Ruta Bogustova. No Zvejniekciema vasaras namiņa līdz izstāžu zālei Taivānā ^{Apriņķis.lv}

Atvadas no keramikas

Vēlme izzināt Zvejniekciema vēstures stāstus mūs šopavasar aizveda uz Rutas Bogustovas darbnīcu Rīgā. Jau iepriekšējos numuros vēstījām par ciemošanos pie tekstilmākslinieces īsi pirms viņas astoņdesmit devītās dzimšanas dienas, kad kopā ar rokdarbu studijas "Krustaines" un audēju kopas "Kodaļa" vadītāju Asnati Grēvi tika uzklausītas Rutas Bogustovas atmiņas par tālajiem pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem, kad viņa kā Rīgas Daiļamatniecības skolas (vēlāk – Rīgas Lietišķās mākslas vidusskola) Keramikas nodaļas audzēkne kopā ar citiem "lietišķajiem" izstrādāja diplomdarbus, kas saistīti ar arhitektes Martas Staņas Zvejniekciemā projektētajām ēkām. Toreiz Ruta izvēlējās veidot keramikas loga dekoru savrupmājai Skultes Zvejniekciemā.

Skola pabeigta. Un ko tālāk? Rīgas Daiļamatniecības skolas Keramikas nodaļas absolventi pieredzēja, ko nozīmē centralizētā speciālistu sadale. "Aizsūtīja mūs uz porcelāna fabriku Sarkandaugavā. Es dzīvoju pie Ziedoņdārza. Agri no rīta bija jābrauc uz darbu ar tramvaju līdz galapunktam. Neko nevarēja nopelnīt. Septiņos no rīta jau bija jābūt fabrikā. Bet tur uz vietas kopmītnēs dzīvoja meitenes no arodskolas, viņas rītos pirmās gāja un paņēma kastes ar tiem traukiem, kurus apgleznojot varēja kaut ko nopelnīt. Kad nu septiņos atbraucu es un mani kursabiedri, vairs nekas nebija palicis, tiki kādi šķīvji, kur kādu ķeksīti pievilkt. Gāju pie priekšnieka, teicu, ka neko nevar nopelnīt. Algā nesanāk pat tik daudz, lai varētu apmaksāt braucienu ar diviem tramvajiem. Mēnesi nostrādāju un aizgāju projām. Sāku strādāt fabrikā "Rīgas audums"," māksliniece pieklust un tad turpina... par dzīvi, kas nav bijusi vienkārša: "Kad apprecējos, viens pēc otra piedzima divi dēli, bet dzīve iegriezās tā, ka izšķīros un paliku viena pati. Tā arī turpināju strādāt fabrikā."

Skolotājs no izsūtījuma un akadēmija

"Gribēju jau iet uz Mākslas akadēmiju. Aizeju, bet tur pie sienas saraksts ar iestājeksāmeniem: svešvaloda, augstākā matemātika... Domāju: lai es noliktu svešvalodā eksāmenu? Es to nevaru... Par augstāko matemātiku man nekādas saprašanas nebija, mums lietišķajā skolā nekā tāda nebija. Arī svešvalodā "lietišķajos" divreiz nedēļā pa vienai stundai noskaitīja vārdiņus, kas jāiemācās, tā arī visa angļu valoda. Tā es nobijos un aizgāju mājās.

Strādāju savā fabrikā... Desmit gadus nostrādāju. Bet tur fabrikā mums bija interesanti – bija studija. No Sibīrijas bija atbraucis Kurts Fridrihsons, viņš nāca mūs mācīt. Lasīja lekcijas par mākslu, mēs gājām studijās, braucām ar fabrikas autobusu turpat pa Juglas apkārtni, darbojāmies – gleznojām un taisījām izstādes.

Fabrikā varēja dabūt drukājamās auduma krāsas. Pēc darba es paliku darbnīcā, noklāju audumu uz grīdas un gleznoju ar tām drukas krāsām visādus dekoratīvus lielformāta audumus.

Vienreiz aizgāju uz jauno mākslinieku izstādi Daugavmalā. Satiku savus kursabiedrus  – tēlnieku Drīzuli Arvīdu un Čipoti (agrāk Šmoldere) Inesi. Viņi saka: "Ruta, nāc uz akadēmiju!" Es saku, ka netikšu. Neesot vairs eksāmens svešvalodā, esot tikai jāpiesakās, kādu vēlāk mācīsies – angļu vai vācu. Eksāmenā bija jāzīmē portreti, Inese saka: "Es sarunāšu, ka tu nāc un mēnesi mācies zīmēt portretus." "Rīgas audumā" strādāja Ceipe Ilona, grafiķe, viņa vēl pieteica, kādu zīmuli izvēlēties, zīmējot portretu. Vajadzēja rakstīt sacerējumu. Un kaut ko par politiku arī. Beigu beigās tiku iekšā!"

