Zeltaina mirdzēšana ar zaļiem kristāliem ^{Apriņķis.lv}

Vispār jau Anda Līce ir ne tikai dzejniece, viņai ir arī esejas un daudz publikāciju. Grāmatu izdots tik daudz, ka ne saskaitīt, un izrādās, ka arī pati autore to skaitu nemaz necenšas paturēt prātā, – varētu būt pāri divdesmit. Un jāatzīst, ka tas ir patiešām daudz!

Andas Līces balss man skan, jau esot ceļā, jo braucot klausos kādu piecus gadus senu interviju, kur viņa cita starpā stāsta, cik skaists ir pelēkais, cik latvisks, cik daudz tam toņu un kā tas neviļus pāriet zilā vai zaļā...

Man mugurā ir pelēka linu kleita, un pelēkais asfalts drīz pārtop zemes ceļā, kas kā zeltenes bize, līkumu līkumiem krītot uz zaļā sūnu samta tērpa, vijas caur noslēpumainiem egļu mežiem.

Noskaidrojusi, ka dzejniece mīt dzīvoklī, iztēlojos standarta daudzdzīvokļu māju, bet mājiņa ir mazāka, klusāka un personiskāka; pagalmā uz lapenes galda gozējas mazi dekoratīvi ķirbīši, un gaumīgās koka kāpnes ved uz otro stāvu. Zinot dzejnieces dzimšanas gadu – 1941. – un nesenās veselības problēmas pēc smaga kritiena ar pakausi pret ledu, kuru dēļ viņa pabija uz dzīvības un nāves robežšķirtnes, esmu patīkami pārsteigta, ka durvis man ver nevis vārga sieviņa, bet enerģiska smalkas miesasbūves lēdija gaišās smilšu krāsas biksēs, baltmelnā blūzītē, īsiem, taisniem un tādiem kā vieglā vējā sajauktiem matiem.

Mūsu saruna nesākas ar atmiņām par reiz bijušo, Anda stāsta par esošo un par nodomiem – ir tapis jauns manuskripts, kas jau atdots izdevniecībā, bet vēl tiek rediģēts. Runājot par rediģēšanas procesu, par to, ka dzejniece un rakstniece to labprāt piedzīvo un pat izbauda, jo redaktoram uzticas un neceļ sevi tādos augstumos, ka neļautu kaut ko savos tekstos pārgrozīt, mēs nonākam pie kristietības, pie tā, ka šī pazemība, visdrīzāk, nāk no Dieva atzīšanas. Ticība Dievam nepārprotami caurstrāvo Andas Līces daiļradi, un es vēlējos uzzināt par to vairāk.

– Esmu no Torņakalna draudzes. Tagad es tur nebraucu, bet par manu baznīcu ir kļuvusi virtuālā kopiena “Elizeja”. Man vissvarīgākā ir rīta lūgšana – tā ir tik kodolīga, tur ir pati esence, man vairs nevajag bezgalīgus tekstus par dogmām, par strīdiem, kuram taisnība, kuram ne. Svarīgi, ka tu pats meklē savu Dievu.

– Bet, vai tik garu mūžu dzīvojot, kādubrīd neuzmācas arī šaubas?

– Mēs visi šaubāmies; es domāju, arī mācītāji. Kad ir kādi pārbaudījumi, mums rodas jautājumi: kāpēc man? Par ko? Tad, kad tie beigsies, tev būs tā atbilde, bet tajā brīdī jau ir tikai dziļas sāpes vai aizvainojums, vai kauns.

– Jums jau agrā bērnībā bija jāpiedzīvo smagi pārbaudījumi. Astoņu gadu vecumā jūs kopā ar ģimeni izsūtīja uz Amūras apgabalu Sibīrijā. Vai tas ir nopietnu rētu jūsu liktenī iecirtis?

