Ģimenes spēks – dzīvē un biznesā ^{Apriņķis.lv}

Turklāt Lonija savu biznesu uzsāka 50 gadu vecumā, gados, kad dažs labs jau droši vien noskata ērtāku vietiņu uz dīvāna, kur pavadīt pensijas gadus, bet ne šī dzirkstošā un jaudīgā dāma, kura mani sagaida Blaumaņa ielas salonā, kura fasādi rotā vārds LONIA. Salons izsmalcināti iekārtots, un tā namamāte žilbina ar drosmīgu stilu, neierasta dizaina izteiksmīgām rotām un vērīgu skatienu caur pašas salona brillēm košos rāmjos.

Šogad Lonijai apritējuši 70, bet viņa pat nedomā mest mieru, viņa ir šī salona dvēsele un turpina šeit sagaidīt un satikt savus klientus, ar kuriem viņu saista savstarpēja lojalitāte un cieņa. Iespēja šeit darboties Lonijai ir kas daudz vairāk nekā tikai darbs, tas ir veids, kā viņa priecājas par dzīvi un gūst jaunu enerģiju, ar to daloties. Tas ir arī veids, kā radīt un darīt ko vērtīgu kopā ar saviem visdārgākajiem – pašas ģimeni, jo šis pilnīgi noteikti ir ģimenes uzņēmums – par dēliem, kuri vienlaikus ir arī kolēģi, Lonija runā ar siltu lepošanos. Bet tagad par visu pēc kārtas.

Sākums Latgalē

“Esmu nākusi no skaistās Latgales,” – stāsta Lonija. “Tas, ko es sasmēlu savos Balvos, savos Šķilbēnos, savās gravās, savās puķēs un arī govju pļekās un dubļos, kūtīs, kur bija jāiet un jānes ūdens nēšiem, un jāravē, jāstrādā, varbūt tas tikums, skaistums ir manī tik daudz, ka savā pusmūžā tas man ļāva uzsākt šo biznesu kopā ar savu ģimeni, saviem jau pieaugušajiem dēliem. Man bija labi, strādīgi, gādīgi vecāki. Tie bija kolhozu laiki – mazs zemes pleķītis, drīkstēja būt noteikts skaits govju, vistu. Atceros – kādā graviņā tika slēpta otra cūka. Bet es vienmēr atceros savu bērnību tā patīkami. Pamats man ir iedots – strādāt, nepazust, būt ar sevi. Ja tu gribi strādāt un esi pozitīvs un samēro savus spēkus ar visu apkārtējo pasauli un smelies jaudu, tad tu arī nepazudīsi.

Tēvs ar māti bija strādnieki, rūpes bija tikai par izdzīvošanu. Gribēju studēt matemātiku vai fiziku. Tēvs teica – meit, es tev varu iedot līdzi vien zaptes burciņu vai krējuma burku. Aizveda mani, iesēdināja autobusā, un tā sākās mana Rīgas dzīve 1973. gadā. Drīz tika nodibināta ģimene. 1978. piedzima pirmais dēls Jānis, mans finansists, mans direktors, vēl pēc diviem gadiem Mārtiņš, mans padomdevējs mārketingā, viņš ir arī politiķis.

Sākumā pat bija laiki, kad dzīvojām kopmītnē vienā istabiņā, es biju iestājusies Politehniskajā institūtā, Fizikas un matemātikas fakultātē, vīrs strādāja celtniecībā. Visa ģimene vienā kopmītnes istabiņā, bet es nebiju par to šausmās, man visu laiku bija pārliecība, ka būs! Tad, jau krietni vēlāk, – 1990. gadā dzima Gustiņš, caur ko es ieguvu darbu un šo stāstu. Kad Gustam bija divi gadi, dzīve apmeta kūleni – uzzinājām, ka viņam ir ļoti nopietnas redzes problēmas. Katram ir dots savs ceļš... tad, kad tas notika, tā sāpe bija mežonīgi liela, un es arī biju bez darba tobrīd.

Piemērotas brilles tajā laikā bija gandrīz neiespējami nopirkt. Tieši tādēļ sāku mācīties darbu, kas man iepriekš nebija pazīstams, sāku strādāt “Pasaules optikā”, desmit gadu tur nostrādāju, man tas gāja no rokas. Mācījos, klausījos lekcijas. Dēls tika pie atbilstošām brillēm. Strādājot šeit, jutu, ka gribu vairāk darīt, ka man vajag naudu, bērnus vajag izskolot. Lūdzu priekšniekam iespēju strādāt vairāk, bet viņš nesadzirdēja, neatbalstīja. Gustam redzes invalīdu bērnudārzs bija Juglā, bet mana darbavieta Ķengaragā, lūdzu, lai mani pārceļ strādāt kādā no saloniem, kas tuvāk Juglai, taču arī šo lūgumu viņš noraidīja.

