"Rīts ar literatūrzinātnieku" Siguldas novadā uzsāk piekto sezonu "Kanona ēnā"

Visvaldis Lāms (1923–1992) ir 16 romānu un vairāku garstāstu autors. Viņa pirmie romāni iznāca piecdesmito gadu vidū, bet pēdējais – “Abadona miers” – jau pēc autora nāves 1992. gadā. Ar romānu “Baltā ūdensroze” (1958) Lāms aizsāka latviešu moderno prozu. Sekoja romāns “Kāvu blāzmā” (1958), kura publikāciju periodikā pārtrauca un autoru aptuveni uz sešiem gadiem piespieda apklust. Lāms, kā viņš pats to raksturoja, dzīvoja Abadona (viens no nāves eņģeļiem) miera laikmetā, tātad - pēc apokalipses. Un – aptuveni trīsdesmit gadus apbrīnojamā stūrgalvībā un neatlaidībā karoja ar socreālismu. Socreālisms falsificēja vēsturi – Lāms ieguldīja milzīgu darbu, lai vismaz atsevišķos gadījumos restaurētu vēstures reālo ainu. Socreālisms pūta acīs utopisku lozungu miglu – Lāms pievērsās pedantiskai sociālās situācijas analīzei, parādīdams, kas īstenībā slēpjas aiz šiem lozungiem. Socreālisms izvirzīja šķietamas vērtības – Lāms lika pretī citas. Socreālisms pieprasīja romānus “par tēmu”, kas atspoguļotu “darbaļaužu dzīvi”, – Lāms tādus sarakstīja, taču no galīgi “nepareiza” skatpunkta. Socreālisms apjūsmoja padomju cilvēka varonību karā, Lāms traktēja karu kā aklu un trulu mehānismu, bet varonību – kā ideoloģisku fikciju. Socreālisms rūpējās par valodas tīrību – Lāms parādīja valodas pastāvēšanas reālo situāciju ar visiem rusicismiem un barbarismiem. Lāms apzināti nostājās ārpus sistēmas - un sistēma, protams, viņu nepieņēma, kaut arī Lāma darbus vismaz septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados publicēja ļoti labprāt. Tāds viņš palicis joprojām: no vienas puses, iekļauts visos kontekstos, no otras - principiāls ārpusnieks, stāsta kultūras centra pārstāvji.

Guntis Berelis (1961) ir rakstnieks un literatūrkritiķis, desmit grāmatu, tostarp “Latviešu literatūras vēsture” (1999) un “Neēd šo ābolu. Tas ir mākslas darbs: postmodernisms un latviešu literatūra” (2001), autors; presē publicējis ap 700 literatūrkritiskus rakstu, lielākoties veltītus 20. gadsimta latviešu literatūrai. Strādājis vairāku preses izdevumu literatūrkritikas nodaļās. Dzimis Cēsīs, beidzamos divus gadus atgriezies dzimtajā pilsētā.

“Rīts ar literatūrzinātnieku” 2026. gadā pievērsīsies tēmai “Kanona ēnā: 20. gadsimta latviešu literatūras mazāk redzamie literāti”, piedāvājot pētniecībā balstītu, plašai auditorijai pieejamu skatījumu uz 20. gadsimta autoru devumu, kura recepcija ir pārtraukta vai nenostabilizējusies. Daļa lekciju būs veltīta ar Vidzemi saistītām literārajām personībām un Vidzemes kultūrtelpai, sasaistot literatūras vēsturi ar vietējo piederību, atmiņu un novada kultūras identitāti, norāda kultūras centra pārstāvji.

Cikla ietvaros Ieva Melgalve stāstīs par Valdu Melgalvi un autobiogrāfisko prozu; Zita Kārkla – par Dagniju Zigmonti, viņas darbu kritiku, trimdas atbalsīm un dienasgrāmatām; Kārlis Vērdiņš – par Zemgaliešu Birutu un nepublicētajiem darbiem; Ilze Ļaksa-Timinska – par latviešu autoriem un tekstiem, kas tapuši PSRS 20. gadsimta 20.–30. gados; Eva Eglāja-Kristsone – par Siguldā dzimušo Ženiju Sūnu-Peņģeroti. Noslēguma diskusijas fokuss būs uz kanona veidošanos, reģionālās kultūrtelpas lomu un atgūstamām balsīm. Lekciju cikla satura autore – Eva Eglāja-Kristsone.

Lekciju videoierakstus vēlāk būs iespējams noskatīties kultūras centra "Siguldas devons" "Facebook" lapā un "Youtube" kanālā.