Aprūpes centrā rada māju izjūtu ^{Apriņķis.lv}

Sociālās aprūpes centrs “Ruba” ir Latvijas Sarkanā Krusta Kurzemes komitejas struktūrvienība, kuru pēdējos trīsarpus gadus vada Aira Pipara. Viņa stāsta, ka vairums iemītnieku ir Saldus novadā deklarētie cilvēki, taču aprūpes pakalpojumu šeit saņem arī Kuldīgas, Dobeles, Tukuma un Talsu novada cilvēki, kā arī rīdzinieki, jūrmalnieki un jelgavnieki.

Pārsvarā šeit nokļūst sirmgalvji, kas veselības dēļ nespēj par sevi parūpēties vai paši sev rada draudus. Visbiežāk tuvinieki uztraucas, ka sirmgalvis aizmirsīs, kā jārīkojas ar elektrību un gāzi, vai nespēs atrast ceļu mājup pēc pastaigas. Nereti demences dēļ cilvēki nespēj pienācīgi lietot izrakstītos medikamentus un tos pārdozē. Tiklīdz nonāk “Rubā”, atžirgst.

“No pieredzes varam teikt, ka veci cilvēki var atveseļoties arī pēc gūžas lūzumiem. Mums ir bijuši vairāki šādi gadījumi, taču pacientiem pašiem jāgrib atveseļoties,” stāsta Aira Pipara.

Aprūpes centrā tā iemītniekiem piedāvā radošas nodarbes, taču par katru cenu tajās piedalīties nevienu nespiež. Kurš vēlas, iziet pastaigāties vai skatās televizoru. Pēc tam, kad no rīta klientiem ir palīdzēts tikt galā ar personīgo higiēnu, darbinieki piedāvā veidus, kā aizpildīt brīvo laiku. Aira Pipara stāsta, ka lielākoties iemītnieki iedzīvojas un atrod kopīgu valodu ar citiem, taču gadās arī tādi, kas tomēr apvainojas un atsakās komunicēt.

Šī ir vieta, kur socializēties un veidot jaunu dzīvi un draudzības, un šeit pat izveidojušies pāri, kas noslēguši laulību. Atšķirībā no mājām aprūpes centrā jebkurā laikā var aprunāties ar medmāsu vai izmantot fizioterapeita pakalpojumus.

Pieprasījums pēc sociālās aprūpes pakalpojuma ir liels. Sociālās aprūpes centrs “Ruba” izveidots bijušajā internāta ēkā; pašlaik remontē arī bijušo speciālās internātskolas ēku Rubā, kuru arī pielāgos aprūpes centra vajadzībām.

“Darām visu, lai sirmgalvji mūža nogalē justos labi, laimīgi un aprūpēti. Kad piederīgie atnāk un mamma ir smaidīga, tā ir aprūpes centra darbinieku lielākā uzslava.  Ik dienas veidojam vietu, kādā paši vēlētos dzīvot. Arī darbinieki strādā ar tādu attieksmi, kā gribētu, lai izturas pret viņu mammām vai pašiem,” norāda aprūpes centra vadītāja.

Jau vairākus gadus ir izveidojusies laba sadarbība ar grupu “Februāris 02” no Lutriņu pagasta. Viņi bez maksas spēlē ballēs vasaras un ziemas saulgriežos. Esot noruna, ka viņi spēlē tik ilgi, kamēr klientiem ir interesanti. Pirmajā reizē balle bijusi četrdesmit minūtes ilga, taču nākamajā reizē – jau divas stundas. Uz sociālās aprūpes centru “Ruba” ik gadu nāk arī brīvprātīgais Ziemassvētku vecītis – rubenieks Alvils Gārbens. Klientus aizkustina arī bērnu priekšnesumi, tādēļ ar koncertprogrammu centrā regulāri viesojas Ezeres pirmsskolas grupa “Punktiņi”. Savukārt mājas atmosfēru augustā radīja darbinieku un klientu kopīgā gurķu marinēšana.

Ko citi padomās?