– Savā ziņā, protams, ka nopietnu... Bet, ļoti daudz darot, tu tomēr salāpi sevī šīs lietas. Cilvēki, kas bijuši tādos pārdzīvojumos, kas nemitīgi par to runā, nevar aizmirst, nevar piedot, – viņi ir tādi kā atkarīgi no tā kļuvuši. Bet es gribu dzīvi dzīvot. Es visu laiku atgriežos pie bērnībā smeltajiem iespaidiem, redzētām ainām, bet nu jau ar citu vērtību un skatījumu. Tas savā ziņā ir ieguvums. Protams – ja tu esi dzīvs palicis, tad tas ir ieguvums!

– Izsūtīto likteņi ir bijuši dažādi. Kādam tas ir šausmu pilns un beidzies ar nāvi, citam varbūt ne viss ir bijis izmisuma zīmē. Vai jūs no Sibīrijas laika atceraties arī kaut ko normālu un gaišu vai tikai nelaimi un šausmas?

– Nē, tur ir ļoti daudz gaišuma. Tur bija ļoti daudz saules. Man Sibīrija vairāk asociējas ar sauli. Kontinentāls klimats, ļoti karstas, saulainas vasaras un ļoti aukstas ziemas. Tajā laikā varēja slimot, ko es arī darīju, bet ne visu laiku. Tā vide, kas sākumā šķita sveša un naidīga, vēlāk kļuva tāda savējā. Es biju vienīgā latviešu meitene sādžā. Tur bija visādu tautību bērni – no Moldāvijas, no Ukrainas, arī ķīnieši. Otrs latviešu bērns bija puika, bet viņš nebija jauks. Puikas vispār mūs necieta. Un es jau tik un tā viņiem biju fašiste jebkurā gadījumā. Taču es daudz no puikām iemācījos – piedalījos makšķerēšanā, kāpām kokos –, iemantoju pat zināmu cieņu, kas gan netraucēja arī izkauties, kad bija vajadzība.

– Jūs arī kāvāties pretī?

– Jā! Un lamājos uz nebēdu. Es joprojām zinu visu repertuāru! (Smejas.)

– Ko vēl no Sibīrijas laika atceraties? Vai jums bija iespēja lasīt?

– Sādžā, kādas nu tur grāmatas bija, tās visas es biju izlasījusi. Arī dzeja bija. Puškins, Ļermontovs. Mēģināju pat dzejolim piešķirt mūziku – tā rāvu vaļā! (Smejas.) Ar latviešu klasiķiem tikai vidusskolā iepazinos. Iestājos filologos pēc vidusskolas, bet ātri sapratu, ka negribu būt skolotāja. Aizgāju uz Bulduru Dārzkopības tehnikumu, man ļoti iepatikās daiļdārzniecība, un galu galā gribot negribot kļuvu par skolotāju.

Kaut nedaudz zinot Andas Līces dzeju, šķiet likumsakarīgi, ka Anda mācījusies dārzniecību un arī aizrāvusies ar to. Ziedus un visu dzīvo dabu dzejniece apmīļo arī savā dzejā un veido vārdu kompozīcijas, līdzīgi kā daiļdārznieks ierīko dārzu. Ja reiz pieminam ziedus, jāatklāj, ka Anda Līce sevi sauc par vēlziedi, jo pirmo dzejoli, kurš turklāt ticis publicēts laikrakstā “Padomju Jaunatne”, viņa sacerējusi divdesmit sešu gadu vecumā. Tas ir par autores bērnību Sibīrijā un kaut kā šķiet pilnīgi svaigs un nenovecojis.

