Kamēr vari, kusties un dari! ^{Apriņķis.lv}

Ir svarīgi celt senioru vecuma prestižu

“Mēs tagad bieži domājam par seniora vecumu un to, kā sabiedrība uz to raugās. Moderni laikam būtu teikt – eidžismu. Darbojoties senioru biedrībā un federācijā, esmu novērojusi un sarunās saklausījusi, ka seniori kopumā jūtas nedaudz apdalīti tieši sabiedrībā valdošā noskaņojuma dēļ. Īpaši tas jūtams tagad, kad jaunie digitālajās prasmēs aiziet tālu priekšā. Jā, daļa senioru šīs prasmes cenšas apgūt, daļai palīdz bērni un mazbērni, bet objektīvu apstākļu dēļ ir seniori, kuriem nav tādu iespēju.”

Siguldas seniori varēja apmeklēt kursus, lai apgūtu darbu ar mākslīgo intelektu. Secinājums? Interesanti! Mākslīgais intelekts palīdzējis gan ekskursijas atskaiti uzrakstīt, gan dažu minūšu laikā sacerējis himnu ar vārdiem un mūziku. Vija gan teic – var tomēr saprast, ka tekstu ir radījis mākslīgais intelekts, jo valoda mēdzot pieklibot. “Aizdomājos, vai jaunieši, kas izmanto šo rīku mācību un informācijas ieguves nolūkos, neriskē sabojāt savu valodu. Tas ir būtiski – nepazaudēt valodu!” 

Bažas par tikšanu līdzi laikam esot medaļas viena puse, otra ir pašu senioru attieksme pret jauno statusu. “Tie, kas tikko ir aizgājuši pensijā, nereti baidās no vārda “pensionārs”, tālab piedzīvo emocionālu kritumu. Varbūt iepriekš viņš vadījis uzņēmumu vai bijis sabiedrībā pazīstams cilvēks, bet te pēkšņi – pensionārs, vienā līmenī ar citiem. Tādēļ ir svarīgi celt senioru vecuma prestižu. Cilvēks ir sasniedzis noteiktu līmeni un dzīves pieredzi, un tas nekas, ja nevar sacensties ar mazbērniem datorlietās vai kur citur, – viņam ir citas prasmes un zināšanas, kas nav mazāk vērtīgi. Senioram ir viedums.”  

Dienā, kad viesojos pie Vijas, viņas vadītajā biedrībā iestājušies divi jauni biedri, un viņa padalās novērojumā, ka pēdējos gados jaunie pensionāri jeb tie, kas tikko ir aizgājuši pensijā, diezgan aktīvi meklē iespējas dažādot ikdienu un pievienoties biedrībai. Lielākoties tie ir siguldieši, kas iepriekš dzīvojuši un strādājuši citur, bet nu atgriežas dzimtajā pilsētā. “Patlaban kopā esam aptuveni simt sešdesmit biedru,” saka Vija un ar smaidu uz lūpām piebilst, ka to gan nevarot attiecināt uz pedagogiem, kuri bieži vien turpina darba gaitas arī pēc pensijas vecuma sasniegšanas.

Te jāpiebilst, ka pati Vija par skolotāju nostrādājusi četrdesmit sešus gadus – gan dažādās Siguldas skolās par ķīmijas, bioloģijas, aizvēstures, dabas un sociālo zinību skolotāju, gan Murjāņu Sporta ģimnāzijā, kur viņa bijusi bioloģijas un veselības mācības skolotāja.

Vai varat aizdot vīriešus?

“Katrai biedrības un federācijas sēdei ir rūpīgi jāgatavojas. Piemēram, biedrības sēdēm iepriekš sagatavoju jautājumus, ko apspriedīsim, uzrakstu dienaskārtību. Cilvēki reizēm vaicā, kur man rodas šie jautājumi. Dzīve katru dienu nozīmē spert soli uz priekšu, un jautājumi un darāmie darbi rodas katru dienu. Tikko viens projekts beidzas, trīs jaunas lietas jau vietā. Tagad mēs aktīvi gatavojamies septītajiem Latvijas senioru ansambļu sadziedāšanās svētkiem, kuros piedalās daudzi ansambļi no visas Latvijas un pievienojas arī dažas deju kopas; šogad tie notiks 16. augustā Balvos. Tūdaļ brauksim uz aušanas un tamborēšanas festivāliem.

