Novērtē savu dzīvi kā dāvanu Apriņķis.lv
- Autors: Agita Puķīte, “Neatkarīgās Tukuma Ziņas”
Foto - publicitātes
Ne viens vien tukumnieks agrās rīta stundās savā ceļā uz darbu būs sastapis žiglu velosipēdisti ar ķiveri galvā, kas dodas Melnezera virzienā. Jau gadiem tieši tā sākas mākslinieces Ilzes Pauliņas rīts – ar izbraucienu līdz Melnezeram un avotiņam pēc ūdens un ar rīta peldi. “Es dzīvoju ļoti vienkāršu dzīvi, un tā ir vislabākā. Es neilgojos pēc tā, kā man nav vai kas man nav sasniedzams,” tā Ilze saka sarunas sākumā.
Pēc tam iešauj plītī rabarbermaizi, kas tapusi pēc reiz mūsu laikraksta Omītes padomos publicētas receptes. Tā paredzēta satikšanās mirklim katoļu draudzē, kurai Ilze jau daudzus gadus ir piederīga, bet arī mums laimējās to nogaršot. Māksliniece gan saka, ka nekāda kulināre neesot, tāpēc visas receptes viņai pierakstītas grāmatā. Mēs runājām gan par radošumu, gan par Ilzes sportisko dzīves daļu, un, protams, arī par atklāsmēm, kas gūtas dzīves laikā.
– No kurienes spēks un veiklība tik dažādām aktivitātēm, turklāt tik cienījamā vecumā?
– Tas ir manī iekšā. Mamma nebija aktīvā dzīvesveida piekritēja, bet tēvs bija sporta treneris. Lai arī astoņu gadu vecumā vecāki izšķīrās, kaut kādu pamatu viņš manī ielika. Turklāt bērnībā mūsu pagalmā bija vairāk puišu, un viņi noteica, ko spēlēsim, tāpēc arī meitenes spēlēja futbolu. Tas norūdīja.
Un tolaik vēl ziemas bija kā ziemas; sniegs bērniem bija lielais prieks, jo varēja slēpot. Vēl līdz šim man patīk tā sajūta, ko izbaudu slēpojot – aukstums, svaigs gaiss, ātrums, mežs, Milzukalns!... Tagad uz Milzukalnu visi brauc ar mašīnām, iesēžas pacēlājā, kas uzvizina kalnā, un tik vien tā prieka, kā nobraukt no kalna. Bet savulaik mēs līdz Milzukalnam aizslēpojām, visos tais kalnos, no kuriem gribējām nobraukt, rāpāmies augšā paši...
– Bet kaut kas sievišķīgāks? Piemēram, dejas...
– Skolas laikā apmeklēju visus iespējamos deju pulciņus – tautiskos un modernos. Vēlāk, kad man jau bija pāri 30, iesaistījos ritmiskajā vingrošanā jeb aerobikā – tie vēl bija padomju laiki, un kāds armijas virsnieks Tukuma 2. vidusskolā vadīja šīs nodarbības. Interese bija milzīga – izveidojās trīs grupas. Vēlāk nodarbības notika kultūras namā, pēc tam tās organizēja Oksana Zarņicina, bet vislabākais bija treneres Lailas Matīsas aerobikas laiks, kad pat sacensībās piedalījāmies. Tad trenējos pie Andas Pūces un reizēm vingroju kopā ar pensionāriem. Galvenais, lai būtu kustības – organisms tās pieprasa. Es mentāli jūtos slikti, ja nekustos.
– Un kurā brīdī par jūsu ikdienu kļuva peldēšana?
– Melnezers ir mans ezers – tajā kā bērns iemācījos peldēt, un kopš tā laika esmu traka uz ūdeņiem. Atceros, bērnības vasarās braucām pie omītes Martas Siliņas māsas uz Ventspili, kur pirmoreiz ieraudzīju jūru. Joprojām redzu sevi skrienam tai pretī un saucot: “Jūra, mana mīļā jūra!” Bet tā kā Tukumā mums ir Melnezers, peldēt gājām uz to – man un māsīcai Inai Kuļikovskai līdzi uz Melnezeru nāca mana tēva māsa, ļoti laba peldētāja.
