Iļķenes muiža – vārti uz seno Vidzemi un Latvijas sanatoriju arhitektūras pērle ^{Apriņķis.lv}

Muiža nav tikai ainavas daļa – tā ir kultūrvēsturisks simbols, kas atklāj, kā lokālas vietas var nest sevī plašas nozīmes: gan kā tehnoloģisku un loģistikas mezglu, gan kā vietu, kur izpaudusies sabiedriskā doma, medicīnas attīstība un personisko likteņu pretestība un izaugsme.

No Ramma prāmja līdz Iļķenei

Vēstures avoti liecina, ka jau 13. gadsimtā šeit, pie tagadējās Iļķenes, bija viena no senākajām pārceltuvēm pāri Gaujai. 1211. gadā Indriķa hronika min vācu krustnešus, kas kopā ar līviem šķērsojuši upi “zināmā vietā” – vēsturnieki pieņem, ka tā bijusi tieši Iļķene, ņemot vērā viduslaiku ceļu stabilitāti un attālumu līdz Turaidai.

Sākotnēji pārceltuve bija pazīstama kā Ramma prāmis (Ramen-Fähr), jo to 1463. gadā Rīgas domkapituls izlēņoja Matiasam Rammam. Tikai 1596. gadā īpašumu iegādājās jurists un publicists Dāvids Hilhens, kura vārdā šī vieta turpmāk tika dēvēta par Iļķeni. Šo notikumu laikā pārceltuve pārtapa par saimnieciski nozīmīgu objektu Vidzemes tranzītsistēmā.

Pasta stacija un Gaujas pārceltuve

Muižas apkārtnē darbojās ne tikai prāmis, bet arī zirgu pasta stacija ar krogu un komisāra dzīvojamo ēku. Pārceltuve atradās pie “Āņu” mājām – nozīmīgā vietā, kur satiksme starp Rīgu un Tērbatu (vēlāk – Pēterburgu) varēja turpināties pāri Gaujai. Šī pasta stacija bija otra karaliskā pietura aiz Rīgas un kalpoja arī par ceļotāju naktsmītni.

19.gadsimtā stacija tika modernizēta – tika izbūvēts stallis, kur varēja turēt līdz pat 70 zirgu, smēde, pirts, dārzi un noliktavas. Tā kļuva par daļu no Vidzemes Draudžu pasta tīkla, nodrošinot preses, vēstuļu un sūtījumu apmaiņu ar apkārtnes draudzēm – Allažiem, Mālpili, Zaubi u. c.

Muižas darba ikdiena vietējo acīm

Iļķenes muiža nav tikai bijušo eliti pārstāvoša dzīves telpa. Tā bija arī vieta, kur smagu fizisku darbu veica apkārtnes iedzīvotāji – kalpi, amatnieki un viņu bērni. Viens no šiem stāstiem ir Pētera Vilciņa bērnība 20. gadsimta sākumā, kurš par savu ikdienu Iļķenes muižā pastāstījis vairāk “Darba Balss” izdevumā 1957. gadā.

Ap 1904. gadu bērni no nabadzīgām ģimenēm piedalījās muižas saimniecībā: kraujot ķieģeļus, vedot malku, ravējot laukus. Alga bija niecīga, bet soda draudi – ikdienas realitāte. Vilciņa pieredze, kurā solītā samaksa tika aizvietota ar sodiem un pazemojumiem, ilustrē sociālo nevienlīdzību muižas laikos. Šāda ikdiena nav tikai viena cilvēka stāsts – tā raksturo visa reģiona darba attiecības pirms neatkarības un ļauj saprast, kāpēc daudzi centās mainīt savu likteni caur izglītību, pretošanos vai vēlāk – kolhozu struktūrām.

No muižas uz skatuvi – “Talija”

Pēc Latvijas neatkarības izcīnīšanas Iļķenes muižas īpašumi tika sadalīti agrārreformā un muižas centru ap 1923. gadu ieguva Latvijas aktieru arodbiedrība. Tika pieņemts lēmums veidot vasaras atpūtas pili “Talija”, par godu skatuves mākslas mūzai. Tā bija pirmā šāda iecere neatkarīgajā Latvijā.

Projektu veidoja viens no izcilākajiem latviešu arhitektiem – Ernests Štālbergs. Sanatorijas ēka tika pilnībā pārbūvēta no muižas mūra ēkas pamatiem un ieguva klasiskās arhitektūras iezīmes ar franču baroka, romiešu un funkcionālisma elementiem. Tā tika orientēta atbilstoši debespusēm, nodrošinot saules gaismu telpās un tīru gaisu, kas bija svarīgs veselības atjaunošanai. Apkārt tika ierīkots dārzs, strūklaka un atjaunotas dažas vecās muižas saimniecības ēkas.

Tomēr iecere par aktieru atpūtas namu nerealizējās – mākslinieki to neizmantoja, un ēka drīz vien kļuva par apgrūtinājumu arodbiedrībai. Tā tika pārdota jau 1927. gada maijā.

Sanatorija “Gauja” – tuberkulozes bērnu glābējs

Pēc “Talijas” pārdošanas īpašumu iegādājās Latvijas Tuberkulozes apkarošanas biedrība (LTAB). Tajā tika ierīkota pirmā darba sanatorija Latvijā – paredzēta pacientiem, kuri jau pārcietuši slimību un atveseļojās, veicot vienkāršus darbus. Taču finansiālu apstākļu dēļ iestādi pārveidoja par bērnu sanatoriju “Gauja”, kas durvis vēra 1927. gada jūlijā.

No 1930. gada sanatorija bija paredzēta tikai meitenēm. Ogresgrīvā tika izveidota sanatorija zēniem. Iļķenes sanatoriju vadīja ārste Marija Siliņa, vēlāk – sabiedriskā darbiniece un filantrope Elza Klaustiņa. Ar ierobežotiem līdzekļiem viņas spēja radīt mājīgu, sakārtotu vidi ar ārstēšanai un atpūtai piemērotām telpām.

Sanatorijas komplekss tika vēlāk paplašināts, uzceļot funkcionālisma stilā ieturētu piebūvi un ārsta māju. Iļķene kļuva par vienu no modernākajām ārstniecības iestādēm starpkaru Latvijā, līdz tās darbību pārtrauca Otrais pasaules karš un padomju režīms. Iļķenes muiža ir daudz vairāk nekā vēsturisks objekts. Tā ir liecība par sabiedrības pārmaiņām, industriālu attīstību, cilvēku pretestību netaisnībai un dziedināšanas centieniem gan burtiskā, gan simboliskā nozīmē.

No pārceltuves un kroga līdz aktieru pilij un bērnu sanatorijai – katrs posms Iļķenes vēsturē atspoguļo kādu Latvijas valsts attīstības šķautni. Muižas stāsts ir gan valsts, gan vietējās kopienas stāsts – pelnījis uzmanību, pētniecību un saglabāšanu nākamajām paaudzēm.