Mums ir arī daudz draugu citās pašvaldībās, pie kuriem dodamies ciemos un kuri viesojas pie mums, lai dalītos pieredzē. Tad jādomā arī par aktuālajiem jautājumiem, ko rudenī aiznest uz Saeimas sēdi.” Biedrības uzdevums ir ne tikai iesaistīt pensionārus kopīgā sabiedriskā darbā, organizēt atpūtas pasākumus, sadarboties ar pašvaldību un Sociālo dienestu, bet arī aizstāvēt pensionāru sociāli ekonomiskās prasības pašvaldībā un valstī. 

Ieskatoties biedrības ikdienas aktivitāšu sarakstā, redzams, ka par garlaicību sūdzēties nevar. Siguldas seniori ir aktīvi dziedātāji un dejotāji. “Puikas seniori spēlē novusu,” piebilst Vija. Starp citu, ar “puikām” esot sanācis arī kāds kuriozs gadījums. “Vienu dienu man zvana senioru iepazīšanās šova veidotāji un vaicā, vai mums nav kādi vīrieši, ko varētu piedāvāt. Atbildēju, ka mums uz simt kundzēm ir viens kungs, kurš tiek ļoti rūpīgi apsargāts, tādēļ nekas nesanāks. Tā tiešām ir – dejo dāmas, vingro un ar rokdarbiem arī nodarbojas dāmas, vienīgi ansamblī un korī ir daži vīri.” 

Vairākas reizes gadā biedrībā rīko lielos svētkus, tostarp Pēterdienā sveic jubilārus, 1. oktobrī svin Starptautisko senioru dienu, kopā pulcējas Ziemassvētkos un Lieldienās. Šogad Ziemassvētku balle būs īpaša, jo aprit divdesmit pieci gadi kopš biedrības dibināšanas un divdesmit, kopš tā reģistrēta Biedrību un nodibinājumu reģistrā. 

Mācīties var un vajag arī sirmā vecumā, tādēļ darbojas senioru skoliņa. Nule kā beigušies biznesa kursi, tagad noris apmācība projektu rakstīšanā. 

Aktīvistu grupiņā

“Jau skolas laikā nodarbes un aktivitātes mani atrada pašas. Biju sporta pulciņa vadītāja ne tikai klasē, bet visā skolā. Tas pats vēlāk ar amatiem – nekad neesmu apzināti tiekusies būt augšgalā, vadīt un komandēt. Tā vienkārši notiek.” Mirkli vēlāk gan Vija piebilst, ka liela nozīme noteikti bijusi lauku bērna rūdījumam. Vēl pirms skolas gaitu sākšanas bijuši lauku darbi, kas jādara gribi vai negribi, un vajadzējis taču turēt līdzi četriem vecākajiem brāļiem. “Kopā ar brāļiem gan ar moci vizinājos, gan blēņas darīju. Atceros, bija zirgs ar traku raksturu, kuram neviens tā īsti nemaz klāt negāja. Mani uzsēdināja tam mugurā, un to ieraudzīja mamma. Toreiz pa mizu dabūjām visi. Bet neko, es noturējos tam zirgam mugurā!” 

Vija ir dzimusi Liepājas rajona Vaiņodes pagastā, līdz sestajai klasei tur arī mācījās. Jau pirmajā klasē viņu uzlika uz distanču slēpēm, lai kūņojas lielākiem bērniem pakaļ. Kūņojās ar! Toties bumbiņas mešanā un tāllēkšanā Vija ieguva pirmās vietas. Vēlāk vecāki pārcēlās uz Brocēniem, un tur Vija pabeidza vidusskolu. “Arī tur mani pievāca visādi sportotāji. Rajona līmeņa sacensībās metu šķēpu, ar distanču slēpēm slēpoju.” 

Līdzīgs stāsts ir par studiju gadiem Daugavpils Pedagoģiskā institūta Ķīmijas un bioloģijas fakultātē, ko Vija absolvēja 1977. gadā. Viņa bija gan augstskolas basketbola komandā, gan fakultātes līmenī spēlēja volejbolu. Vienu sezonu bija arī badmintona komandas sastāvā vienspēlēs un dubultspēlēs. 

“Studiju laikā mūsu kurss bija sadalīts divās apakšgrupās. Mūsu grupiņu dēvēja par aktīvistiem, jo, kā bija brīvs laiks, vienmēr izdomājām, ko darīt, kur aizbraukt. Otras grupiņas studenti teica: “Ai, vešiņa jāmazgā, istabiņa jāsakārto – nav laika.” Protams, vešiņa vienmēr būs jāmazgā un istabiņa jākārto, bet kaut kad taču ir arī jādzīvo! Dzīve jau paliek atmiņā nevis ar to, ka katru dienu putekļus būsi slaucījis, bet ka esi kaut ko ieguvis, redzējis, piedzīvojis.”