“Reizēm ir tā, ka tuvinieki, kas atved mammu vai tēti pie mums, pārdzīvo vairāk par pašu klientu. Sabiedrībā ir iesakņojies viedoklis, ka bērniem par katru cenu jāaprūpē savi vecāki. Taču nereti sirmgalvis dzīvo citur, katru dienu aizbraukt apraudzīt viņu nav iespējams, jo jāiet uz darbu. Tad tuvinieki nervozē, kā viņam klājas vienam mājās. Tad prasu: kad piederīgie jutīsies drošāk – kad vecais cilvēks ir viens pats mājās un neatbildēs uz telefona zvanu vai mūsu aprūpē?

Daļa tuvinieku cīnās ar sirdsapziņu – ko gan padomās citi, ka viņš mammu aizvedīs uz pansionātu. Nereti vairāk jāstrādā ar tuviniekiem, nevis klientiem. Ja topošajam klientam šeit bijis kaimiņš, radinieks vai paziņa, saruna rit vieglāk, jo dzirdētas atsauksmes.

Lai abas puses labāk pierastu pie pārmaiņām, iesakām pirmās divas nedēļas neplānot ciemošanos. Kad jaunais ritms ir ierasts, var viesoties, cik bieži sirds kāro, pat kādu dienu aizvest tuvinieku mājās. Citi izmanto šādu iespēju – piemēram, ir dēli, kas savu tēti ņem pie sevis pat uz vairākām nedēļām vai pat pusotru mēnesi,” stāsta Aira Pipara.

Apmeklētājiem gan nav ļauts staigāt pa pansionātu, ar tuviniekiem šeit dzīvojošie tiekas viesiem paredzētā telpā. Tā īpaši noslogota ir Māmiņdienā, Ziemassvētku brīvdienās, Lieldienās un citos svētkos. Lai katrs tiktu paciemoties, vizītes iepriekš jāpiesaka. Ja atbrauc, nevienu nebrīdinot, telpa var būt aizņemta vai klients aizvests pie ārsta uz izmeklējumu.

Dzīve aprūpes centrā

Aprūpes centra vadītāja Aira Pipara un sociālā darbiniece Ligita Baumeistare man ļāva ielūkoties sociālās aprūpes centra ikdienā un iepazīstināja ar dažiem sociālās aprūpes centra “Ruba” iemītniekiem. Gadu laikā viņas savus aprūpējamos ir labi iepazinušas, tādēļ sarunas vedas pavisam viegli. Biju patīkami pārsteigta, ka kāda sirmgalve uz iestādi atnākusi kopā ar savu mīļdzīvnieku – kaķi. Sociālajā aprūpes centrā ir gaiši un krāsaini, pie katras istabiņas uz sienas uzzīmēts kāds attēls, lai iemītnieki vieglāk atrastu savu mājvietu. Darbinieces dienas režīmu cenšas neveidot pārāk striktu, lai nebūtu izjūta kā skolā vai armijā. Cik cilvēkus satiku, visi kaut ko uzslavēja – kāds ēdienkarti, cits medmāsiņu darbu, vēl kāds to, ka nav jādomā par mājokļa uzturēšanas ikdienas rūpēm un rēķiniem.

Sarunas biedru uzvārdus un agrāko dzīvesvietu viņu drošības nolūkos neizpaudīšu, taču, lūk, daži stāsti, kas raksturo, cik dažādi ir sociālās aprūpes centra “Ruba” iemītnieki!

Kārlis laiku īsina, lasot romānus un citas grāmatas. Viņš ir arī “Saldus Zemes”, “Latvijas Avīzes” un “Kurzemes Vārda” regulārs lasītājs.

Sastapu arī Āriju, kura aplicēja Latvijas kontūru. Viņa gan norādīja, ka darbs nav pabeigts. Sievietei patīkot veidot dekorus, un, kad ir nepieciešams dekorēt telpas, abas ar Daigu nākot palīgā.

Lūcija ir pansionāta vecākā iemītniece – nākammēnes viņai apritēs deviņdesmit septiņi gadi. Sieviete stāsta, ka visu mūžu bijusi darbaholiķe – strādājusi par šuvēju un labprāt uzņēmusies arī citus pienākumus, piemēram, vadījusi draudzi. Viņa šeit esot labi iejutusies. Vienīgais, kā sirmgalvei esot žēl, ka vairs nav agrākā darbaspara, bet labprāt nodzied man dziesmu.