Toreiz, kad priekšnieks atteica mani pārcelt tuvāk Gusta bērnudārzam, vidējais dēls Mārtiņš uzņēmās Gustu izvadāt uz bērnudārzu, tas ir tas ģimenes spēks. Šobrīd ar Gustu viss ir labi, viņš veido savu karjeru Briselē. Bet priekšnieka toreiz noraidošā attieksme mācīja man vēlāk jau pret saviem darbiniekiem izturēties iejūtīgāk – cenšos viņiem līdzēt, dzirdēt to līdzcilvēku, tas viss atdarās... es jau domāju – ja pasaulē cilvēki vadītos tikai pēc desmit baušļiem, tad nebūtu karu, jo – nedari citam to, kas tev pašam nepatīk.”

Savus gadus nejutu

“Nolēmām radīt savu biznesu. Naudas nav, nevar telpas atrast. Es tagad domāju – piecdesmit gadi, kur tas prāts! Bet nejutu savus gadus un metos tajā mutulī. Tas bija dzīves posms, kad nebija cita ceļa. Tu esi izvēles priekšā – vai nu paliec, saraujies, ieraujies, vai nu mēģini. Es parasti ilgi mēru un domāju, bet man vīrs un vecākais dēls ir tādi “tūlīt un tagad!”, toties vidējais dēls ir tāds, kurš apdomās, un tas ir labs tandēms.

Ņēmām kredītu (toreiz tieši deva kredītus pusmūža sievietēm biznesā), ieķīlājām vienīgo, kas mums bija, – savu dzīvokli un visi darījām – kas prot krāsot, krāso, vīrs elektrību vilka, visi mēs metāmies darbos, un, lūk, dzima pirmā telpa – salons Blaumaņa ielā 30. Tā atvēršanā kāds teica – re, tu esi uzcēlusi savu baznīcu, savu svētnīcu, un tā es arī to sajūtu. Ir visādas domas bijušas, īpaši kovida laikā, finansiālu apsvērumu dēļ šķita, ka būs šis salons jāaizver, bet paldies dēlam Mārtiņam, kurš teica – mamm, ja tu tagad aizvērsi, tu otrreiz neatradīsi tādu telpu un neatvērsi tādu salonu, nē, Blaumaņa ielas salonam palikt!

Re – ģimenes spēks, vienam viedums, otram spēks, citam zināšanas, citam enerģija. Ģimenes biznesam ir sava vērtība, savs spēks, un es priecājos, ka mēs caur biznesu neesam pazaudējuši attiecības ģimenē. Es uzreiz sapratu – ja mans dēls ir direktors, tad viņš ir direktors, es nevaru iet kabinetā, kad man gribas. Es eju tādā lietu kārtībā kā visi. Es zināju, ka esmu līdzīpašniece, bet manam dēlam ir statuss, un es esmu padotā. Man ir sava funkcija – esmu stila konsultante. Vīram bija grūtāk, jo viņš tomēr uzskatīja – tas ir mans dēls.

Jā, tas nav viegli. Dēli ilgāk mācījās, līdz iemācījās – mamma ir mamma un kolēģe ir kolēģe. Tas ir jāiemācās – respektēt, cienīt, saprast, dzirdēt un novilkt robežas. Ja man ienāk dēli un es runāju ar klientu, viņi nesaka: “Čau, mamma!” Viņi zina, kā sasveicināties, kā pienākt un kad pienākt. Un, ja ir kādas domstarpības, mēs ievelkam elpu, un vienmēr būs kāds no mums, kas pasaka – “neba nu kādas problēmas dēļ mēs zaudēsim savas ģimenes attiecības”. Nav tā, ka mums būtu bieži konflikti, bet, protams, ir paaudžu atšķirības un kādreiz sanāk dažādi viedokļi, šobrīd gan viss vairāk ir uz dēlu pleciem, bet esmu priecīga, ka varu te nākt un izpausties.”

