Saulkrastietes Antras Balodes liliju stāsts ^{Apriņķis.lv}

Antra kopā ar ģimeni dzīvo Zvejniekciemā, Celtnieku ielā, un ikviens, kurš kaut reizi devies pa šo ielu, noteikti atpazīs viņas māju, jo tik krāšņs un bagātīgi ziedošs dārzs nav nevienam šajā ielā. Augusts un septembris ir liliju sezonas kulminācija – laiks, kad tās vēl zied, kad var vākt sēklas un stādīt liliju sīpolus nākamajai sezonai. Sarunā ar Antru Balodi – par mīlestību pret dārzu, lilijām un dzīvi Saulkrastos.

– Antra, kā jūs nonācāt Saulkrastos? Un kādēļ tieši lilijas kļuva par jūsu sirdslietu?

– Saulkrasti man ir tuvi jau kopš bērnības. Tētim īpaši patika Vidzemes jūrmala, un, tā kā mūsu ģimenei padomju laikā bija mašīna, mēs bieži braucām uz Saulkrastiem baudīt dabu. Vēlāk, kad vecāki saprata, ka man ļoti patīk zeme un dārza darbi, 1968. gadā mūsu ģimene tika pie mazdārziņa Ķīšupē. Tas bija viens no laimīgākajiem brīžiem manā dzīvē, uzzinot, ka mūsu ģimenei būs iespēja dzīvot Saulkrastos. Tieši Ķīšupes mazdārziņā es pirmoreiz pati stādīju, mēģināju pavairot augus un vēroju, kā tie aug. Tā bija sava veida laboratorija, kur izpratu augu vajadzības un reakcijas. Abi ar brāli vecākiem palīdzējām mājas celtniecībā, un diezgan agri es pārņēmu dārza darbus no mammas.

Pēc vidusskolas man bija divas iespējas: iestāties Latvijas Mākslas akadēmijā vai studēt par dārznieci. Māksla vienmēr man bijusi tuva, bet vēl vairāk mani vilināja iespēja būt tuvāk zemei, tāpēc izvēlējos dārzniecību. Mācību laikā iepazinos ar toreizējo Latvijas Universitātes Botāniskā dārza direktoru Ādolfu Zorgevicu, kurš mani ievadīja liliju selekcijas pasaulē un ar kuru kopā vēlāk, 1989. gadā, izdevām grāmatu “Lilijas”. Piecpadsmit gadus nostrādāju botāniskajā dārzā. Kad Latvija atguva neatkarību, finansējuma trūkuma dēļ nācās darbu pārtraukt. Ar profesoru draudzīgi šķīrāmies, un tā es savā mazdārziņā Ķīšupē sāku strādāt individuāli.

Pirmais, ko izdarīju, izcēlu visus kokus ārā, visas ziemcietes atdevu bērnudārzam, galvenais, lai ir vieta lilijām. No Amerikas, Kanādas man sūtīja selekcijas materiālu, ar kuru arī strādāju. Tā man bērni izauga dārzā bez nevienas zemenes, bez neviena loka, bet visvairāk viņi pārdzīvoja par persiku koku. Tā kā strādāju botāniskajā dārzā, tad jau tajā laikā tikai retajam tāds bija. Un tad bērni man žēli teica: “Mammu, tu pat to persiku izrāvi.” Un es atbildēju: “Nu jā, man lilijām vajadzēja vietu.”

Ap 2000. gadu sapratu, ka liliju apjoms pieaug, bet vietas manā mazajā dārzā vairs nepietiek. Tad sāku meklēt lauksaimniecības zemi Saulkrastu pusē. Cilvēki brīnījās, ka man nevajag apbūves gabalu, jo daudzi Saulkrastus uzskata par kūrortpilsētu, bet es tieši meklēju lauksaimniecības zemi, jo lilijas kaut kur jāaudzē. Tā tapa dārza vieta Celtnieku ielā. Patiesībā tolaik šeit nebija pat ielas, tikai mežonīga ainava. Sākumā bija daudz praktisku grūtību – ūdens pieejamība, iekopšana, zāles pļaušana –, bet viss notika soli pa solim. Tā ar gadiem uzcēlām arī šeit dzīvojamo māju. Tagad tā ir mana vieta selekcijai, eksperimentiem un arī zinātniskajam darbam.

– Pastāstiet par savu darbu biedrībā “Lilium Balticum”!