Gadi, klupdami steigā
Sajauc atmiņu rokrakstos pieturas zīmes
Bet reizēm savādi vakari panāk ceļā
Sādža kā putna ligzda
Pie slinka paugura sāniem

Ievām pagalmos šauri
Ievas kā meitenes liecas pār žogu un smaržo
Pēc cīruļu uzartās vagas
Un kaut kā tāda
Par ko satrauktā tumsā dzied harmonikas

Mājeles, ziņkāro sievu acīm
Ielu un mani vēro
Skat – kā mazā baskāje izaugusi
Nesen vēl kailās pēdas
Putekļus jauca jūlija svelmē
Kāpa pār žogiem pēc ievu ogām
Un naktīs gāja pie zvaigznēm ciemos
Mazai baskājei rītos pretī liecās saulpuķu zvaigznes
Un līdzi gadiem nāca dīvaino ziedu gaisma
Bet sirdī bij’ gaidas
Pēc savādiem vakariem, kas panāk ceļā

– Uz Sibīriju jūs tikāt izsūtīta kopā ar māti, vectēvu un vecmammu. Tēvs nomira, kad jums bija tikai gadiņš...

– Vienmēr domāju: ja man būtu tēvs... Droši vien, ka viņš tāpat būtu noslaktēts, bet to izdarīja dilonis. Es, tāds skuķis, kam visa dzīve vēl priekšā, man bija žēl, ka mamma visu laiku tāda skumja... Bet viņa taču bija salauzts cilvēks. Kad atgriezāmies, tad arī sākumā ne jau savās tēva mājās, bet pie svešiem cilvēkiem. Viņai bija tādi Ulmaņlaika standarti, viņa gribēja, lai arī es būtu tāda... perfekta. Mums ar to visādi gāja, bet mamma taču bija mans vienīgais cilvēks! Viņa bija augstskolu beigusi, daudz lasījusi. Pamatskolā viņa gāja laikā, kad jau notika pārkrievošana, un tolaik par runāšanu latviski varēja sodīt, uzkārt kaklā dēlīti ar uzrakstu “Viņa runā latviski”. Vienlaikus šajā laikā mammai radās interese arī par krievu dzeju, literatūru. To es no viņas paņēmu.

Domāju: kā lai pasakos mammai par visu? Varu viņai veltīt grāmatu! Un tā es uzrakstīju grāmatu “Pateikt un pateikties”, kur aprakstītas manas bērnības atmiņas. Mammas dzīves mērķis bija atvest mani atpakaļ uz Latviju. Viņa slimoja, bija sabeigta veselība, bet viņa tāpat nodzīvoja līdz astoņdesmit četriem gadiem. Vectēvs un vecāmāte atgriešanos Latvijā nepiedzīvoja, palika mūža mājās Sibīrijā.

Manos rados nav dzejnieku un rakstnieku, vecmamma gan ir bijusi ar skaistu balsi un spēlējusi cītaru. Bet dzeja... Dzejas rakstīšana nav izvēle; tev tas ir iedots, tev tas ir jādara. Tās jau nav tādas nemitīgās mokas un sirdssāpes, tā ir arī terapija, pašdziedināšanās, tā ir sevis padziļināšana. Izpratne par pasauli... Absolūti viss mainās par nez cik grādiem, kad tu sāc nodarboties ar vārdu. Tā ir tāda burvīga lieta... kā tāds burvju kociņš. Es jau arī netaisījos būt par dzejnieci. Es mācījos par dārznieci. Un tomēr... Kad mēs izbraucām no Sibīrijas, kad ar mammu braucām prom no sādžas, man bija četrpadsmit gadu, sādžinieki sirsnībā iedeva uz atvadām maizi. Kad mūs veda uz vilcienu, es sēdēju ar seju pret sādžu, mājās kurināja krāsnis, augšup cēlās dūmi... Es skatījos un domāju: tev tas viss ir jāatceras, tev tas būs jāuzraksta. Es taču nevarēju to zināt! Toreiz pat kārtīgi latviešu valodā nemācēju rakstīt.

– Jūs daudz lasāt, bet kādu žanru noteikti nelasītu?

