Vēstures avotos mazāk pieminētās muižas Ādažos ^{Apriņķis.lv}

Štāles muiža un krogs

Štāles muižas pirmsākumi saistīti ar Zviedrijas karaļa Gustava Ādolfa laiku, kad viņš šo teritoriju kopā ar Carnikavas zemi izlēņoja Paulam fon Vulfenam. Muiža atradās Gaujas labajā krastā un savu nosaukumu ieguva ap 1662. gadu, kad īpašumu nopirka Jēkabs Štāls. Muižai piederēja četras sētas, un vienā no tām – Hintz – vēlāk izveidojās Hincenberga muiža, ko mēs šodien pazīstam kā Inčukalnu. 1738. gadā pēc muižu redukcijas Štāle nonāca baroneses fon Mengdenas īpašumā, bet no 1807. līdz 1920. gadam tā piederēja Manteifeļu dzimtai.

Īpašu vietu Štāles muižas vēsturē ieņem Zaldavu mājas. Tur 19. gadsimtā dzīvoja Jānis Bērziņš, kura dzimta Vidzemē ienākusi jau 1604. gadā no Pērnavas. Gadsimtiem ilgi dzimta dzīvoja kā muižas zemnieki, līdz 19. gadsimta beigās notika svarīgs pavērsiens – muižas īpašnieks Ernests Manteifelis ar Bērziņiem parakstīja māju izpirkuma līgumu. Zaldavu mājas viņi iegādājās par 4500 cara rubļiem. Tas bija nozīmīgs solis: dzimta, kas bija ienācēji Vidzemē un kalpoja muižniekiem, nu kļuva par savas zemes saimniekiem. Šis stāsts labi atspoguļo pārmaiņas, kas 19. gadsimta beigās skāra daudzas latviešu ģimenes – no dzimtcilvēkiem tās pamazām kļuva par neatkarīgiem zemniekiem.

Štāles krogs – no atbalsta ceļiniekiem līdz rentes mājai

Senākās ziņas par Štāles krogu atrodamas jau 1682.–1683. gada kadastra revīzijās, kur tas ierakstīts kā Stahlens Krogh vai Der Krug. Krodziņš atradies pie Rīgas–Tērbatas lielceļa, kas bija viens no svarīgākajiem satiksmes ceļiem Vidzemē. Kroga mērķis bija kalpot ceļiniekiem – šeit varēja atpūsties, paēst un padzerties, kā arī pārsēsties zirgu pajūgā.

17.gadsimta beigās krogs atzīmēts vairākās kartēs – gan Iļķenes muižas plānā (1683), gan Krimuldas pilsnovada kartē. Tajā laikā bija pieņemts, ka ceļu krogi nodrošina ienākumus ne tikai sev, bet arī tuvējām muižām, tāpēc Štāles krogam vieta tika ierādīta Iļķenes muižas teritorijā.

Arī 1695. gada Rīgas–Tērbatas ceļa kartē krogs ir skaidri iezīmēts – turpat, kur tas atradās vēlāk: ceļa kreisajā pusē, aiz nelielas Gaujas pietekas – Tirses. Pie pašas upes bija arī citas mājas, kas vēlāk izzuda, iespējams, Lielā Ziemeļu kara laikā.

18.gadsimtā krogs turpināja darboties. 1751. gada revīzijās minēts, ka tas atrodas pie Pēterburgas ceļa, taču ienākumi nav lieli – gadā iztirgotas tikai 20–25 mucas alus –, jo daudzi ceļinieki izvēloties īsāku ceļu caur mežu. Zināms arī kroga saimnieks – krodzinieks Miķelis, kas dzīvoja zemnieku sētā Busch Zemath. Arī vēlākās kartes rāda, ka krogs turpinājis pastāvēt – 1791. gada Mellīna kartē, kā arī Rikera 1839. gada speciālkartē.

Tomēr 19. gadsimta vidū situācija mainījās – tika būvēta jaunā Vidzemes šoseja (1837.–1845. gads), un vecais ceļa posms caur Iļķenes pārceltuvi zaudēja nozīmi. Līdz ar to arī Štāles krogs pakāpeniski panīka un 50. gados savu darbību beidza. 1866. gada Krievijas impērijas kartēs tā vietā jau redzama zemnieku sēta ar nosaukumu “Štāle”. Interesanti, ka muiža saglabāja tiesības turēt krogu vēl arī pēc tam.

19.gadsimta otrajā pusē Štāles krogs tika pārcelts uz jaunu vietu – Gaujas pretējo krastu pie jaunās Vidzemes šosejas. Veco kroga vietu tad sāka saukt par Vecštāli. 20. gadsimta sākumā kroga ēka tika pārveidota par rentes māju. 1921. gadā zemes reformas laikā tā aprakstīta kā neliels īpašums ar dzīvojamo ēku, vāgūzi, riju, stalli un pagrabiem. Īpašumu piešķīra nomniekam Indriķim Puriņam, kurš krogu bija apsaimniekojis jau vairāk nekā 20 gadu.