– Biedrību “Lilium Balticum” nodibinājām 1989. gadā kā Baltijas valstu lielo liliju audzētāju apvienību. Pirmās izstādes notika Rīgas pils Baltajā zālē, ļoti greznas izstādes. Tajā laikā Latvija bija viena no līderēm liliju selekcijā Eiropā. Mēs ne tikai audzējām lilijas, bet arī dalījāmies pieredzē, stādījām kolekcijas dārzos, veidojām sadarbību ar zinātniekiem un entuziastiem.

Esmu bijusi visās trīsdesmit sešās biedrības izstādēs un jau vairāk nekā desmit gadus pildu biedrības priekšsēdētāja pienākumus. Tas prasa laiku un darbu, taču sniedz arī gandarījumu – mēs joprojām uzturam dzīvu interesi par lilijām un palīdzam jaunajiem audzētājiem uzsākt savu ceļu.

– Kādas ir jūsu populārākās šķirnes?

– Mana pazīstamākā liliju šķirne ir ‘Sonora’. Tā ir plaši izplatīta, un daudzi audzētāji to atpazīst. Māksliniece Ieva Rubene pat uzgleznoja šo šķirni. Tas man bija īpašs pagodinājums.

Esmu reģistrējusi daudzas šķirnes Anglijas Karaliskās dārzniecības biedrības reģistrā. Reģistrēšana pati par sevi nedod komerciālu aizsardzību, bet nodrošina, ka nosaukums netiek dublēts citur pasaulē. Tā ir sava veida atzīšana un dokumentēšana par ieguldīto darbu.

– Vai lilijas ir sarežģītas audzēšanai dārzos?

– Lilijas nav sarežģītas, ja tās iestāda pareizajā vietā un piemērotā augsnē. Saulkrastu puses smilšainā augsne ir ļoti piemērota, ja vien pievieno kompostu un nodrošina labu drenāžu. Vajag arī daudz saules. Trompetlilijas, piemēram, ēnā izstiepsies un nespēs attīstīties.

Vējš gan mēdz būt izaicinājums – augstos kātus labāk piesiet. Galvenais – saprast augu vajadzības un tās ievērot.

– Kāds ir vispiemērotākais laiks sīpolu iegādei?

– Vislabāk sīpolus iegādāties augusta beigās vai septembrī, kad lilijas jau noziedējušas un sīpols uzkrājis barības vielas. Ziedus gan vajadzētu nogriezt, bet kātu atstāt, lai sīpolam ir, no kā baroties līdz izrakšanai.

– Vai cilvēki pie jums var iegādāties sīpolus?

– Jā, var. Parasti informāciju par pieejamajiem sīpoliem publicēju savā “Facebook” lapā. Septembrī sākas aktīvā tirdzniecība, un cilvēki zvana, raksta, jautā. Es arī labprāt dalos ar padomiem – cilvēkiem patīk, ja var saņemt ne tikai preci, bet arī zināšanas un ieteikumus.

– Jūs esat arī vairāku grāmatu autore.

– Strādājot Bulduru Dārzkopības skolā un Latvijas Lauksaimniecības universitātē, sapratu, ka trūkst sakārtota un mūsdienīga mācību materiāla. Tā tapa grāmata “Puķkopība”. Tajā ir iekļauts viss – no augsnes sagatavošanas līdz sēklas materiāliem, puķu grupām, pavairošanas metodēm, kopšanas padomiem. Aprakstītas gan viengadīgās, gan ziemcietīgās puķes, sīpolpuķes un pat ūdensaugi.

Savukārt 2020. gadā izdevām grāmatu par lilijām. Tur apkopotas gan šķirnes, gan selekcijas pieredze, kopšanas ieteikumi un daudz fotogrāfiju. Mans vīrs, lai gan nav saistīts ar dārzkopību, ļoti palīdzēja ar materiālu vākšanu un vizuālo daļu. Tas bija mūsu kopīgs darbs.

– Kāds ir jūsu nākotnes mērķis selekcijā?

– Mans sapnis ir izveidot balto liliju ar zaļu vidu, kas būtu smaržīga, izturīga un piemērota Latvijas klimatam. Šāda šķirne būtu gan vizuāli pievilcīga, gan praktiska. Darbs pie šāda rezultāta prasa gadus, bet tas ir aizraujošs ceļš.

– Noslēgumā – ko jūs ieteiktu cilvēkiem, kas grib sākt audzēt lilijas?

– Vienkārši sākt. Lilijas nav tik sarežģītas, kā dažkārt šķiet. Vajag tikai piemērotu vietu, vēlmi mācīties un pacietību. Arī mazdārziņā var panākt daudz. Es pati sāku ar dažiem kvadrātmetriem. Un vēl – nav jābaidās kļūdīties. No kļūdām var daudz mācīties. Lilijas ir pateicīgs augs tiem, kas ar tām tiešām grib draudzēties.