Starp citu, aktīvistu bariņš joprojām mēdz satikties, viņiem ir arī savs čats, kur viena no visvairāk apspriestajām tēmām esot dārzkopība un izaudzētā raža. “Visi kļuvuši par lieliem dārzniekiem! Kā sacīja klasesbiedrene, kura dzīvo Rīgā, bet lauki viņai Dobeles pusē, – esot laukos, viņai visas kaites pāriet, nekas vairs nesāp, bet, kā aizbrauc uz Rīgu, sāk stenēt un staigāt pa dakteriem. Tā tas ir! Arī es, rosoties savā dārziņā, jūtu, kā domas aiziet citā virzienā un arī kustības, ja vien nepārpūlies, nāk tikai par labu.”

“Ome, ejam uz rampām!”

Varētu teikt, ka nonākšanu Siguldā Vija sev “pierakstīja”, vēl skolniece būdama. Braucot skolas ekskursijās, arī uz Siguldu un Turaidu, lai īsinātu laiku, meitenes spēlēja toreiz populāru spēli – uzzīmēja tabulu, kur ierakstīja zēnu vārdus, pilsētas, kur nākotnē gribētu dzīvot, kad apprecēsies, un tamlīdzīgi, un tad skatījās, kas kurai sanāk. Viss sakrita tā, ka Vija dzīvošot Siguldā. 

Tā arī notika. Apprecējās ar savu Daugavpils Pedagoģiskā institūta pasniedzēju Jāni Brikmani. “Mani norīkoja darbā uz Ezeres vidusskolu, kur nostrādāju gadu. Pēc tam darba grāmatiņā bija ieraksts: pārceļas darbā pie vīra. Tolaik dibināja Gaujas Nacionālo parku, kur Jānis sāka strādāt, un tā mēs abi pārcēlāmies uz Siguldu.” Ģimenē piedzima četri bērni, un nu Vija ir vecmāmiņa septiņiem mazbērniem. Putnu Jānis – tā viņš pats sevi dēvēja, un tā viņu mīļi sauca visi, kas vien kaut reizi bija dzirdējuši Jāņa stāstus par putniem, – savējos nu jau sešus gadus pieskata no mākoņa maliņas. 

“Vienmēr esmu bijusi sava ceļa gājēja, un Jānis to saprata un pieņēma. Mums bija gan kopīgās, gan katram savas lietas. Atļāvām viens otram darīt to, ko gribam darīt. Laikam tādēļ mani vienmēr ir izbrīnījuši gadījumi, kad dzirdu kādu sakām: tu darīsi to, nedarīsi šo. Sanāk, ka tu dzīvo cita cilvēka dzīvi? Manuprāt, ir svarīgi atļaut sev darīt tā, kā to vajag tev, kā sirds liek, nevis tā, kā saka apkārtējie.”

Lai arī Vija ir aizņemta, savējiem laiks vienmēr atradīsies. Reizēm gadoties, ka kāds mazbērns saslimst un netiek uz dārziņu vai skolu, tad viņa izpalīdz, pārplāno savas lietas. “Vakar man tieši bija mazbērnu diena. Šķiet, ka ar saviem bērniem bija vienkāršāk, bet ar mazbērniem vairāk uztraucos, izjūtu dubultu atbildību. Divi ļoti aktīvi puikas – vienam tūlīt būs pieci gadi, otram septiņi. Kad abi ir kopā, tad vecmammai mati gaisā! (Smejas.) Piemēram, kad viens grib iet vizināties pa rampām un saka: “Ome, ejam, ejam!” – bet ome neļauj. Zinu, ka viņš brauc labi, tomēr kritis arī ir un pie daktera vests. Tādēļ vislabāk ir tad, ja esam visi – klāt ir arī viņu vecāki – un varam kopā papriecāties. Galvenais, ko es kā vecmamma varu viņiem dot, – būt līdzās un samīļot.” 

Vienkārši vajag darīt

Kādēļ teikt “nē”, ja var teikt “jā” – pēc šāda principa Vija vienmēr ir dzīvojusi, un tas nav licis vilties. “Pat ja esi pateicis “jā”, taču kaut kas neizdodas, nevajag sevi šaustīt. Toties, ja uzreiz saki nē, tu pat nezini, ko esi palaidis garām – varbūt kaut ko ļoti labu?” 

Seniores pieredzē tieši trakie “jā” ir atmiņā paliekošākie. Viens no tiem – brauciens uz Dienvidkoreju. Vija tolaik darbojās Vispārējā Miera federācijā un kādu dienu saņēma zvanu: “Jums ir iespēja braukt uz federācijas konferenci Seulā. Bet jāatbild tūlīt, jo mums jāsūta pieteikums uz Angliju, jāsagaida atbilde un ātri jānopērk lidmašīnas biļetes.” Vija atbildēja: “Jā!” 