Tas ir skaists darbs – saruna ar klientu

 Visticamāk, ka pirmā reakcija cilvēkam, kuram iepriekš nav bijušas vajadzīgas brilles, bet nu tās būs vajadzīgas, ir nedaudz saskumt, tomēr Lonija tik aizrautīgi stāsta par brillēm un to nozīmi, ka šķiet, nudien, mūsdienās tās var būt lielisks aksesuārs: “Brilles nav tikai, lai redzētu, brilles ir, lai izskatītos, ar tām var iegūt, pateikt daudz. Brilles – tā ir saruna ar sevi, kā es gribu izskatīties. Ja man kāds jautātu, kas tagad ir modē, es teiktu – modē ir nebūt modē. Justies labi, izskatīties labi. Ir jāsamēro cilvēka iekšējās pasaules sajūtas ar viņa vajadzību redzēt. Ir jāpielāgo brilles cilvēka sajūtām, stāstam, titulam, vajadzībām. Es vienmēr saku – ja ar brillēm var aiziet uz baznīcu, operu un kapu svētiem un vēl uzcept gaļu, nopļaut zāli, tad tas ir izcils darbs no manas puses. Jo cilvēks ar brillēm var aiziet visur un nav tādēļ jāpērk divas, trīs brilles.”

 Runājot par briļļu cenu: “Es teikšu – kas kuram ir dārgs. Vērtības mums pa šiem neatkarības gadiem ir augušas. Brilles arī šajā laikā ir mainījušās, un cilvēki saprot, kas ir labs produkts. Saules brilles var nopirkt labu modes apavu cenā. Optiskās brilles ir padārgas. Kad plānojām vērt vaļā salonu Preiļos, es aizbraucu izpētīt situāciju, iegāju konkurentu salonā. Viņi redz – kundzīte, nu, vecums... Bet – lai cik man ir gadu, es varbūt esmu nopārdevusi govi un man ir nauda un es varbūt sev gribu nopirkt acu gaišumu un ne tikai. Bet tik nepareizi man iedeva – plastikāta ietvarā pašas lētākās brilles par 8 eiro.

Pirmām kārtām viņai bija jāredz, kas man ir uz acīm. Nemākulīgs pārdevējs –  nenolasa, neprot. Kad ienāk cilvēks, viņš ir “jānoskenē”, divās trijās sekundēs tu jau saproti, pēc kā cilvēks nāk – apskatīties, pirkt vai zagt. Un cilvēkam jārāda viss – no 8 eiro līdz tūkstošiem, jo es nezinu cilvēka mērķus, un es nedrīkstu mērīt viņu pēc viņa šortiem vai nezin kā, vai pēc savām sajūtām. Ir jābūt sarunai. Ja ar viņu sasveicināsies, tas jau ir daudz – intonācija, kādā viņš runā.

Tas ir ļoti interesants un skaists darbs – saruna ar klientu, dzirdēt, redzēt, sajust. Man tas ir dots. Dzirdēt, ko viņš pasaka domās, un piedāvāt īstās brilles. Es uzreiz redzu, kuru krāsu viņam iedot, sākumā dodu tādu pieklusinātu krāsu, jo, kā mēs zinām, – nav tikai sešas krāsas... vītusi zāle, ceļa putekļi, asfalts pēc lietus, grafīta krāsa. Melnā krāsa ir tāda prasīga, kategoriska, var jau būt, ka tā vajag, bet, uzliekot grafīta matēto krāsu, mēs esam citādi – harmoniskāki, iekļaujamies, padarām sevi noslēpumaināku. Ir svarīgs arī cilvēka darbs, nodarbošanās.

Kādreiz dāmas visas pirka lietišķo stilu – zeltītus rāmjus, bet tagad cilvēkiem ir citāda sajūta – apģērbos, kurpēs, brillēs cilvēki pērk arī krāsainas lietas. Es projicēju, es stāstu – “ar šīm brillēm jūs izskatāties prasīgāka, ar šīm harmoniskāka, ar šīm romantiskāka”. Ar brillēm var iegūt, bet var arī sevi pazudināt, var iegūt jaunu statusu, jaunas attiecības. Citreiz arī aiz brillēm var noslēpties, ir dāmas, kas grib tumšākus stikliņus – “es negribu, lai mani redz!”, jo acis jau ir saskarsme, skatoties acīs mēs varam pateikt par cilvēku daudz.

Šeit svarīgi sadzirdēt cilvēku un ļaut viņam būt! Tās taču ir viņa tiesības. Mūsu pienākums ir izstāstīt pirmām kārtām jau par visu optisko pusi un nepieļaut kļūdas. Bet viņa tiesības ir, protams... zilu, zaļu, sarkanu. Bet nav jāsteidzas. Es izstāstu, tad piedāvāju nofotografēt. Cilvēks aiziet mājās, parāda citiem, padomā un atnāk atpakaļ jau ar lēmumu.”