Kad sāku strādāt Mākslas skolā, rīti bija brīvi, tāpat kā tagad, kad esmu pensijā, un sāku no rītiem peldēt, bet, vasarai beidzoties, to pamazām turpināju – dienu no dienas. Un nu jau tas ir izveidojies par rituālu... Lasu benediktīniešu mūka Anselma Grīna grāmatas, un viņš saka, ka rituāls dzīvē ir ļoti svarīgs, un es to cenšos ievērot. Mūsu katoļu draudzes ērģelniece Bernadeta Everse uzdāvināja man speciālās zeķes un cimdus, jo, peldoties vēsākā ūdenī, pirmās salst rokas un kājas. Starp citu, arī viņa katru rītu peldas savā Valguma ezerā, turklāt dara to cauru ziemu – arī āliņģī. Es peldēšanos beidzu, kad ar riteni vairs uz ezeru aizbraukt nevar un kad tas aizsalst – riteņbraukšana nav ziemas padarīšana.
– Tomēr riteņbraukšana nav nekāds vieglais pārvietošanās līdzeklis...
– Velosipēds ir mans vienīgais transportlīdzeklis – lai tiktu uz ezeru, vasarās uz jūru Apšuciemā (20 km! – red.), uz dārzu... Arī dārzs ir darbošanās, kustēšanās un vienlaikus liels gandarījums. Tomāti, gurķi siltumnīcā sastādīti. Tās apkopjamās platības gan esmu samazinājusi – lai mazāk jāvergo un lai vairāk laika paliek priekam. Lai pavasarī var ieraudzīt asniņu izlienam, jo iepriekš tam nav bijis laika... Arī šī braukšana ar riteni man sagādā prieku un patiku.
– Esat braukusi arī svētceļojumā uz Aglonu.
– Jā. Šķiet, man vēl nebija 60, kad pirmoreiz nobraucu gandrīz 500 kilometru no Kolkas līdz Aglonai. Pirms tam desmit gadus biju gājusi svētceļojumā kājām, bet tad izdomāju braukt ar velosipēdu, un kopumā tā nobraucu vēl desmit gadus, taču līdz ar pandēmiju tas beidzās. Tomēr tas, ko daru, nav nekas, salīdzinot ar to, ko spēj 95 gadus vecā klostermāsa Madonna Bjudere jeb Dzelzs mūķene no ASV, kas kā šī mēneša lieciniece aprakstīta pēdējā izdevumā “Mieram tuvu”. Viņa ir saņēmusi aicinājumu liecināt par Dievu un uzrunāt cilvēkus, piedaloties triatlona sacensībās!
Iedomājieties! Viņa vairākas reizes ir uzstādījusi pasaules rekordus savā vecumā grupā un 45 reizes piedalījusies prestižajās triatlona sacensībās “Ironman” jeb Dzelzs vīrs. Tajās dalībnieki peld četrus kilometrus, nobrauc ar riteni 180 kilometrus un, kā minēts grāmatā, “desertā” pēc tā visa vēl noskrien pilnu maratonu jeb 42 kilometrus. Turklāt Māsa Madonna ar triatlonu sāka nodarboties tikai 52 gadu vecumā...
To izlasot, nodomāju – es savus 70 plus gados neesmu nekas... Bet vienlaikus tas arī apliecina, ka vecums nav šķērslis – aktīvam dzīvesveidam nav vecuma ierobežojuma, ja ir vēlme darīt.
– Tā nesakiet, ka neesat nekas – braucat ar riteni, peldat ...
– Jā, tikai skriet gan neskrienu, tāpēc no manis triatloniste nesanāk, bet, ja būtu iekļauta slēpošana, tad gan... Tomēr klostera māsa Madonna iedeva atbildi tam, kāpēc man visu to tik ļoti patīk darīt, – man patīk šādi slavēt Dievu. Kad es braucu uz ezeru, braucienu sāku ar sargājošo lūgšanu “Tavā patvērumā”, un, lai gan mani vienreiz automašīna “noslaucīja” no gājēju pārejas, paldies Dievam, nekas ļauns nenotika. Bet līdz pat ezeram pie sevis dziedu Svētā Franciska “Saules dziesmu”.
– Tomēr, atgriežoties pie brauciena uz Aglonu, – tas prasīja ne tikai lielu apņēmību, bet arī spēku un izturību...
– Tas tiešām nav nekāds izpriecu brauciens, bet – ja nav nekādas piepūles vai grūtību, es tādā darbībā neredzu jēgu. Protams, tos 500 kilometrus jau nebrauc vienā laidā, un tikai vienreiz braucu desmit dienas no Kolkas, bet pārējos braucienus sāku no tuvākām vietām – Jelgavas, Majoriem, Tukuma, un tad tas man prasīja nedēļu – tas bija laiks, ko varēju atvēlēt, atstājot savu ģimeni.
