Provējot nēģus, nebrāķējiet galvas – tur ir smadzenes! (1.daļa) Apriņķis.lv
- Autors: Gints Šīmanis
Ainārs Daudziešans turpina labākās nēģu cepšanas tradīcijas. Par to var pārliecināties ikviens, kurš iegriežas “Krupja” sētā. Foto – publicitātes
Carnikaviešiem jau izsenis bijis teiciens: kad rudzi gubās, tad nēģi murdos. Tiklīdz Vidzemes laukos novākta labība, lunkanais upes iemītnieks nēģis sāk kāzu ceļojumu no jūras pa Gauju uz augšu, nonākot zvejnieku tačos un murdos. Mūsu apaļmutnieki aprakstīti arī mutvārdu folkloras apkopojumos, par ko liecina bagātīgi Latviešu folkloras krātuves materiāli.
Jaunlaikos plašu un daudzpusīgu ieskatu par zvejnieku saimnieciskās darbības dažādiem aspektiem sniedzis akadēmiķis Saulvedis Cimermanis savā pētījumā “Zveja un zvejnieki Latvijā 19. gadsimtā” (1998), savukārt folkloriste Elga Melne ielūkojusies Vidzemes piekrastes zvejnieku ieražās un tradīcijās, apkopojot ekspedīciju Mangaļsalā, Svētciemā un Vitrupes apkaimē gūtos materiālus vairākās zinātniskās publikācijās.
Carnikavieši pāriet no tačiem uz murdiem
Mūsdienu zinātnieki teic, ka nēģis ir lielisks cilvēka organismam nepieciešamo dabīgo taukskābju avots. Pietiek ar kumosu nēģa, lai dienas deva būtu nodrošināta. Taču arī pirms 100 gadiem Gaujmalā dzīvojošie ļaudis to zināja, jo ne velti bija izdomājuši visgudrāko veidu, kā noķert šo gardo un uzturvielām bagāto upes iemītnieku.
Savulaik aizsprosta jeb tača būve pāri Gaujai prasīja daudz kokmateriālu un darbaspēka. To cēla katru gadu no jauna. Jau tūlīt pēc pavasara paliem vīri upē sadzina pāļus jeb stāvkājas, pie kurām piesēja pretkājas, piestiprināja nagarus un matarus un novīgoja upes dibenu pie tača. Turklāt naglu vietā visur tika lietotas virves.
Par vīgām carnikavieši dēvēja skuju kūļus, kuru vidū bija ieliktas ar klūgām vai stieplēm sasietas velēnas. Vīgas aizturēja straumes nestās smiltis un radīja pamatu, uz kura vēlāk lika murdus. Tos carnikavieši pina ļoti blīvus no kārklu klūdziņām, ko savā starpā sastiprināja ar priežu saknītēm. Murdam bija divas daļas: apvalks jeb “māte” un piltuvveida eja jeb “poiga” ar astes galā iedzītu koka tapu – spundi. Gan murds, gan poiga un, iespējams, arī vīga, nagars un matars ir vārdi, kas aizķērušies latviešu valodā no aizlaikiem, kad Gaujas krastus apdzīvoja lībieši.
Sākoties nēģu jeb zutiņu sezonai, vakaros uz tača saradās vīri, ielika murdus ūdenī un palika pa nakti zvejas būdās. Naktī murdi bija jāpārlūko vairākas reizes. No rīta ap saules lēktu, lūkojot pēdējo reizi, tos izcēla no ūdens un atstāja žūt atkal līdz vakaram. Ziemā paturēja ūdenī arī pa dienu, lai tie neapledotu, jo tādos apledojušos zutiņi nemaz nelīda iekšā.
Noķert nēģus nemaz nebija tik vienkārši, pagalam tiem nepatīk gaišais laiks, īpaši jau pilnmēness naktis. Vislabākais brīdis zvejai ir tumša, bezmēness nakts, kad pūš jūras vējš jeb, kā carnikavieši saka, vējš ir augšā.
Piemēram, 19. gadsimtā Carnikavas muižas robežās Gaujā bija piecas taču vietas, apmēram 300 metru viena no otras. No tām divās pirmajās, skaitot no upes grīvas, ķērās visbagātākie lomi. Īsi pirms ledus iešanas Gaujas nēģu tačus ņēma nost.
Vēsturniece Elita Pētersone ļauj dziļāk ielūkoties nēģu gatavošanas aizkulisēs. Pēc sentēvu metodēm pareizi pagatavots nēģis ir īsts gardums. Tāpat kā mūsdienās, arī tolaik garšu noteikti ietekmēja pareizi izvēlēta malka. Pēc sentēvu metodēm zutiņi jāapcep tikai krāsnī – uz baltalkšņa oglēm. Uz restēm divās rindās salikti un no vienas un otras puses minūtes četras piecas brūni cepti, tie iegūst patīkami zeltainu nokrāsu.
Izceptos zutiņus saliek traukos, pārlej ar verdošu ūdeni, piemet sāli un sutina, līdz mīksti. Pēcāk ūdeni nolej, nēģus atdzesē, ieliek koka spainīšos, pārlej ar to pašu sutināmā ūdens recējumu un ar speciālu presi izdara spiedienu uz kubuliņa vāku, lai zutiņu tauki sajauktos ar brūno šķidrumu.
Carnikaviešiem bija vienu, divus, septiņus vai piecpadsmit kālus ietilpīgi koka kubuli, kuros iecienītā delikatese ceļoja ne tikai uz rīdzinieku, bet pagājušā gadsimta 20.–30. gados arī uz Eiropas turīgāko pilsētnieku galdiem. Atminēsimies, ka vienā kālā bija 30 nēģu. Zutiņš visos laikos bijis Carnikavas iedzīvotāju labklājības avots, simbols un goda lieta.
Nobeigums sekos.