Ģimenes uzņēmuma specifika

Divdesmit gadu laikā uzņēmums no viena optikas salona ir izaudzis līdz vairāk nekā četrdesmit saloniem un iemantojis klientu uzticību. Vaicāta par veiksmes atslēgu, Lonija saka: “Tā ir mana ģimene. Ģimenes uzņēmumam ir sava specifika, ne katrs tajā arī var iejusties. Mēs pieņēmām direktori, kura pēc pusotra mēneša aizgāja, jo strādāt šeit pēc kāda liela uzņēmuma, kur ir vairāk līdzekļu un mazāk skaitīšanas un domāšanas, ir grūti. Šeit ir jādomā līdzi, jākonsultējas, reizēm jāpieņem netipiskāki lēmumi. Ja kāds te atnāk no ierēdniecības gala, viņiem jādod skaidras regulas, jāieraksta, ka jānāk uz darbu desmit minūtes pirms salona atvēršanas, lai paspētu lūpas uzkrāsot un kafiju iedzert.

Es nepieņemu darbā vienkārši pārdevēju – šis cilvēks vienlaikus ir kā stila konsultants, kā menedžeris, kurš reprezentē brilles, salonu. Man vajadzīgi cilvēki, kas saprot, kas noķer šo sajūtu, ko nozīmē strādāt ģimenes uzņēmumā. Tur ir sava veida priekšrocības, bet kādam var likties arī ne tik vienkārši šādi strādāt. Šeit jāstrādā cilvēkam, kam patīk kalpot cilvēkiem – sveicināties, uzvārīt kafiju, pakārt mēteli, pasmaidīt, parunāt, būt ar cilvēku, saprast, dzirdēt. Man ir sava intuīcija, tā man noder kadru atlasē. Man ir meitenes, kas te strādā 15 un 20 gadu. Tas viss salikums tevī ir pilnvērtīgi jāizmanto.

Pie mums nāk dažāda ranga cilvēki, un tas cilvēks, kurš pērk brilles par simts eiro, es viņam uzvārīšu tikpat garšīgu kafiju un apsēdināšu tajā pašā krēslā, kur sēž lielais vīrs ar trīs tūkstošus vērtām brillēm. Un es ar lielāko prieku iedošu atlaidi tam, kuram tā patiešām ir vajadzīga, kaut viņš to nepalūgs, kamēr turīgākam nereti ir lielāka pašapziņa un viņš paprasa atlaidi. Pie mums ir dažādu cenu amplitūdas brilles, un mūsu uzstādījums ir vienāds apkalpošanas serviss, neatkarīgi no cenu kategorijas vai no salona atrašanās vietas, vai tas atrodas Siguldā, Rīgā vai Ludzā.”

Runājot par attiecībām ar naudu, Lonija neizliekas, ka nauda vispār nebūtu svarīga, tomēr tā nav bijusi viņas galvenā motivācija. Lai uzņēmums pelnītu, nemitīgi notiek smags darbs un ir par ko “iesvīst” abiem dēliem, kas vairāk saistīti ar uzņēmuma mārketingu. Lonija saka, ka nekad necenšas klientam speciāli pārdot iespējami dārgākās brilles un šī attieksme arī nāk atpakaļ. “Jā, man patīk ceļot un baudīt kultūras pasākumus, bet man nav lielu īpašumu vai mājas jūras krastā, kaut jūra man tik ļoti patīk.”

Nonākam pie tā, ka vislielākā vērtība ir un paliek ģimene. “Tagad esmu palikusi viena (Lonijas vīrs Aleksandrs devās mūžībā pirms četriem gadiem), man ir laiks domāt un pārdomāt...” Viņa priecājas par katru brīdi, ko var pavadīt kopīgi ar dēliem un mazbērniem, vērot, kā viņi zīmē vai draiskojas. Vienlaikus arī dodot mīļajiem brīvību un pārlieku tos nevelkot pie sevis. “Cenšos netraucēt bērnus – nezvanu, neraustu, jo viņiem tik daudz darīšanu, gan biznesā, gan privātajā dzīvē. Katram ir sava lokācija, bet, ja nu izdodas pabūt visiem kopā, tad tā ir laime.”