Kamēr vīrs Arvīds snauž, Diāna stāsta: “Dzīvoju labi, nesūdzos. Ko šodien darīju? Gulēju!” Sociālā darbiniece gan piebilst: nav jau tā, ka viņa guļ vien! Diāna iet arī uz fizioterapijas un mūzikas nodarbībām, citreiz paskatās televizoru. Diāna gan teic, ka televīzija nepatīk, bet citreiz šo to pirms pusdienām paskatoties. Esot atbraukuši bērnudārza bērni ar priekšnesumu, – tādas dienas sirmgalvei patīkot.

Irēna pēc infarkta palika ratiņkrēslā. Sociālā darbiniece pagastā pārliecinājusi, ka viena nevar dzīvot – ja pakritīs, kas viņu piecels? Tādēļ sarunājusi vietu “Rubā”. Irēna atzīstas, ka sākumā sociālās aprūpes centrā nav paticis, gribējusi prom: “Raudāju un biju dusmīga. Pēc dabas esmu šiverīga, patīk kaut ko strādāt. Taču tagad pēc pusgada esmu iedzīvojusies. Citreiz vajag, lai kāds uzmundrina un iedrošina, tad ir pavisam labi. Saprotos ar citiem.” Irēna ir sadraudzējusies ar Valentīnu. Vīrietim jāizveseļojas, tad saukšot dzimtsarakstu nodaļas pārstāvjus, sarakstīsies, un abi tiks dzīvot vienā istabiņā. Sociālā darbiniece stāsta, ka agrāk Valentīns bijis vienpatis, taču kopā ar Irēnu atplaucis un kļuvis sabiedriskāks. Viņš sociālās aprūpes centrā dzīvo tikai nedēļu ilgāk nekā Irēna. Sieviete stāsta, ka viņa jau divreiz bijusi precējusies, diemžēl palikusi atraitne. Irēna ir apmierināta ar pansionātā piedāvāto ēdienkarti.

Laimonis sociālās aprūpes centra “Ruba” reģistrācijas grāmatā ir pirmais. Uz iestādi viņš 2019. gadā atnāca kopā ar sievu, taču viņa pēc dažiem mēnešiem nomira. Laimonis ir akls, dienas vada, lielākoties atlaidies gultā un klausoties radio. Darba mūžu pavadījis mežizstrādes darbos, bijis traktorists un zāģeris. Laimonis ir kārumnieks – viņam garšo saldumi, taču veselības stāvokļa dēļ ar konfektēm aizrauties nedrīkst.

Ilze jaunībā bijusi sporta meistare basketbolā, spēlējusi slavenajā basketbola komandā “TTT” kopā ar Uļjanu Semjonovu, kura ir dažus gadus par viņu jaunāka. Četrdesmit gadus bijusi medmāsa Traumatoloģijas institūta reanimācijas nodaļā. Viņa aktīvi piedalās visās šeit piedāvātajās nodarbībās. Ilzei patīk uzvilkt kuplu dūmu – to viņa dara pēdējos divdesmit gadus, kopš ir pensijā. Lai gan pārvietojas ratiņkrēslā, par dzīvi sociālās aprūpes centrā nesūdzas. Viņai ļoti garšo zupas, ko šeit pasniedz, īpaši soļanka un skābu kāpostu zupa. Ja viesi atnes čipsus, Ilze priecājas, jo tie viņai garšo tikpat ļoti, cik konfektes. Viņai patīk pansionāta personāls.

Ainārs un Solvita iepazinās sociālās aprūpes centrā, arī viņi ir precējušies. Kad izremontēs jauno ēku, būs pirmie, kas tiks pie kopīgas istabiņas. Viņiem patīk uzsmēķēt un spēlēt “cūkas”. Abiem ir klade, kurā pieraksta katras partijas rezultātu. Ainārs sievai māca “cūkās” šmaukties.

Fjodors dienas pavada gultā, pārvilcis segu pār galvu. Aiziet uz labierīcībām un paēst. Tā viņš jūtas vislabāk, turklāt sava dzīvesveida dēļ bija vienīgais, kurš pandēmijā nesaslima ar kovidu.