Rutas Bogustovas "Vecrīgas" dodas pasaulē

"Sākot studēt Mākslas akadēmijā, gribēju turpināt darbu fabrikā un, kā ierasts, zīmēt audumu rakstus, bet man teica: tev jāaudzina arī bērni. "Rīgas audums", kur biju nostrādājusi desmit gadus, un Kultūras ministrija ar grūtībām vienojās, cik un kā man maksāt stipendiju. Tā gan nebija liela – divdesmit trīs rubļi. Fabrika man maksāja tikpat, cik bija gatava maksāt valsts, bet iztikt ar to nevarēja. Toreiz ārzemniekiem īsti nebija, ko Rīgā pirkt. Es biju iesitusi roku batiku gatavošanā. Uzvilku audumu uz rāmīša, uztaisīju kādas trīs batikas mēnesī, Vecrīgas skatus, un aiznesu uz mākslas salonu. Un parasti tās manas "Vecrīgas" visas arī nopirka." 

Rutas Bogustovas Zvejniekciema vasarnīcā austais darbs "Līgo".

Atgriešanās Zvejniekciemā

"Kad vēl strādāju "Rīgas audumā", fabrikai "VEF-Skulte" rajonā iedalīja noteiktu skaitu dārziņu. Arodbiedrības priekšnieks man prasīja: "Jums ir bērni, varbūt jūs gribētu dārziņu?" Tā es atkal nonācu Zvejniekciemā. Man tur bija vasaras mājiņa, kuru uzcēlu, un es tur arī audu, jo Rīgā mēs ar bērniem dzīvojām pie manas mammas astoņpadsmit kvadrātmetros. Darbnīcu pilsētā man piešķīra vienai no pēdējiem."

"Šis darbs, "Līgo", arī tapa Zvejniekciemā. Audu gobelēnus arī uz rāmjiem. Vēlāk, kad izauga mazdēls, viņš man tādus izgatavoja vēl un vēl,» Ruta rāda gan darbnīcā izstādītus, gan plauktos sarullētus, gan fotoreprodukcijās iemūžinātus gobelēnus. "Visādi gāja. Vienu rudeni liels gobelēns bija jāpabeidz, mana mamma, jau gados, staigā pa istabu, salst, bet, kamēr darbs nav pabeigts, nekur nevaram braukt. Vienu gadu, kad jau ar mazmeitu tur dzīvojām, vedām pabeigto darbu uz Rīgu, bet nevarējām ienest, rāmis neiet iekšā pa durvīm. Ieviņa stāv un raud: "Ko nu darīsim?" Dabūju jaukt rāmi laukā, lai ar gobelēnu tiktu Rīgas dzīvoklī.

"VEF-Skulte" tas bija trīspadsmitais numurs, tagad gan cita adrese, es pārdevu, jo deviņdesmitie bija grūti, benzīns dārgs, un to pašu nevarēja dabūt."

Mākslas darbu tālie ceļi

Vērojot mākslinieces mājoklī-darbnīcā izstādītos darbus, vārdi pakāpjas malā un gribas dalīties iespējami daudz attēlos, kas atainotu Zvejniekciemā, bet vēlāk – Rīgas darbnīcā radītos tekstilmākslas darbus. Mākslinieces stāsts par divdesmit četros kvadrātmetros izausto gobelēnu "Mūzika" papildina iespaidus par mājokļa pastāvīgajā ekspozīcijā redzamajiem mazāka formāta gobelēniem, bet jaunajiem māksliniekiem veltītie atzinīgie vārdi pastāsta par mākslas darbu ceļu uz un no izstādēm – kolēģi tos allaž nogādājot, kur nepieciešams. Zem lielo darbnīcas logu palodzes grāmatplauktā sarindoti izstāžu katalogi – tie atceļojuši no Taivānas. Ar šo ikgadējo izstāžu kuratoriem Rutai Bogustovai jau izveidojusies ilggadēja sadarbība – māksliniece aploksnē saņemot atbilstoša izmēra zīdu, uzglezno darbu nākamajai izstādei un nosūta uz Taivānu. Tur darbs tiekot ierāmēts, izstādīts, bet pēc izstādes kopā ar katalogu atsūtīts atpakaļ uz Latviju. Tā 2023. gadā Taivānā pabijušais zīda gleznojums ar Armēnijas ainavām, kurā Ruta Bogustova atainojusi senus ceļojuma iespaidus, jau 2024.  gada pavasarī tika izstādīts Mākslas mājā Daugavmalā.

Ceļamaize

Atvadoties no mums, Ruta Bogustova grāmatā ar savu darbu reprodukcijām ieraksta veltījumu Saulkrastu novada audējām un rokdarbniecēm. Vēl viņa, jautāta par savas garās radošās dzīves moto, saka: vajag domāt labas domas un, ja kāds nodarījis pāri, domās to attaisnot. Un atgriežas pie saviem darbiem, sakot: manas rokas visu laiku grib darboties, vai tā būtu izteiksmīga tekstilmateriāla maska, oriģināla lelle mazmazdēliņam Ziemassvētkos vai vēdekļa skice ar brīnumputnu nākamajai izstādei Taivānā. Atgriežoties mājās, pa mašīnas logu redzamā Zvejniekciema ainava uzmirdz tikko skatīto dzīparu krāsās, bet Aģes ūdeņi uzviļņo gobelēnos ieaustā tumšzilā virmojumā.

Avots: "Saulkrastu Novada Ziņas"