Ir jau no tām aktivitātēm vēl kāds cits labums – mazinās ēšanas kāre; tad, kad ķermenim paliek pa smagu, tas pats pasaka, kas tam nepieciešams. Lielos gavēņus es nepiekopju, bet tajā laikā atsakos no kārumiem, un pēc 40 dienām tos vairs negribas...
– Jums patīk pārvarēt grūtības?
– Jā, tas ir ļoti kolosāli. Tāpēc jau braucu velomaratonos un slēpoju apkārt Alaukstam. To iesāku vēl kopā ar Latvijas Mākslinieku savienības kolēģiem – toreiz māksliniekus tam organizēja Mārtiņš Heimrāts. Viņš pats ar sievu piedalījās, arī Ģirts Burvis, kāda jauna māksliniece un arī es atsaucos. Pēdējoreiz tur slēpoju 19 kilometrus kopā ar brāli Uldi.
– Vai taisnība, ka māksliniekiem, tā kopumā vērtējot, ar sportu tā pagrūti?
– Tas tā nav, bet mākslinieki to citādāk uztver – sportistiem ļoti svarīgi ir panākumi, bet māksliniekiem sportā tie šķiet otršķirīgi. Tomēr tagad nonākšu pretrunās ar šiem vārdiem, jo patiesībā priecājos par saviem sasniegumiem. Varu palepoties, ka 2023. gadā slēpošanas sacensībās Priekuļos ieguvu sudraba medaļu, tad 2024. gadu lauztās rokas dēļ izlaidu, bet šoziem atkal biju trasē un LSVS Pašvaldību 62. sporta spēlēs Smeceres silā, Madonā, nopelnīju zelta medaļu.
Paldies senioru sporta entuziastam Harijam Lācaram un sporta organizatoram Jurim Kožeurovam, ka viņi seniorus organizē! Tas zelts gan tajās sacensībās bija tāds nosacīts – grupā 70+ biju vienīgā slēpotāja un kopumā ne jau tā ātrākā, taču punktus komandai nopelnīju – 18 komandu kopvērtējumā bijām sestie.
Man ļoti patīk arī mūsu sacensības “Milzkalna apļi” un arī tas, ka Tukumā domā par to, lai visiem, kas vēlas slēpot, būtu šāda iespēja. Tikai ar sniegu šogad bija žēlīgi...
– Teicāt, ka arī suns pieder pie aktīvā dzīvesveida.
– Jā, jo suns ir jāved pastaigāties. Savu suni atvedām no Līvbērzes – sameklēju viņu sludinājumā. Diemžēl smukās bildes internetā, kā manā gadījumā, melo – aizbraucot ieraudzīju dzīvnieku, kas bija knapi dzīvs, blusu noēsts un kašķains, taču četru gadu laikā ir atkopies. Lai gan suns sākumā ļoti baidījās no katra mazākā troksnīša un viņa veselība tagad jāuztur ar zālēm, ne mirkli savu lēmumu nenožēloju.
– Sarunas sākumā minējāt, ka jums patīk vienkārša dzīve, bet jūsējā ir izaicinājumiem bagāta dzīve.
– Katram jādara tas, kas viņam patīk, un es to apņēmos, atstājot pedagoga darbu un aizejot pensijā. Es gribēju dzīvot tā, kā vēlos, un tagad kaut kādā mērā šī vēlme ir piepildījusies, tāpēc savu brīvo laiku varu veltīt gleznošanai. Protams, ir arī rūpes par ģimeni, kas prasa no cilvēka zināmu atteikšanos, bet ar to rēķinos, ka ir jāpalīdz vīram Albertam viņa ikdienā, jo vecums nāk ar slimībām un lielāku nevarību, un tas ir nenovēršami, un jāatbalsta arī dēls Juris.
– Reiz mākslinieks Aleksejs Naumovs teica, ka nodarbošanās ar mākslu arī ir fiziskā aktivitāte.
– Tā ir. Tagad esmu nodomājusi vairs lielos formātus netaisīt, jo radošais process paņem daudz spēka. Protams, ne tik daudz kā riteņbraukšana, bet spēku vajag. Tomēr radošuma tur ir daudz vairāk, un es to uzskatu par dāvanu no Dieva. Kad biju mazs bērns, man šķita, ka visi cilvēki māk zīmēt. Vēlāk, kad jau mācījos skolā, secināju, ka tas tā nav.
– Bērnībā daudzi zīmē, bet ir svarīgi nepalikt tikai pie krāsu zīmuļiem...