Konferencē satikās pārstāvji no septiņdesmit astoņām valstīm, lai apspriestu dažādas sabiedrībā aktuālas problēmas. Vija bija vienīgā no Latvijas. “Tas tāpēc, ka mazliet pratu angļu valodu.”

Ierodoties Seulā, lielākais pārsteigums bijusi draudzīgā atmosfēra un komunikācijas maniere – konferences dalībnieki uzreiz jutušies kā viena liela ģimene. Pārsteigusi arī milzīgā pilsēta un klimats – jūlijā mitrums un karstums bijis tāds, ka, izejot ārpus viesnīcas, acumirklī kļūsti mikls. Īpaši vērtīga bijusi konferences gaitā iegūtā pieredze, klausoties citu valstu dalībnieku stāstītajā.

Vēl viens spilgts ātrais “jā” bijis brauciens uz Nordkapu Norvēģijā. Šajā reizē Vija saņēmusi vēsti no kolēģes, kura bija pieteikusies braucienam, bet dažas dienas pirms tā pēkšņi saslimusi, tāpēc piedāvāja savu vietu viņai. “Es atbildēju, ka savu lēmumu pateikšu nākamajā rītā. Un pamodos ar domu: kas man jāliek somā? Braucām ar mazo busiņu, pārsvarā dzīvojām teltīs pie ezeriem. Maršruts veda pa dabas takām, bija arī ekstrēms kāpiens kalnos. Jautājām vietējiem iedzīvotājiem, vai dabas takās sastopami lāči. Viņi atbildēja: jā, ir, lācis jau jūs redzēs, bet jūs viņu nez vai. Toties redzējām ziemeļbriežus.”

Galvenā atziņa – ja sākam domāt un analizēt dažādus “varbūt”, nereti paši sevi nobremzējam. “Varbūt vienkārši vajag darīt?” retoriski vaicā Vija.

Novērtēt mazos, īstos priekus

Vijas ikdiena nav iedomājama bez rīta kafijas ar saldo krējumu un medu un uzticamā skolotāju plānotāja, kur pierakstīti visi veicamie darbi. Nule kā esot iegādāts jauns plānotājs skaistos gaiši zaļos vākos. “Es visu pierakstu ar roku. Kopš četrpadsmit gadu vecuma rakstu arī dienasgrāmatu. Mājās vairāki skapīši ir piekrauti ar kladītēm, to ir daudzi desmiti. Tur ierakstīta visa mana dzīve.” Vai var teikt, ka kaut kas no sevis arī mazliet norakstīts nost? Vija piekrītoši pamāj – jā, iespējams. Jebkura cilvēka dzīvē ir kaut kas, kas tiek slēpts no citu acīm, un, izejot sabiedrībā, esam citādāki nekā kopā ar savējiem vai paši ar sevi. Tālab atklātai sarunai pašam ar sevi noteikti ir terapeitisks efekts, spriež Vija. 

Ne mazāk būtiski ir censties neņemt pie sirds dažādus sīkumus vai konfliktus, kas rodas tieši sīkumu dēļ. “Kālab vispār strīdēties par mazsvarīgām lietām? Jo vairāk mēs protam ieklausīties un uzklausīt, jo labāk,” saka Vija un atklāj, ka viņas attieksmi pret lietām un dzīvi krasi izmainījusi deviņus gadus vecās meitiņas Ilzītes aiziešana mūžībā. “Tas lika dzīvē daudz ko pārvērtēt, saprast dzīves īstās vērtības.”

Uz brīdi pieklususi, Vija atkal paraugās uz mani un pasmaida. Un teic, cik svarīgi ir velti neizšķiest vienu no svarīgākajiem resursiem, kas mums pieder, – laiku. Prast novērtēt mazos, īstos priekus, ko sniedz katra diena. “Gadās, ka pamostos piecos no rīta. It kā varētu griezties uz otriem sāniem un gulēt tālāk, bet varbūt šāds rīts ir kā dāvana? Uzkāpju uz riteņa, izbraucu līkumiņu, tad apsēžos Svētku laukumā uz pirmā soliņa pie lielās kļavas un skatos uz Gaujas senleju. No sākuma viss ir balts, neko nevar redzēt. Tad skaties – o, pamazām parādās koki, lēnām atklājas senlejas skaistums. Ja nebūtu piecēlusies, būtu šādu brīnumu nogulējusi. Novelc apavus, pastaigā pa rīta rasu un redzi, kā zālē paliek tevis iemīto pēdu nospiedums. Skaisti, vai ne?”