– Krimiķi nav mans lauciņš. Mani galīgi vairs neinteresē dāmu romāni. Man patīk biogrāfiski romāni, bet faktos spēcīgi balstīti. Kādreiz aktrises raksta par savu dzīvi, bet gadās, ka viņas, piemēram, idealizē savus nekur neliekamos vīrus... un tad atkal veidojas cits stāsts. Tad vēl garīgā literatūra. Man ir vesels plaukts ar Ričardu Roru un vēl kādiem, kurus es vairs negribu lasīt! Es tam esmu izgājusi cauri. Tagad man gribas lasīt kaut ko jaunu. Piemēram, Andras Neiburgas dienasgrāmatas. Mēs kādreiz bijām kolēģes. Ļoti interesants cilvēks.

Savulaik biju Rakstnieku savienībā dzejas konsultante, tad man bija visas iznākušās grāmatas jāizlasa un vēl jākomentē. Tagad jaunos dzejniekus es daudz mazāk lasu. Nevaru arī viņus vairs vizualizēt, jo nesatieku.

Es brīnos, ka jauni dzejnieki domā – uzmanību var piesaistīt ar rupjībām, ar seksu. Nu labi, ir sekss, ir mīlestība, bet kāpēc tik nenormāli daudz? Tas kļūst par tādu kā onanēšanu, un tad es saprotu, ka tas nav mans autors. Un kādreiz jau arī vecumā kāds kļūst tik milzīgi brīvs un atraisīts, pat frivols… Var jau būt, ka tā kādam ir tāda būtība... Nē, nu es jau arī varu kārtīgi nolamāties, ja vajag.

Bet mans autors vienmēr ir bijis Ojārs Vācietis un tā līdz šai dienai. Man ir svarīgi, ka viņš deg.

Tikko bibliotēkā atdevu Halgrīma Helgasona grāmatu “Sieviete 1000 grādos”. Tur viena kundze gados stāsta par savu mīlestību. Viņai vaicā, cik ilgi viņa bijusi kopā ar mīļoto. “Divas dienas!” Mīlestību mēra nevis minūtēs, bet grādos. Tur tāda dzīve pulsē! Šis ir tas rādītājs – temperatūra.

– Jūs pati arī, šķiet, vienmēr esat degusi un iedegusies, ne velti tik daudz publicistikas jomā esat darbojusies. Tas ir veids, kā cīnāties par labāku pasauli?

– Bet kā citādāk? Protams, ja tu sāc domāt un runāt, un rakstīt, tev jāsaprot, ka tu ar daudz ko arī riskē. Savulaik, kad darbojos ar represēto atmiņām, sapratu, ka tādā veidā es varu pateikties saviem vecākiem, vecvecākiem.

– Kas ir mīlestība?

– Viss ir tāds aprakstošs, es labāk jums nolasīšu vienu dzejoli:

Reiz pamodos agri agri
Tu sapnī man teici “tu”
Un bija tā, it kā atmatu
Kāds ar magonēm apsētu

Tās izauga acu priekšā
Kā uguns plandījās vējā
Es stāvēju pašā vidū
Un skatījos neiespējamajā

– Tā ir uguns.... Ir jau arī ogles – varbūt tajā brīdī tās nedeg, bet silda māju un vispār visu dzīvi.

– Bet, ja nav tās karstās uguns, varbūt dzīvot ar mērenību, šo to pieciest?

– Esmu diezgan kategoriska. Man taču arī bija laulība, es tiešām centos salabot to, bet sapratu: ja otrs turpina tāpat, tas ir pilnīgs nonsenss, tas nav iespējams. Un tad var jautāt: ko tad tagad? Vecmeitās sēdēsi? Tu tiešām neko nevari atrast? Bet viss, kas atnāk, atnāk pats. Tas ir nodomu protokolā ierakstīts. “Bez mīlestības nedzīvojiet...” Es domāju, nav tāda cilvēka, kas būtu bez mīlestības dzīvojis. Tu tāpat vari būt kādam ļoti tuvs.

– Vai cilvēks dzīves laikā mainās?

