Kā gadījās, kā ne, gandrīz uzkāpu cilvēkam. Biju izvedis duksi laukā. Šamējam mugura todien apsāpējās, tāpēc uz viņu vien skatījos, un – še tev! Guļ man pie kājām tāds vīrelis. Gadi 50+.

Lai arī vairums skolas vecuma bērnu ir pārliecināti par savām digitālajām prasmēm, realitāte atklāj būtiskus trūkumus izpratnē par drošību tiešsaistē. Pastāv ievērojama neatbilstība starp skolēnu pašvērtējumu un praktisko zināšanu pārbaudes rezultātiem. Proti, zināšanas krietni tiek pārvērtētas, kas norāda uz nepieciešamību turpināt jauniešu izglītošanu par drošību internetā.

Tagad ir citi laiki, citi uzskati, citi likumi. Var uzskaitīt gari un plaši. Teiksim, adopcija. Padomju laikā tas bijis un varbūt arī pašlaik ir jutīgs un sāpīgs temats vismaz daļai adoptētāju un viņu bērnu. Aizvadītajos divos gados Latvijā bija aptuveni 1100 adoptējamu bērnu gadā. Un, starp citu, aptuveni 700 tādu, kas nepiekrīt adopcijai vispār – ne Latvijā, ne ārzemēs –, savukārt no tiem 70–80 tādu, kas nepiekrīt tikai adopcijai uz ārvalstīm.

Ja es sāku sapņot par to, kāda es gribētu būt, – ka es gribētu būt pašaizliedzīga, drosmīga un arī lēnprātīga, ka es gribētu kļūt par saucēja balsi un miera nesēju –, tad es sirds satriektībā lūdzos, sacīdama: mīļais Tēvs, piedod! Piedod man manu nedrošību un kūtrību, piedod man raizēšanos! Darbojies tu manī, lai viss, ko es daru, ir sākts tavam vārdam par godu un veikts tuvākajam par kalpojumu tavā mīlestībā!