Vēl 20. gadsimta vidū Vecštālē dzīvoja Puriņa meitas Milda un Natālija. Pēdējā nodzīvoja tur līdz 1990. gadu beigām, piedzīvojot pat elektrības ievilkšanu mājā 1996. gadā. Pēc tam ēkā kādu laiku dzīvoja biškopis, bet kopš 2000. gadiem tā bija pamesta un pamazām pārvērtās par graustu. 2022. gadā pussabrukušais Vecštāles krogs tika nojaukts, un no tā palikušas vien manteļskursteņa drupas un vietējo atmiņas par senajiem laikiem. Starp vietējiem gan saglabājies nostāsts, ka krogs bijis vismaz 300 gadu vecs un pat esot atvests no Igaunijas pēc Pētera I pavēles. Kāds stāsts vēsta arī par pajūgu ar dārglietām – tas ietriecies dīķī kroga tuvumā un vairs nekad nav atrasts.

Kluses muiža

Kluses muiža bija pavisam neliels īpašums – tikai 33 hektāri – pusotra kilometra attālumā no Alderu muižas. 1591. gadā Sigismunds III to piešķīra Rīgas rātskungam Kasparam Bergem, kuram piederēja arī Berģu muiža. Taču redukcijas laikā Kluses muiža tika atsavināta, un turpmākajos gadsimtos tā vairs nepastāvēja. Kartēs un dokumentos ar Klus tika apzīmēta vien tukša vieta.

Alderu muiža un alus darītava

Pēc Livonijas konfederācijas sabrukuma Ādažu pils nonāca Heinriha fon Donas rokās, taču pēc viņa nāves īpašumu pārņēma zviedri. Vēlāk, 1722. gadā, pats Pēteris I ar pavēli piešķīra to grāfam Aleksandram Golovkinam, jo viņa sieva bija no fon Donu dzimtas. Gadu vēlāk Golovkins divas savas sētas – Seven un Sudspreste – uzdāvināja ģenerālsuperintendantam Heinriham fon Bruiningam. Tā dzima Alderu muiža, kas pēc pāris desmitgadēm jau bija atzīmēta kartēs.

Atšķirībā no daudzām citām muižām Alderu galvenais ienākumu avots nebija lauki, bet rūpniecība. Te darbojās ķieģeļu ceplis, iesala ražotne un alus darītava. Mālus ņēma turpat, bet gatavos ķieģeļus pa Baltezeru baržās veda uz Rīgu. Vietējie ar lepnumu pat savus koka namiņus apšuva ar pašu ražojuma ķieģeļiem, un dažas no šīm sarkanajām ēkām stāv vēl šodien.

Muižas īpašnieki gadu gaitā mainījās: no 1870. līdz 1920. gadam tā piederēja Dauguļiem, bet pēc tam – Volfgangam Kīnam. Viņam Rīgā piederēja nams Valdemāra ielā, taču vasaras ģimene pavadīja Alderos. Muiža viņa laikā bija sakopta un skaista, līdz 1939. gadā Kīni repatriējās uz Vāciju. Tomēr pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas viņu pēcteči vēl atgriezās šeit, lai apciemotu bērnības vietas.

Alderu muižā savulaik dzīvojis arī viens no ievērojamākajiem Latvijas politiķiem – Fēlikss Cielēns (1888–1964), kurš vadīja Satversmes komisijas pirmo apakškomisiju – tās uzdevums bija izstrādāt valsts iekārtas pamatus. Cielēns kopā ar Arvedu Bergu rūpīgi pētīja citu Eiropas valstu konstitūcijas un aktīvi piedalījās debatēs, formulējot pantus. Cielēns savās atmiņās aizkustināti rakstījis arī par Mazā Baltezera burvību: “Neviens ezers visā pasaulē nav tik daiļš! Esmu redzējis Ženēvas, Svētā Morica, Komo un citus slavenus ezerus, taču Mazais Baltezers manās acīs ir pārāks par tiem visiem. Tas bija tikai pusotru kilometru plats, bet bērnībā man šķita milzīgs. Vasarās tas bija prieka un pārdrošību pilns – šķērsot ezeru, doties laivā līdz Lielajam Baltezeram, apbrīnot noslēpumainās saliņas, kur dzīvoja vienīgi putni…”

Tā ir Alderu muižas vēsture – vienlaikus par rūpniecību, saimniecību un arī par īpašu ainavu, kas kļuva par iedvesmu nākamajām paaudzēm. Mūsdienās Alderu muižas vaibstus pabojājis laika zobs un tā krietni mainījusies, taču apskatāma no Kanāla ielas – iepretim izbijušajai alus darītavas ēkai.