– Es nezinu... Man jau liekas, ka viņš atveras vai neatveras, vai nokalst pumpurā. Man šķiet, ka ar saviem spēkiem diez vai... Nē, nu var jau, bet arī tas ir tevī jau ielikts nodomu protokolā. Arī par mani kāds klasesbiedrs bija teicis: bet viņa taču skolas laikā bija parasta pelēkā pele! Jā, es biju, ar visiem saviem kompleksiem.

– Dzīve ir gara vai īsa?

– Man jau nu šķiet, ka mana dzīve ir izcili gara. Tas, ka tas laiks ir sablīvējies, – tā notiek. Tas nav atkarīgs no manas gribēšanas. Tas ir kā fleškā, kur viss iekšā saspiests. Tā taču ir tik maziņa, bet to mirkļu ir tik daudz! Cilvēki kādreiz sūdzas: ak, dzīve tik ātri paskrēja, tas un tas jau ir kapā, un es arī drīz... Nē, man dzīve ir gara.

– Vai jūs draudzīgi pieņemat vecumu vai cīnāties pretī?

– Kāda jēga cīņai, kurā mēs nevaram uzvarēt? Nu ne taču! Kā es pieņemu? Nu, piemēram – man slimnīcā matus daļēji nodzina, un tad mēs ar Elīnu nolēmām, ka jādzen nost viss. Un tad man bija tāda īsa zēngalviņa. Kādreiz likās, ka man piestāv viļņaini mati, domāju, tagad man ausis redzēs, tāda puritāniska domāšana. Bet nē, cilvēki saka: forši, ir pat labāk nekā iepriekš!

Man nav pretenziju pret vecumu. Protams, ir pretenzijas pret slimībām, bet, ja ar tām var sadzīvot... Beigu beigās jau neviens nevar sadzīvot, padodas, tomēr savā ziņā tā izlīdzinošā padošanās ir dzīve. Tad man jājautā tiem lielajiem bēdzējiem no vecuma: kur esat tikuši?

– Jūs dzīvojat viena. Vai nejūtaties vientuļa?

– Es vispār esmu vientuļais vilks, laikam. Esmu iemācījusies izmantot vientulību, nē, vienatni, jo vientulība ir tad, kad tevi kāds pamet – vīrs, mīļākais. Nu normāli. Lai pamet! Man ir divas, pat trīs draudzenes, ar kurām es uzturu kontaktus. Divas no tām brauc pie manis pāris reižu gadā. Atbrauc, un tad mēs divas diennaktis smejamies. Elīnai es katru vakaru aizsūtu īsziņu, ka ar mani viss ir kārtībā.

– Pastāstiet, lūdzu, mazliet par topošo grāmatu.

– Jaunajā grāmatā es stāstu par divām pieredzēm, kas man bija, uz operāciju galda esot. Un tās abas ir ar lielo burtu rakstāmas – Tumsa un Gaisma. Gaisma bija, kad es ieraudzīju mirdzēšanu. Es sapratu, ka kaut kas līdzīgs ir mīlestība. Tā Gaismas pieredze un liela Dieva žēlastības un mīlestības pieredze – man tās tagad ir.

Es piedzīvoju, ka nav nekā cita – ir tikai zeltaina mirdzēšana, ar zaļiem kristāliem apbārstīta. Apmēram tā ir, kad stāvi jūras krastā – viss mirguļo. Vēl līdzīgi ir aukstā ziemas dienā, kad spīd saule un priekšā ir tikai milzīgs sniega lauks – un tas viss mirdz. Bet pirms tam Tumsa bija šaušalīga – es gribēju tikai nomirt un neko vairāk. Bet, piedzīvojusi Gaismu, vēl īsti nemodusies no narkozes, es teicu: paldies, dakter, paldies, es gribu dzīvot!

Dzīvot bez ticības – tās ir bailes no nāves, no dzīves, no visa kā. Bet tad ir tā drošības sajūta, kas nāk caur šo. Es visu šo paturu, tas ir iededzināts, es visu to vēl vizuāli redzu. Tas paliek manī.