Baterijas ir jāuzpilda ar līdzīgi domājošiem

Jautāju, kur Lonija rod tik daudz enerģijas savos gados. “Man ir draudzene Piebalgā, viņa man katru dienu zvana – “tu dzīva?” (smejas), mēs esam tā norunājušas. Vēl es arī saku – nevajag satikties ar garlaicīgiem cilvēkiem, ir jāuzpilda savas baterijas ar līdzīgi domājošiem. Man brīvdienas paiet tik raiti, skaisti! Nereti mani klienti kļūst par draugiem, varam kopā smiet, iet, diet, darīt, braukt, ceļot. Nesen bijām Raunas ceplī kopā kādas septiņas, astoņas dāmas – visas ar mana salona brillēm, katrai savā krāsā.

Galvenais ir neapstāties dzīvē. Es neteikšu, ka man nesāp, ka kādreiz naktī četros nav jāpamostas, bet, atnākot te, tu nevari būt saskumis, vienmēr esmu teikusi – uz darbu jānāk priecīgam, gatavam dot. Man, nākot uz darbu, arī ļoti svarīgi ir, ko es velku mugurā, labi sajusties, lai mani klienti labi justos, ar mani strādājot. Man tas prasa iespringumu, man ir daudz rotu. Un tās nav tikai rotas, tās, kā mēs zinām, par cilvēku pasaka daudz.

Tā mēs veidojam savu darbu, savu vidi, savas attiecības, un tas ir tik interesants un tik neizsmeļams stāsts. Īpaši priecājos, kad pie manis nāk kādi jauni cilvēki – vēl nesen arī kāds radošs cilvēks (pie Lonijas uz salonu nāk dažādi sabiedrībā zināmi cilvēki, bet sarunas laikā ne reizi netika minēts kāda vārds, ievērojot pilnīgu diskrētumu) un jautā man, kur es ņemu to jaudu, to pieredzi, kā es saprotu, ko viņam vajag, un viņš ir laimīgs, un es esmu laimīga, tā ir tā mana enerģija. Pie manis nāk diži cilvēki – diži amatos un diži garā, man lielākais prieks par tiem, kas diži garā!”

Esmu laimīga savā ķermenī

Atbildot uz manu jautājumu par fiziskām aktivitātēm, Lonija stāsta: “Man ir savi rituāli. Es pēc dabas esmu tāda – skrienu, eju, daru, runāju, smejos. Vingrotāja gan esmu slinka, bet jau piecpadsmit gadu otrdiena ir mana svētā diena  – man ir pirts! Man arī ļoti patīk jūra, auksts ūdens. Man patīk sava būtība, sava miesa, savs ķermenis, esmu tajā laimīga un pateicīga. Sadzīvot ar sevi, būt priekā ar sevi, uzturēt sevi... Protams, gribētos būt ņiprākam, jaunākam, vairs nav tik asa prāta. Kādreiz varēju reizē trīs darbus darīt – vārīt zupu, mazgāt grīdu, vēl ar kādu runāt... tagad – lēnām, bet kvalitatīvi! Esmu ļoti pateicīga, ka man ir bijusi iespēja būt, radīt, pastāvēt, nepazust. Jo nav bijis viegli.”

No Latvijas uzņēmējiem tik bieži ir dzirdēts, ka uzņēmējdarbību šeit veidot ir smagi, ka valsts drīzāk gremdē, nekā palīdz, tomēr Lonija saka: “Te vairāk varētu pateikt mani dēli, bet es zinu kopējo atmosfēru. Mēs nekādā gadījumā nevaram žēloties. Protams, vienmēr var būt labāk. Kovida laikā nāca pretī uzņēmumiem – ļāva tā vai citādi. Nu nevar raudāt! Pirms raudi – ko tu pats esi izdarījis? “Viss ir slikti, viss ir slikti!” Ja man draudzene tikšanās laikā trīs reizes pasaka “viss ir slikti”, es ar viņu netiekos! Ko tu pats esi izdarījis šajā valstī? Cik tu esi samaksājis nodokļus? Cik tu esi godprātīgs bijis pret savu darba devēju, pret valsti? Braucu pa Latviju, redzu, ka ir cilvēki, kas cenšas un dara – kāds lavandu lauku iekopis, cits stāda kokus, tecina sulas, taisa sīrupus! Vajag darīt! Nevajag raudāt. Valsts esam mēs.”

Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija. Projekts "Iedvesmai nav vecuma" tapis sadarbībā ar laikrakstiem "Saldus Zeme", "Druva", "Stars", "Neatkarīgās Tukuma Ziņas", "Laimīgā Programma" un žurnālu "Patiesā Dzīve".