laiku, tās salasot.

Dodos tālāk, dziļāk silā. Uz taciņas kāds izsējis dzeltenus sau­les graudus, cits lielāks, cits pavisam sīciņš. Gaileņu kolonija! Nu tik griezt! Aiz vecās egles vienmēr kādu var atrast, un ir. Mazās, īkšķa lieluma, lai aug, bet arī prāvo ir gana. Vēl jāpaskatās zem lazdām, ir viena tāda citu acīm apslēpusies vieta. Protams, arī tur ir. Spainītis gandrīz pilns, var tāpat vien paklejot pa mežu, parunāties un pateikties Meža mātei. Kas tas? Pa gabalu izskatās, ka pie lielā skudru pūžņa dzeltenas lapas sabirušas. Lietū skudras ir mājās, tāpēc droši var iet viņu pagalmā. Gailenes! Daudz gaileņu! Un tik lielas! Mugurai nepatīk tāda locīšanās, nometos ceļos slapjajās, mīkstajās sūnās. Vai var būt jaukāks darbs? Un spainītis pilns.

Ak Dievs, kur manī tik daudz enerģijas, attopos, kad esmu jau kājās. Skudras ir mani pārņēmušas, salīdušas piedurknēs, biksēs… Sāku lēkāt, kratīties, lakatiņš lido pa gaisu, piezemējas krūmā, mētelis aizķeras lazdā…    Bet es savaldos, klusēju, nebūs smuki lamāties uz mazajiem kukaiņiem. Ja nu kāds sadzirdēs, ko nodomās. Paķeru spainīti, sagrābstu drēbes un, cik ātri vien var, steidzos uz mašīnu. Pa ceļam saprotu, ka esmu cauri slapja, pat nemanīju, jo sasniegums – sapnis par gailenēm – nobloķēja sajūtas. Pie mašīnas novelku, ko vien var, cenšos kārtīgi izpurināt, bet bez kasīšanās nespēju izturēt ne mirkli.

Viss, braucu mājās. Radio skan Jāņu dziesmas, ir silti un slapji. Smaržo gailenes. Laimes sajūta. Nesaprotu, kāpēc iesperu pa gāzes pedāli. Auto arī brīnās un salecas. Atkal skudra. Tā lien pa kāju…

Sakostiem zobiem, lai kādus izaicinājumus skudras piedāvā, nereaģēju. Esmu mājās. Jāsāk tīrīt gailenes, bet gaitenī pie spainīša rāpo skudras, tās pamazām ievācas manā dzīvoklī.

Pret šoku ir pretšoka zāles. Galvenais dziļi elpot! Tiku galā gan ar skudrām, gan, pirms likt uz pannas, apčubināju katru gailenīti.   

Par gaileņu mērci nekā labāka nav. Un tās mežā svaigas var dabūt katros latviešiem nozīmīgos svētkos.

Vai kādam vēl tāds piedzīvojums gaileņojot? Ne tikai spainītis pilns, pati cauri slapja…