– Jā, tā tiešām ir, ka bērnībā zīmē visi bērni, bet pēc tam tikai daži aiziet uz mākslas skolu un mācās tālāk. Manā laikā zīmēšana kā mācību priekšmets skolā beidzās 6. klasē, un tolaik mākslas skolas Tukumā nebija. Pieļauju, ka padomju laikā radošajam speciāli veltīja mazu uzmanību, jo radošums, domāšana cilvēku dara gudru...
Es pati tolaik biju brāļa un brālēna Kārļa Siliņa ēnā, jo visi gribēja redzēt viņus iestājamies Rozentāla mākslas skolā, bet par mani neviens nelikās ne zinis. Tā es savā nodabā turpināju zīmēt un vidusskolas pēdējā klasē iestājos sagatavošanas kursos Latvijas Mākslas akadēmijā, bet – neviens mani akadēmijā neņemtu, tas bija skaidrs. Brālēns iestājās Rozentāļos, bet brāli pavadīju uz iestājeksāmeniem Lietišķās Mākslas vidusskolā, kur pasniedzēja teica, ka arī man vajagot stāties. Tikai neviens nepateica, ka šajā skolā būtu varējusi mācīties arī pēc vidusskolas...
To es nezināju, un iestājos Vieglās rūpniecības tehnikumā – modelētājos, jo man patika radīt tērpus. Ar papīra lellītēm, kam katru nedēļu mainīju kleitas, spēlējos jau bērnībā, bet vēlāk iemācījos šūt – esmu sev šuvusi gan kleitas, gan mēteļus, gan reiz modernās galifē bikses. Pēdējais ko sev un savām draudzenēm sašuvu, bija priekšauti, jo tādus, kas derētu gleznošanai un ēst gatavošanai, vairs veikalā nevar nopirkt. Un arī šūšana pieder pie aktīvā dzīvesveida, tāpēc daudzas mākslinieces šuj.
Bet, runājot par mācīšanos, gribu teikt to pašu, ko intervijā jūsu laikrakstā teica šefpavārs Sandijs Volinskis – kāpēc bērniem jāmācās tik sarežģīta matemātika, ja viņi pat nevar nolikt eksāmenus un nepabeidz skolu?!... Tas šos bērnus noved līdz izmisumam, bet ir taču skaidrs, ka visiem tas nav dots. Man, piemēram, algebra visā garajā mūžā ne reizi nav bijusi vajadzīga – ne sekundi! Es, protams, te nerunāju par vienkāršu aritmētiku...
Man laimējās, ka tehnikumā bija tālredzīga gleznošanas pasniedzēja Rūta Šteinerte, kas ieteica stāties Mākslas akadēmijā, un tajā gadā ar pirmo reizi iestājos pedagogos – neklātienē. Un savu darba mūžu arī pedagoģijā aizvadīju.
– Tajā radošumā arī apstāties nevar, vai ne?
– Cilvēks ir tiks vecs, kā jūtas. Man šķiet, ka es jūtos tā, kā bērnībā, kad varēju darīt visu, ko gribu un savam priekam. Protams, ir pārbaudījumi. Vēl nesen ugunsgrēkā sadega astoņas manas bildes. Protams, nekas no tā radošā piedzīvojuma, kas attēlots šajās bildēs, vairs nav atkārtojums, jo mākslā ir daudz nejaušību, izmantoju sarežģītas faktūras... Bet, kā teica rakstnieks Mihails Bulgakovs “Meistarā un Margaritā”, – gara auglis neiet zudībā, savukārt Svēto Rakstu vārdi liecina, ka pasaule tiks pārradīta, viss tiks šķīstīts un pārveidots...
Nav, protams, šī pasaule ideāla, kā redzam, un mani šausmina šis baigais karš; katru dienu lūdzu par to, lai tiekam no tā pasargāti un lai situācija Ukrainā atrisinātos. Bet vienlaikus meklēju prieku katrā darbā, kas rada gandarījumu – gan veļasmazgāšanā, gan mājas kārtošanā, gan pastaigās ar suni. Tie ir rituāli, kas rada mieru un stabilitāti. Palasiet A. Grīna “Patiesas laimes grāmatiņu” – tajā rakstīts par to, kā atbrīvoties no tā, kas dzīvi apgrūtina. Cilvēka dabā ir apkrauties ar darbiem, mantu, pienākumiem tik ļoti, ka aiz tā vairs neredz dzīves dāvanu – ja visu laiku skriesi, kad dzīvosi dzīvi?!
